Lai gan esmu cilvēks, kuram patīk no rītiem ilgāk pagulēt, pēdējā laikā nav bijusi iespēja to realizēt, jo esmu arī pilna laika nodarbināta persona, strādāju atbildīgā amatā un ļoti lepojos ar savu darbu. Neticu, ka mūziķim ir jābūt tikai mūziķim – it īpaši Latvijā. Ne jau tikai naudas dēļ. Es vēlos sevi redzēt nedaudz augstāk, gribu piešķirt lielāku vērtību savam "es", parādīt, ka protu ne tikai dziedāt, darboties uz skatuves un domāt par mūziku, bet arī būt lietderīgs un vērtīgs cilvēks, strādājot lielākā uzņēmumā.
Ikdienā braukāju no pilsētas uz pilsētu – esmu tirdzniecības aģents un pārstāvu Zemgales reģionu. Uztveru savu darbu atbildīgi, un bieži cilvēki, ar kuriem darba darīšanās satiekos, man uzdod jautājumus arī par mūziku: kā man iet, kā sanāk visu apvienot un tamlīdzīgi. Parasti tie ir jautājumi ar domu: ko tad tu šeit dari? Tev nevajadzētu drīzāk dziedāt? Mūzikā taču viss notiek! Vienmēr atbildu, ka, ja es esmu šeit, tad man ir vērts šeit būt. Būt mūziķim ir kā būt supervaronim – pa dienu tu esi Klārks Kents, bet vakarā jau Supermens, kurš glābj pasauli. Kāpēc tik skaļš salīdzinājums? Jo, manuprāt, mūzika ir vienīgais, kas var cilvēkus savest kopā bez nekādiem ierobežojumiem un valodas barjerām.
Dziedu arī mašīnā
Šobrīd piedalos arī konkursā Lietuvos balsas, un gan tā, gan Supernovas dēļ sanāk laiku dalīt starp Latviju un Lietuvu. Nemelošu, ka tas ir ļoti viegli, bet man ir patiesi paveicies ar to, ka neesmu viens. Manā komandā ir draugi, ģimene un citi profesionāli cilvēki, kuri gan kāpj ar mani uz skatuves, gan palīdz ar tehniskām lietām aizkulisēs. Viens pats es šo noteikti nespētu paveikt, tāpēc no sirds esmu pateicīgs visiem, kuri ir kaut daļiņu sevis ielikuši dziesmas Tridymite tapšanā un realizēšanā.
Savas dziedāšanas prasmes pamatā attīstu ar pašmāju treniņiem, un par savu pedagogu šajā jomā varu saukt Jolantu Gulbi. Pie sava vokāla un tā kontroles esmu strādājis ļoti daudz, bet jūtu, ka joprojām ir kur augt. Ne velti saka: mūžu dzīvo, mūžu mācies.
Daudziem varbūt tā ir bijusi mūžīgā mīkla: kad tad īsti rodas dziesma? Interesanti, ka man iedvesma radīt ko jaunu parasti nāk negaidot, bet pats process izskatās aptuveni šādi: no sākuma izveidoju dziesmai uzbūvi, formu, koncentrējoties tieši uz harmonijām, tālāk nāk melodija, ko iedziedu, un tad atmosfērai, kas radusies šajā procesā, piemeklēju atbilstošākos vārdus.
Vairāk vai mazāk, bet dziedu katru dienu. Ja ir vairāk citu ikdienas pienākumu, dziedu kaut vai mašīnā, braucot no vienas pilsētas uz citu. Tiklīdz ir kāds pasākums, kam jāgatavojas, protams, ar autoceļiem nepietiek – tad ir mēģinājumi mājās un studijā gan vienatnē, gan ar skatuves kolēģiem. Ja īsāk, bez mūzikas nepaiet neviena diena manā dzīvē, taču, ja man jāizvēlas starp radio vai klusumu, priekšroku dodu klusumam.
Fināls strauji tuvojas
To, kā bija pirms četriem gadiem, kad pirmo reizi kāpu uz Supernovas skatuves, varētu salīdzināt ar situāciju, kad skolēns tiek ielikts jaunā klasē vai skolā... Biju kā jauniņais, kurš pirmajā skolas dienā nezina, ar ko runāt, ar ko draudzēties, ko vispār darīt un kā uzvesties. Tagad vairāk ir sajūta, ka sagaidīts izlaidums, pienācis salidojums – visi ir savējie, viss jau zināms. Tieši tā es jūtos Supernovas ģimenē.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7.-13. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!