Pašu Andri vecmāmiņa veda līdzi uz katoļu baznīcu Dievu nolūgties. Viņš drusku apskauda savu vecāko brāli Juri, jo viņa svētais aizstāvis Baltinavas svētbildē attēlots bruņnieciskā pozā, sarkanā apmetnī cīnoties ar pūķi, bet svētais Andrejs redzams kā korpulents, mīlīgs vecītis pelēkās drānās ar spieķi.
Fragments no intervijas:
Zinot tavu dzīvi, pats nekāds Ostaps Benders neesi...
Nujā. Man pietrūkst viņa nekaunības, un atšķirībā no Ostapa, kurš vienmēr ir optimisma pilns, es mēdzu ieslīgt grūtsirdībā. Atklāti sakot, man vispār nepiemīt nekaunība.
Pavirši raugoties, Benders ir avantūrists un piedzīvojumu meklētājs, bet būtībā viņš tikai meklēja veidu, kā izdzīvot.
Piekrītu, jo viņš pats atzīstas, ka ļoti mīl naudu un cieš no tās trūkuma. Benders patiesībā ir slinks cilvēks, kurš vēlas kļūt bagāts.
Cik saprotami!
Kā tad.
Vai pats esi atradis savu izdzīvošanas modeli?
Zini, es varētu pelnīt arī vairāk, bet nemāku sevi sadalīt sīkumos. Paņemt darbu ārpus teātra nav nekāda problēma, bet tas no manis prasa pavisam citu atdevi. Tā ir cita profesija, manējā ir — būt uz skatuves un gatavoties lomai vairākus mēnešus. Es strādāju tikai teātrī un filmēšanas laukumos. Ja gribētu komfortablāku dzīvi, nāktos vairāk iespringt.
Tātad tu arī esi slinks kā Ostapiņš...
Jā, bet tas ir nosacīti. Teātrī nepaslinkosi.
Visi, kuri skatīsies 12 krēslus, salīdzinās tevi ar Mironovu. Vai nebaida?
Protams, tā būs. Visi zina, kādam jābūt Ostapa Bendera tēlam. Kad sāku lasīt grāmatu, man acu priekšā visu laiku rādījās ainas no filmas ar Mironovu. Tas bija spēcīgi. Taču iestudējuma gaitā arvien vairāk atklājās sulīgais Odesas ebreju stāsts, pilns sprēgājoša humora. Uzzinot, kā "odesīti" paši izturas pret dzīvi, un iepazīstot viņu pasaules sajūtu, man kļuva daudz vieglāk, jo tas ir atspoguļots citādi nekā filmā.
Ikviena dramaturģija ir tikai nedzīvs teksts, kas iegūst jēgu aktiera ķermenī. Kā tas ir — spēlēt ar miesu un asinīm?
Tā vienkārši ir ierasts. Skanēs banāli, bet aktiera profesijas būtība ir spējā iejusties citā miesā un dzīvot citas dzīves. Tas ir brīnišķīgi un neapnīk. Teātrī tev viss nemitīgi sākas no jauna, man tā jau ir nez kuru sezonu.
Nereti teātros nākas saskarties ar, piedod, ražošanu, nevis radīšanu, aktieru štampiem un haltūru. Vai tev ir komentāri?
Nemācēšu atbildēt...
40 nav pavisam bezrūpīgs skaitlis, redzu, tev sirmums arī parādās... Aktierim viņa ķermenis, ārējā čaula, ir svarīgs instruments, no tā dažreiz atkarīgas lomas...
Zinu, ka ir tradīcija nesvinēt 40.dzimšanas dienu, jo viss varētu iet veiksmes virzienā, pretējā gadījumā nekas nesanāks. Daudz lielāki svētki man ir mammas Marutas septiņdesmitā dzimšanas diena. Kā jauns cilvēks esmu spēlējis onkuļus, manuprāt, vecums ir brīnišķīga lieta. Brieduma skaistums cilvēkā iestājas pēc piecdesmit. Tad tu vairs neesi kucēns un dzīvei vari pieiet mierīgi, analītiski, protams, ar noteikumu, ka esi vesels. Aktierim arī lomas ar gadiem kļūst pieaugušākas un jaudīgākas. Esmu pusmūžā un vecumu uztveru jēgpilni. Manī nav nekāda sentimenta par aizgājušajiem gadiem. Veci cilvēki man patīk.
Vai bohēmas laiks tev ir beidzies, stūrē tagad stabilitātes ostā?
Bohēma bija, bet mēs jau nekļūstam jaunāki. Viss ir pamazām norimies. Piemēram, tagad pēc izrādes visi raujamies uz mājām. Arī viesizrāžu laikā ārzemēs es vakaros viesnīcas numurā lasu grāmatu vai eju uz muzeju. Agrāk gan dzīves ritms bija citāds, daudz pārgalvīgāks. Tā bija skaista bohēma foršajā nozīmē, kas tika svinēta ar dejām. Tagad to visu varu atcerēties ar smaidu un neticēt, ka tas ir noticis ar mani. Bet šobrīd valda miers. Ar retiem izrāvieniem.
Visu interviju ar Andri Keišu lasiet žurnāla Sestdiena 28. novembra – 4. decembra numurā!