Eleonoras Testeļecas pašas acīs visspožākais, neaizmirstamais panākums joprojām ir trešā vieta Starptautiskajā Pētera Čaikovska konkursā Maskavā, kuru viņa izcīnīja 1966. gadā. Tas bija aizsākums ļoti plašai un vērienīgai mākslinieces koncertdarbībai visā toreizējā Padomju Savienībā un arī aiz tās robežām. Savukārt savā klasē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā profesore izskolojusi jau vairāk nekā 80 čellistu. Viņu par savu skolotāju godā spožs čellistu zieds – Maija Prēdele, Inga Suta, Diāna Ozoliņa, Agnese Rugēvica, Inga Sunepa, arī Londonas filharmoniskā orķestra vadošā čelliste Kristīne Blaumane un tagad Vīnē dzīvojošā Marta Sudraba, kura bieži spēlē slavenajā orķestrī Vīnes filharmoniķi. Viņām profesore nodevusi mūzikas un dzīves gudrību, kuru pati savulaik guvusi no sava lielā Skolotāja – leģendārā čellista un diriģenta Mstislava Rostropoviča.
Jūs virzīja veiksme vai neatlaidība?
Jaunībā un bērnībā neko neplānoju: kā gāja, tā gāja. Kā piemēru varu minēt reizi, kad spēlēju Pētera Čaikovska konkursā Maskavā. Mana mamma no Rīgas atsūtīja telegrammu: "Spēlē, kā māki! Bučas!" Manai draudzenei Tamārai Gabarašvili no Tbilisi, kura arī bija Rostropoviča audzēkne un piedalījās tajā pašā konkursā, rakstīja tā: "Visa pilsēta tur īkšķus par tevi!" Tas gatavo cilvēku uz lielu cīņu. Bet mana mamma bija vairāk uztraukusies par manu nervu sistēmu un veselību nekā par kaut kādiem lauriem. Negribu lielīties, bet Tamāra toreiz dabūja diplomu, bet es – bronzas medaļu, trešo vietu. Vai tam es biju gatavojusies, cerējusi? Nekad!
Man vienkārši veicies dzīvē sastapties ar labiem cilvēkiem.
Ar to domājat veiksmi tikt mācīties pie leģendārā Mstislava Rostropoviča?
Ne tikai. Tad, kad mans pirmais skolotājs, konservatorijas profesors Ēvalds Berzinskis, man atmeta ar roku, pateica «viņa ir tik slinka, ka tur nekas nebūs» un atteicās no darba Dārziņskolā, es nonācu pie Visvalža Kļaviņa. Man pie viņa gāja fantastiski labi, un tur es sāku pamazām iemīlēt čellu.
Pirms tam nemīlējāt? Čells taču ir cilvēka balsij vistuvākais instruments.
Pat nezināju, kā tas izskatās. Es sapņoju tikai par klavierspēli, ne par ko citu.
Kā tad līdz tam nonācāt?
Mana vecākā māsa Inga vienmēr bija teicamniece, bet es neko nesapratu, un man galīgi nepatika mācīties. Parastajā skolā aritmētikas dēļ paliku uz otru gadu. Biju ļoti slinka, un laikam arī manā audzināšanā kaut kas bija pazaudēts. Māsai bija privātskolotājs klavierspēlē. Noklausījusies, kā viņa mācās Čaikovska Bērnu albumu, gāju pie klavierēm un atspēlēju to pašu pēc dzirdes. To ievēroja mūsu mamma, kura pati, nepazīdama notis, pēc dzirdes ļoti labi spēlēja klavieres, akordeonu un ģitāru. Viņa spēlēja tik pareizas harmonijas, ka nevarētu pat iedomāties, ka viņa nepazīst notis. Viņa ar muzicēšanu pat pelnīja naudu, spēlēja sporta vingrotājiem! Mamma ar papu izdomāja: ja jau Eleonorai matemātika tā neiet, varbūt lai mācās mūziku? Mēs taču dzīvojām blakus Dārziņskolai.
Taču vienpadsmit gadu vecumā jau bija par vēlu sākt mācīties klavieres. Bija jāmācās čells. Pusgadu man šī instrumenta pat vispār nebija. Gāju no Merķeļa ielas pāri Vērmaņdārzam pie skolotāja Ēvalda Berzinska uz mājām. Viņš man deva lociņu, un es to tikai pa gaisu vien vedu. Nu, kāda tur var būt interese? Dabiski, ne es vingrinājos, ne gribēju čellu.
Parastajā skolā biju ceturtajā klasē, bet mūzikā – tikai pirmajā. Tā lēcu: pirmā, trešā, piektā, lai izlīdzinātu starpību. Protams, teorijā bija problēmas. Stājoties konservatorijā, harmonijā dabūju divi. Ziniet, kas vēl dabūja divi? Lilita Ronka, lieliska vijolniece, ar kuru vēlāk kopā spēlēju kvartetā, un vijolnieks Ābrams Jofe, kurš pēc tam ilgus gadus nostrādāja Berlīnes filharmoniķos pie Herberta fon Karajana! Mūs eksaminēja Jeļena Bogatirjova un Maksis Goldins, abi diezgan sarežģīti cilvēki. Par laimi, spēlējām Vīgnera vadītajā jauniešu orķestrī, kuram bija jāuzstājas Pasaules jaunatnes festivālā Maskavā. Visi trīs rakstījām iesniegumu kultūras ministram Vladimiram Kaupužam – paskaidrojām, ka tāpēc mums nebija laika mācīties, un lūdzām atļauju eksāmenu pārlikt. Mūs izglāba komponiste Lūcija Garūta, tikām iekšā visi trīs! Vienmēr paklanos, trolejbusā braucot garām mājai Marijas ielā, kurā viņa kādreiz dzīvoja, jo viņai varam būt pateicīgi par savu likteni. Vēlāk, kad dabūju trešo vietu Pētera Čaikovska konkursā Maskavā, Goldins jautāja: jūs esat tā Eleonora Testeļeca? Laba čelliste! Toreiz nodomāju: aha, paldies tev par mūsu harmoniju un to, kā mēs toreiz raudājām! Nesen no konservatorijas izmeta ļoti talantīgu manu studentu, jo viņš nenolika obligātās klavieres. Tos, kuri laikā nenokārto ieskaites, tagad pārceļ uz mācībām par maksu. Viņš teica, ka par maksu nemācīsies…
Kā Kļaviņam izdevās dabūt jūsu mīlestību čellu pusē?
Viņš bija ārkārtīgi kulturāls cilvēks. Džentlmenis. Viņš mani uzrunāja ar «jūs». Mierīgi, lēnām, ar cieņu. Man jau sāka kaut kas sanākt. Latvijas kultūras dienās uzstājos Maskavas Centrālajā mūzikas skolā, un jau tolaik Maskavas pedagogi teikuši: viņai labi skan. Tā arī sākās, pamazām. Konservatorijā jau iestājos atkal pie Berzinska. Viņa mūziķa ideāls bija Rostropovičs, mūzikas ģēnijs. Lai gan Berzinskis bija par divdesmit gadiem vecāks, viņi bija draugi. Kad jau beidzu konservatoriju, Berzinskim piešķīra profesora pakāpi, un viņš priecājās, ka nu varēšu mācīties pie viņa aspirantūrā. Atvainojos un teicu, ka ļoti gribu mācīties pie Rostropoviča. Berzinskis piekrita. Nu, vai man nav laimējies ar labiem cilvēkiem? Super! Berzinskis, Kļaviņš, Rostropovičs.
Rostropovičs tiešām bija ģēnijs? Kā to var sajust?
Brīnījos, kā var būt tik fantastiski apdāvināts. Viņam bija fantastiska atmiņa. Viņš trijās dienās uzreiz no galvas iemācījās tikko uzrakstīto sarežģīto Dmitrija Šostakoviča Pirmo čella koncertu, lai nospēlētu komponistam. Nodomāju: es tā nekad nevarēšu. Bet izrādās, ka varēju!
Vai tad fenomenālu atmiņu, talantu var iemācīties?!
Vajag pacietību un treniņu. Vienmēr to saku saviem studentiem un cenšos viņiem iemācīt to pašu, ko viņš man. Vajag mācīties, nevis tikai spēlēt un gaidīt, kamēr gads paiet.
Ģēniji bieži mēdz būt ļoti sarežģīti, egocentriski, nepatīkami cilvēki.
Es viņu iemīlēju, kad pirmoreiz dzirdēju kā čellistu, un pēc tam mīlēju visu mūžu, līdz viņa nāvei. Mācījos Pēterburgā laikā, kad Rostropovičs četrus gadus pasniedza gan Maskavas, gan Pēterburgas konservatorijā. Paņēmis mani savā klasē, viņš sākumā ļoti izbrīnījās, kāpēc nebraucu uz Maskavu. Tāpēc, ka Pēterburgā varēju dzīvot kopmītnē. Mamma mēnesī pelnīja simt rubļu, un arī papam bija tikai simt rubļu. Knapi varēja iztikt. Māsa jau mācījās glaunā institūtā Maskavā, un vecāki mums palīdzēt nevarēja: stipendija, un viss! Rostropovičs labi redzēja, ka man mugurā vienmēr bija vieni un tie paši velveta svārki. Mana draudzene solīja: ja vēlreiz no Rīgas atbraukšu šajos svārkos, viņa tos sadedzinās! Katru reizi, atbraucis uz Pēterburgu, Rostropovičs uzreiz aicināja: Eloīza, ejam pusdienās! Viņš mani ēdināja. Viņš bija tik taktisks, ka tikai tagad saprotu, kāpēc no visas savu aspirantu komandas viņš sauca tikai mani. Tāpēc, ka pārējiem bija ļoti turīgi vecāki un visiem turpat, Pēterburgā, bija mājas. Mani viņš vienmēr sauca par Eloīzu.
Uz pusdienām Rostropovičs mani aicināja arī Čaikovska konkursa laikā Maskavā. Viņš dzīvoja pašā centrā blakus PSRS Komponistu savienībai. Uz pusdienām pie viņa parasti brauca arī koncertmeistare Aza Amintajeva, kura strādāja viņa klasē. Vienā tādā reizē jau pēc aspirantūras beigšanas viņš teica: "Eloīza! Es tev gribu kaut ko uzdāvināt. Vai gribi vēl divus gadus pie manis pamācīties?" Vai tā nebija vislielākā dāvana? Sajūsmā iesaucos, ka atdošu viņam visu savu konkursa prēmiju! Bet viņš tikai attrauca: muļķīte!
Es jau strādāju šeit, Rīgā, filharmonijā. Rostropovičs teica: uz Maskavu un Ļeņingradu nebrauc, jo tur man ir studenti, koncerti, banketi, saiešanas, intervijas. Strādāsim, kad būšu kaut kur tuvumā – Rīgā, Viļņā vai Tallinā. Viņš man sūtīja telegrammas: būšu Tallinā tad un tad, iemācies skaņdarbu un brauc parādīt. Viņš iedeva man nokopētas Šostakoviča Otrā čella koncerta notis paša Šostakoviča rokrakstā. Visu vasaru mācījos, un rokraksta kopija man vēl tagad glabājas mājās kā relikvija. Trijās dienās viņš man iemācīja šo koncertu saprast. Viņam tas bija vajadzīgs? Un jūs man prasāt, kāds viņš bija cilvēks? Lielisks!
Viņš ticēja saviem audzēkņiem. Rostropovičs ne tikai iemācīja spēlēt. Viņš mācīja mani dzīvot. Kad man piedzima meita, viņš telegrammā apsveica: "Esmu priecīgs, ka tavam talantam un skaistumam būs turpinājums." Bet, kad piedzima arī dēls, sūtīja vēstuli: "Taisi fabriku ciet! Pietiek."
Tagad ir studiju kredīti, dažiem izdodas ārzemēs dabūt stipendijas. Kā izdzīvojāt trīs gadus Pēterburgā?
Aspirantiem stipendija bija 67 rubļi, gandrīz kā minimālā mēneša alga! Iztikt kaut kā varēja. Bet gribējās arī nopirkt kurpes. Dagnija Freidenfelde, ar kuru dzīvoju kopā kopmītnē, reiz nopirka jaunas, skaistas kurpes. Es arī aizskrēju uz to veikalu. Biju tikko dabūjusi stipendiju. 55 rubļus maksāja angļu kurpes. Pāri palika tikai 13 rubļu. Visam mēnesim! Ēdu tikai putras, ceptus kartupeļus un kausētos sieriņus. Izturēju. Bet kurpes bija. Tās redzamas manās fotogrāfijās, es tajās spēlēju Čaikovska konkursā.
Čaikovska konkursa trešās vietas prēmija – 1500 rubļu – bija milzīga nauda. Sapnis, paradīze! Man deva padomu šo naudu neaiztikt, lai stāv melnākai dienai. Bet man bija jāsūta mammai telegramma, un kabatā nebija ne kapeikas. Nācās paņemt no prēmijas.
Nenožēlojat, ka neaizbraucāt veidot pasaules karjeru?
Es jutu, ka man visu laiku Dievs stāv klāt. Tā tas ir, goda vārds. Kad beidzu mācīties pie Rostropoviča, viņš man jautāja: Eloiza, kur tu dzīvosi? Ļeņingradā, Maskavā vai Rīgā? Ko tu gribi? Viņš taču varēja izkārtot visu ko, bet man Rīgā jau bija vīriņš. Nedomāju ne pusminūti: protams, braukšu mājās uz Rīgu. Vēlāk visi mani draugi, mūziķi, kuri vēl padomjlaikos bija aizbēguši uz ārzemēm, man jautājuši: tu joprojām vēl sēdi šeit? Kāpēc? Bet kāpēc man būtu kaut kur jābrauc? Čaikovska konkursā mani aplidoja slavenais amerikāņu vijolnieks Ēriks Frīdmans. Mani izsauca uz čeku. Brīdināja: nekur jūs nelaidīsim! Bet es nemaz netaisījos to darīt. Vijolniece Viktorija Mullova apprecējās ar slaveno diriģentu Klaudio Abado. Vai tas viņai deva laimi? Pēc tam viņi izšķīrās.
Nekad neesmu cīnījusies par karjeru. Tas ir manas mammas raksturs: dzīvot un iztikt ar to, kā ir. Par visu, ko deva, – paldies! Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukums? Paldies. Docentes, profesores, emeritētās profesores statuss? Paldies. Ja nebūtu – arī paldies. Par Lielo mūzikas balvu – paldies! Visi tagad mani apsveic. Viņi saka: skolotāj, beidzot! Kas beidzot? Kad nesīs ar kājām pa priekšu, tad būs beigas! Nu, un paldies! Man nekad nav garlaicīgi. Man beidzot ir laiks palasīt labas grāmatas. Jau trešo reizi izlasīju Dostojevski, nupat pabeidzu Tolstoja Karu un mieru. Telekanālā Mezzo klausos visus talantīgos mūziķus. Vienreiz televizorā skatos – Vladimirs Spivakovs iet pa Parīzi, runādams pa viedtālruni. Tad aptur kādu garāmgājēju un palūdz: esiet tik laipns, palīdziet man šo ierīci izslēgt!
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!