Vēl samērā nesen "Izvazājušamies" pa visām iespējamām auditorijām, skaidrojot Higsa bozonu, šomēnes Kaščejevam jānodarbojas ar jaunu vārdu savienojumu – "gravitācijas viļņi".
Fragments no intervijas žurnālam Sestdiena:
Es tevi vispirms pakaitināšu.
Protams.
Tātad ir iegūts empīrisks apstiprinājums gravitācijas viļņu pastāvēšanai. Nu un? Ja tu kā fiziķis nodarbojies ar kvantu kriptogrāfiju, iznākums ir lielāka drošība datu apmaiņā. Ļoti noderīgi. Vai ja tu strādā ar jaunu īpašību piešķiršanu materiāliem, jaunu materiālu izstrādi. Bet kāds labums no tiem gravitācijas viļņiem?
Tev kā "tantei Bauskā" paskaidrot? Labi, tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, un zinātnieki nedrīkst mēģināt no tādiem izvairīties. Globālajā kontekstā ir tā, ka vienmēr būs cilvēki, kuriem vajag "dabūt zvaigzni no debesīm", kuri ir pārliecināti, ka cilvēcei ir jākolonizē Marss, un kurus katrs atklājums kosmosā noved ekstāzē. Cik šādi cilvēki ir pelnījuši daļu no, tā teikt, kopējā labuma, it sevišķi tādos gadījumos kā gravitācijas viļņi, – pilnīgi noteikti mums nebūs gravitācijas viļņu uztvērēju un raidītāju... Tātad kāds labums būs sabiedrībai no šādām ļoti, ļoti dārgām izklaidēm? Sāksim ar vienkāršāko.
Tu minēji jaunus materiālus. Šajā gadījumā ir izaicinājums panākt tādus fizikālus nosacījumus, kādi uz Zemes vēl nav eksistējuši. Šāds izaicinājums ir raksturīgs arī visiem fundamentālās zinātnes lielajiem eksperimentiem. Šis izaicinājums liek labākajiem prātiem ilgstoši, mērķtiecīgi piepūlēt sevi, lai atrisinātu to, ko iepriekš neviens nav atrisinājis. Rezultātā rodas lietas, kurām pretējā gadījumā nebūtu bijis vides, kurā piedzimt. Minēšu kādu arī ar kosmosu cieši saistītu piemēru. Tātad vajadzība detektēt ļoti vājus radiosignālus no kustīgiem objektiem, piemēram, no pulsāriem, kas var būt arī gravitācijas viļņu avoti. Kad tas signāls nāk uz mūsu pusi, tas nobīdās frekvencē uz zilo pusi, uz lielākām frekvencēm, savukārt, kad iet prom, nobīdās uz mazākām frekvencēm. Radioinženieri, elektronikas inženieri ir izgudrojuši metodi, kā ar to tikt galā. Un paņēmuši uz to patentu, kas joprojām baro Austrālijas akadēmisko zinātni. Vienlaicīgi šī metode ir ļāvusi attīstīt wi-fi tehnoloģiju. Līdz tam internets telefonā būtu pilnīgi neiespējams, jo tu ar to telefonu staigā, vicini rociņas, visas tās frekvences nobīdās un nekādas tev straumēšanas! Lūk. Tad, kad mēs skatāmies pagātnē, mēs varam atrast vēl un vēl šādus piemērus. Magnētiskās rezonanses attēlošanas tehnoloģijas, tas pats Google, kas Stenforda Universitātei joprojām noder kā arguments, kāpēc zinātnei ir jādod nauda. Ja vienreiz desmit gados parādās šāds Google...
Kas, manuprāt, ir kaitīgs izgudrojums.
Nu, tas jau bija rupji... Paklau, nevajag vainot fiziķus par to, ko politiķi dara ar kodolbumbu. Bet es turpināšu, labi? Līdz ar to, skatoties nākotnē, būtu ļoti negodīgi solīt, ka visu šo mēģinājumu rezultātā šī būs tā tehnoloģija, ko mēs pēc desmit gadiem patentēsim. Un tomēr. Tātad mēs runājam par interferometriju, nozari, kas nodarbojas ar ārkārtīgi precīzu laika un attāluma mērīšanu. Un atkal – piemērus tam, kas būs nākotnē, vislabāk smelties pagātnē. Precīzi atompulksteņi – varētu jautāt, kam mums ikdienā tik precīzi. Bet!
Tikai tad, ja pulkstenis ir tik precīzs, ir iespējams arī pavisam cits modelis tam, kā mēs nosakām savu atrašanās vietu, un tas savukārt ir ļāvis izveidot GPS tehnoloģiju. Par tiem pašiem gravitācijas viļņiem... ja mēs esam tikuši līdz tik smalkiem fizikāliem lielumiem, izrādās, ka – johaidī! – visi tie kvantu efekti, gravitācijas ietekme ir jāņem vērā, un mums vajag kvalificētus kadrus, kas prot tos ņemt vērā. Jo – gaužām vienkārši – bez šīs Einšteina gravitācijas teorijas tas GPS kaut kā strādāt jau strādātu, bet tu vis nevarētu braukt pa šoseju un baudīt visus tehnoloģiskos labumus. Tas būtu globālais konteksts. Ja mēs runājam par lokālo, tad... es domāju, ka mums ir jābūt godīgiem pret to, ko mēs darām, kā mēs pamatojam sev un sabiedrībai, ko mēs darām. Tā, protams, ir dilemma zinātnieka darbā – kā man izskaidrot to, ko es daru, tā, lai tas ir saprotams nezinātniekam. Tas vienmēr ir bijis izaicinājums, bet tāpēc arī lēmumos, kas skar zinātnes finansēšanu no publiskās naudas avotiem, izvērtējumam ir jābūt profesionālam. Tas ir jo aktuāli Latvijas mērogos, kad manu pētījumu pieteikumu neviens Latvijas fiziķis nevar izvērtēt – nevis tāpēc, ka viņš būtu nekvalificēts, bet tāpēc, ka mums viņu ir tik maz un rezultātā viņš būs vai nu mans priekšnieks, vai padotais, vai čoms. Savukārt, lai šis izvērtējums būtu no sabiedrības puses akceptēts, ir jābūt uzticībai. Attiecīgi zinātnieka dialogs ar sabiedrību ir svarīgs, jo, ja mēs blefojam, sakām, ka mēs strādājam pie "Latvijas Nokia", dodiet tik naudu, bet to, kad un kāda šī "nokia" būs, neprasiet, cilvēki jau to jutīs.
Cilvēce ar zinātnes piepalīdzēšanu ir sasniegusi ārkārtīgi daudz. Bet – vai tev ir versija, kur tomēr ir mūsu izziņas robežas? Proti, robežas, kuras nosaka nevis naudas daudzums zinātnē vai tā brīža zināšanu līmenis, bet tas, ka cilvēks evolūcijas gaitā ir vienkārši izveidojies ar noteiktiem, objektīviem "parametriem".
Es varu dzelžaini spriest par tām robežām, kas izriet no fizikas likumiem. Un tādas neapšaubāmi ir.
Ak tā. Jo tu no malas skaties, kā džeki jau spriež par pirmo sekundi pēc Lielā sprādziena, un rodas sajūta, ka teorētiski viņi var izveidot jēdzīgu priekšstatu par visu un jebko.
Lūk, lūk – atslēgas vārds bija "teorētiski". Ir vairākas robežas. Varbūt tā vieglāk saprotamā robeža ir... tas saistās ar to, ar ko mēs sākām, – ka mēs esam detektējuši kaut ko tādu, kas noticis miljardiem gaismas gadu attālumā. Cilvēki nekad savām acīm neredzēs, kas notiek uz blakus saulēm. Tur ir mums pilnīgi nesasniedzamas, nezināmas lietas.
Pagaidi, bet kāpēc man tas jāredz "savām acīm"? Es varu izdarīt secinājumus pēc kaut kādām likumsakarībām, atvasināt tās.
Vai tu vari spriest par cilvēkiem, kurus tu nekad dzīvē nesastapsi?
Mierīgi.
Nē, tā būs fantazēšana. Tātad es runāju par tīri fizikāliem ierobežojumiem – piemēram, cilvēka dzīves ilguma niecīgums salīdzinājumā ar liela mēroga procesiem.
Tu nekad neuzzināsi, kas notika uz Zemes pirmajā miljardā gadu – jo Zemes garoza ir, es tagad vienkāršošu, pārkausēta. Ja sāk konsekventi domāt, tad tas, ko mēs pilnīgi droši zinām, ir ļoti, ļoti maz. Iedomājies, ka tu esi abinieks dīķī...
Paldies.
...kurš skatās uz kalnu tālumā.
Nu, viņam ir kalns, ir kaut kāds vizuāls tēls.
Nuja. Bet viņš nekad nezinās, kāds skats, piemēram, paveras no kalna virsotnes. Viņa priekšstats par kalnu būs "teorētisks". Tas, kas it kā ir fizikas visspēcīguma pazīme, vienlaicīgi ir tās vājuma apliecinājums. Tas, ka es zinu, kādi ir mikroskopiskie likumi, – es nevarēšu pateikt iznākumu. Labi, citādi formulēšu. Man ir dators. Ar programmu. Man ir šīs programmas pirmkods. Bet – es nekad nevarēšu pateikt, kas būs tas, ko eventuāli šī programma var producēt. Nav iespējama programma, nav iespējams algoritms, kurš kā «input» ņem citas programmas... un tomēr galīgajā laikā pateikt, kāds būs iznākums. Vienīgais veids, kā to uzzināt, ir šo programmu darbināt. Tieši tā pati sarežģītība ir fizikas likumu gadījumā.
Līdz ar to, ja man ir jāatbild, kāda ir saikne starp fundamentālo zinātni un dažādiem tehnoloģiskiem sasniegumiem, es varētu teikt, ka zinātne ir Visumā dotās programmas programmēšana, garu, garu programmu rakstīšana. Viena lieta ir atklāt, ka, lūk, ir vēl šāda funkcija, bet pilnīgi cita lieta ir sarakstīt tās funkcijas tādā secībā, lai beigās izveidotos... teiksim, viedtālrunis. Un te – es tev varu to matemātiski pierādīt – darbības lauks ir bezgalīgs. Jo ir bezgala daudz kombinēšanas iespēju.
Visu interviju ar fiziķi Vjačeslavu Kaščejevu lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!
Vienvārdsakot,