Līdzjutēji ir kā enerģijas dzēriens?
Jo garāka kļūst distance, jo skrējējs ir neatkarīgāks un iegrimis savā pasaulē. Tieši viņiem ir nepieciešams vislielākais līdzcilvēku atbalsts, jo kaut kādos brīžos kļūst ļoti grūti un katra lieta, kas grūž uz priekšu, ir patīkama. Ja mani paziņas skrien garo maratona distanci, brīdī, kad viņi otrajā aplī vēlreiz šķērso starta līniju, uzlieku īpašu dziesmu, vienmēr uzsmaidu un pamāju. Manuprāt, viņiem tas iedod kārtīgu grūdienu turpināt. Ikvienam, kas ir pamēģinājis piedalīties, ir labi zināms, ka tas nav viegli un vienkārši. Man vienmēr ir tāds šoks redzēt, ka tikko bijis starts, un pēkšņi jau dzirdi, ka cilvēki finišē. Uz vietas stāvot un nekustoties, šķiet tā – ohhh, kā to var izdarīt?
Visiedarbīgākā ir tā skaļā kliegšana un ovācijas līdzīgi kā hokejā, vai lielāka nozīme ir emocionālajam atbalstam?
Es domāju, ka svarīgs ir brīdis, kurā tu ieraugi pazīstamus cilvēkus. Varbūt tas ir kā pārsteigums, ka viņi ir sanākuši tevi atbalstīt. Diemžēl tas, protams, ir ļoti ātrs prieks. Palicis atmiņā viens foršs gadījums, kad kādu skrējēju draugs vai treneris atbalstīja, braucot dažādos maratona posmos līdzi ar velosipēdu. Emocionāli ir momenti, it īpaši pilsētvidē, kad liels cilvēku pūlis aplaudē. Tas iedod tādu svinīgu sajūtu. Maratona organizētāji īsāko distanču skrējējiem nodrošina dažādas interesantas lietas un vietas, uz kurām skatīties, toties garajās distancēs dota iespēja ieslēgties sevī.
Šogad īpaša uzmanība tiks pievērsta līdzjutējiem.
Ja nu kādu iemeslu dēļ pats nevari skriet, tad viss tiek darīts tā, lai šis pasākums būtu baudāms arī no malas. Ģimenēm ir iespēja to apmeklēt kā svētdienas atrakciju, ja arī nav ko atbalstīt. Bet noteikti Rīgas iedzīvotājiem ir zināmi vismaz trīsdesmit četrdesmit skrējēju, kuriem just līdzi.
Es savā dzīvē esmu pavadījis, iespējams, visvairāk maratona skrējēju Latvijā, jo kopš 2012. gada gādāju par pozitīvu
noskaņojumu starta un finiša zonā. Kopā ar organizētājiem lielu uzmanību pievēršam tieši startam, piemēram, vienojamies par konkrētu un atbilstošu muzikālo pavadījumu. Ir arī savas tradīcijas. Garāko maratona distanci vienmēr skrien akadēmiskās mūzikas pavadībā, bet sešu kilometru distancē skan aktuāla popmūzika. Vienmēr nāk klāt arī dažādi pārsteigumi, kuri sagādāti īsi pirms starta un iesilda visus skrējējus.
Dziesmām ir kāda nozīme?
Man bieži cilvēki raksta paldies, viņiem paticis skriet pie konkrētām dziesmām noteiktus gabalus un sajūtas bijušas brīnišķīgas. Lielajiem masu finišiem, es, protams, atlasu ļoti pacilājošus, episkus skaņdarbus, lai pēdējos metros būtu priecīgs noskaņojums. Vismaz tiem, kas to dzird, jo cilvēki ir pietiekami noguruši, ka var arī nepiefiksēt, kas skan apkārt. Vēl ir vesela kaudze cilvēku, kuri nekad neaizdomāsies, ka kāds īpaši cenšas svētkus papildināt ar mūziku, bet tās nav lietas, ko tu vari likt darīt datoram. Viss ir atkarīgs no laikapstākļiem, no kopējās sajūtas. Man pašam tie ir lieli mūzikas svētki, jo tās ir deviņas ar pusi stundas nonstopā ar mūziku. Foršs darbiņš, kuru var izdzīvot reizi gadā.
Šo gadu laikā pašam nav radusies vēlme piedalīties?
Sapņos es skrienu visu laiku. (Smejas.) Man ir īpašs darba ritms un rūpes par maniem mazajiem draugiem, tāpēc nav vaļas tā vienkārši iziet ārā un paskriet. Bet es tam briestu. Pirms bērnu piedzimšanas jutu līdzi sievai, kura piedalījās maratonos. Tagad gaidām, kad jaunā paaudze sāks aktīvi piedalīties, bet tur vēl pāris gadu jāpaciešas.
Cita lieta, vai Aigars Nords man atļaus skriet un kādam citam uzticēs "stāvēt pie pogām". Tad, kad viņš atnāca paviesoties Dod pieci labdarības maratonā, smējos un viņam to jautāju, bet viņš atbildēja, ka esmu izdomājis savu maratonu. Man liekas, ka «maratonēšana» kā termins ir ļoti labs, vienalga, ko tu dari. Mirklis, kad tu dari vienu konkrētu darbību noteiktu laiku un caur to nonāc pie ļoti svarīgām atziņām, mērķiem. Arī savā maratonā jūtu, ka tie nav joki, tas ir darbs pašam ar sevi. Vienā brīdī nav citu cilvēku, tu esi viens pats. Tas dažreiz ir diezgan skaudri.
Kaspars