Pēdējos gadu desmitos, kopš pasaule atvērusies arī mūsu cilvēkiem, Portugāli un tās ostas pilsētu valsts ziemeļos Portu piemin visai bieži. Tiesa, Portugāle, tāpat kā lielākā daļa citu valstu aiz Latvijas robežām, nav izpelnījusies mūsu žurnālistu uzmanību, jo pašmāju medijiem tur nav pastāvīgu korespondentu. Galvenokārt latviešus informē par biežajiem mežu ugunsgrēkiem. Šī rudens satricinājumi bija ziņas par futbola karali Ronaldu, kurš, iespējams, izvarojis kādu sievieti, un viesuļvētra Leslija, kura nodarīja lielu kaitējumu Portugāles dienvidos. Slavenākais no portugāļu mūsdienu politiķiem Eiropā ir Žuzē Manuels Barrozu, kurš līdz 2014. gadam bija Eiropas Komisijas prezidents, bet pasaulē – pašreizējais ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs.
Tie, kuri apmeklējuši šo valsti, nebeidz slavināt skaisto dabu, un īpaši draudzīgos cilvēkus. Septembra beigās par to bija lemts pārliecināties arī mums, jo Portu un tās apkaimē pavadījām veselu nedēļu.
Vai esat paēduši?
Vispirms jau cilvēki – tik tiešām priecīgi un smaidīgi, kā jau dienvidu valstīs, kur labklājība salīdzinājumā ar Eiropas ziemeļiem varbūt nemaz nav tik augsta, toties svešinieku ielās un satiksmes līdzekļos uzlūko ar siltu un draudzīgu skatu.
Netālu no Portu kādā mazā ciemā gadījās ķibele. Bija dienas vidus, saule svelmēja bezmākoņu debesīs, un aiz muguras kājām noieti vismaz piecpadsmit kilometri. Vairāk nekā stundu gaidījām autobusu pieturā, kur nebija neviena cilvēka, tāpat arī visas ciema ielas garumā dzirdējām tikai tālas suņu rejas. Tad parādījās kāds pāris, un Juka, kurš prot spāniski, bet portugāļu valodā tikai nedaudz, jautāja, kā lai tiekam līdz autobusa pieturai vai metro stacijai, no kurienes varētu doties atpakaļ uz centru.
Pirmais jautājums, ko uzdeva sastaptā sieviete, bija: "Vai esat paēduši?" Bijām. Tad sekoja aicinājums kopā ar viņiem doties uz priekšu, kur bija novietota draudzīgo cilvēku mašīna. Viņi lūdza sēsties iekšā un aizveda mūs nevis līdz tuvākajai metro pieturai, bet, apmetuši loku pa pilsētas centru, izrādīja arī ievērojamākās celtnes un beidzot piestāja vecpilsētā.
Tas notika tūlīt nākamajā dienā pēc mūsu ierašanās. Tiesa, tik pārsteidzošas situācijas vēlāk negadījās, tomēr pirmais iespaids par draudzīgajiem Portu iedzīvotājiem visas nedēļas garumā tikai pieauga.
Cilvēki te ir pretimnākoši un, pamanījuši, ka iebraucējs nezina, kur izkāpt no autobusa, vai uz ielas stūra pēta karti, allaž cenšas palīdzēt – pat bez īpaša lūguma.
Turklāt nejauši satiktie ļaudis neko daudz nerunā angļu valodā, bet spāniski īpaši nevēlas runāt. Starp Portugāli un Spāniju emociju līmenī pastāv tāds pats saspringums kā daudzās vietās starp kaimiņvalstīm, no kurām viena ir lielāka un kuras loma vēsturē bijusi pretrunīga.
Pēc šīs pieredzes gribas mazu atkāpi. Ja mēs arī tagad domātu tāpat kā senāk, kad latvieši vēl tālajos cara laikos ceļoja pa Eiropu un atgriezušies stāstīja, kas labs un skaists redzēts citās zemēs un ko varētu pārņemt paši, tad mūsu cilvēkiem gribētos teikt: vismaz pakalpojumu sfērā padomāsim par draudzīgu izturēšanos gan pret savējiem, gan pret tūristiem. Šai sakarā atceros kādreiz, pirms turpat trīsdesmit gadiem, noritējušo sarunu ar Izraēlas vēstnieku Helsinkos. Uz manu jautājumu, kā pagājušā gadsimta vidū sākās tūrisma politikas īstenošana Izraēlā, viņš atbildēja, ka vispirms uz ielu stūriem parādījušies plakāti: "Uzsmaidi tūristam!" Ja mēs arī Latvijā vēlamies redzēt arvien vairāk iebraucēju, jāmaina attieksme, jo viņiem ir jājūtas gaidītiem ne tikai viesnīcās un viesu mājās, bet visā valstī. Jāsāk, protams, ar savējiem – purpināšana un attaisnojums, ka šajos grūtajos laikos negribas smaidīt, iespējams, piestāvēja Padomju Latvijai, bet ne Eiropas Savienības dalībvalstij.
Laipas gar okeānu
Septembra nogalē Portu ielas vairs nav pārpildītas ar tūristiem, jo īstā sezona jau beigusies. Arī pludmales ir tikpat kā tukšas, un tikai negaidītais karstuma vilnis (pāri +30 grādiem) nedēļas nogalē atdzīvina liedagus. Dīvaini, ka gandrīz nevienu neredzēja peldamies, lai gan okeāna ūdens nebūt nebija vēsāks par šajā vasarā pieredzēto Rīgas jūras līcī.
Vēlāk dzirdējām, ka portugāļi nepeldoties – nav tādas tradīcijas. Tiesa, arī mūsu Rīgas līča zvejnieki kādreiz nemācēja peldēt, bet tas, ka Latvijas skolās tagad ir peldēšanas stundas, uzlabojis mūsu bērnu un vispār jaunās paaudzes peldētprasmi. Portugāļu skolās peldēt joprojām nemācot.
Taču, vērojot vietējo aktivitātes, paliek iespaids, ka portugāļi domā par savu veselību, jo nedēļas nogalē laipas, kas sabūvētas gar okeāna malu desmitiem kilometru garumā, ir pilnas ar gājējiem, nūjotājiem un skrējējiem. Šīs laipas paceltas nedaudz virs kāpām, un informatīvas plāksnes vēsta, kādi saudzējami piejūras augi skatāmi to abās pusēs. Atšķirībā no mūsu pludmales pa okeāna krastu bēguma un paisuma dēļ gan nav iespējams aktīvi soļot vai skriet, jo pēdas grimst mīkstajās smiltīs.
Pludmale ir tīra, tomēr tā izskatoties tikai sezonas laikā, kas nupat beigusies. Rudeņos un ziemās okeāna izmestos atkritumus neviens nevāc, un to kļūstot ar katru gadu vairāk. Vēlu rudenī un ziemā uz okeāna krastu pat negriboties iet. Turklāt vietējie stāsta, ka okeāns visu laiku "ēdot" smiltis, pludmale kļūstot arvien šaurāka, bet bēguma laikā atklājoties kas agrāk neredzēts – visi akmeņi apauguši ar zaļām aļģēm.
No Portu uz dienvidiem laipas gar okeāna krastu aizved arī līdz mūsdienāspopulārajam svētceļnieku mērķim Santjago de Kompostelai. Šis ceļš neesot tik ļaužu pilns kā tas, kas ved cauri Spānijai, kur uz takām bieži rodoties gandrīz vai sastrēgumi, jo visi pirmie grib nonākt nākamajā naktsmītnē, lai dabūtu sev guļamvietu…
Vispār klimata pārmaiņas, šķiet, Portugāles iedzīvotājus nodarbina vairāk nekā mūs, jo tur tās var jau izjust uz savas ādas.
Lietus līst arvien retāk, zeme izkalst, bet galvenais, kas nomāc, ir nākotnē draudošais ūdens trūkums. Vairākas upes, kas tek cauri Portugālei, sākas Spānijā, un portugāļi ir norūpējušies, vai kaimiņzeme kaut kādā veidā nesāks regulēt šo upju ūdeni. Arī Spānijā valda ievērojams sausums, turklāt daudzkārt paplašinājusies lauksaimniecība, piemēram, dārzeņkopība, prasa aizvien vairāk ūdens. Pagaidām gan vismaz dzeramā ūdens ir pietiekami un Portu pilsētā var droši dzert ūdeni no krāna. Pateicoties Douru upei, arī vīnogulājiem apaugušās ielejas ir priecīgi zaļas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2. - 8. novembra numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!