Rakstu latviešu lasītājiem, un ar to pietiek. Ar šo domu iekāpju autobusā un atkal apsēžos labajā pusē pie loga – ir teicis rakstnieks Māris Bērziņš, pazīstams arī kā Gūtenmorgens. Nupat pie latviešu lasītājiem nonācis viņa jaunais romāns Klēpja dievs. Bērziņš tajā aplūko savas attiecības ar pasauli, kas ir duāla, kopš cilvēks baudījis no laba un ļauna atzīšanas koka, un šīs attiecības grāmatā ir tēlotas gan teorētiski – indiešu filozofiskās mācības advaitas iedvesmotos prātojumos –, gan praktiski, dokumentālā precizitātē aprakstot savas sētas kaķu kopšanu. Klēpja dievu var lasīt arī kā aforismu krātuvi, piemēram, «Ja kaut kādā veidā varētu tikt vaļā no sava «es», tad es būtu brīvs»; «Liels klupšanas akmens ir doma par to, ka nedrīkst domāt»; «Dievu nevajag meklēt. Kad pienāks paredzētais laiks, Dievs pats tevi atradīs» vai «Mūzikas pasaule laikam redz tikai sevi». Viena no advaitas patiesībām ir brīnum vienkārša – «nekas nav jādara», un Māris Bērziņš, drošības labad ņēmis talkā arī Gūtenmorgenu, apgalvo, ka tieši tā varot izdarīt vairāk.
Šī laikam ir tava nākamā grāmata kopš 2021. gada, kad iznāca romāns par Vili Lāci Nākotnes kalējs?
Nē, 2023. gadā man iznāca maza grāmatiņa, par kuru neviens īsti nezina, – Pastāsti par Dziesmu svētkiem. 21 pastāstiņš, to izdeva Rakstniecības un mūzikas muzejs, es rakstīju viņiem gabaliņus, domātus ekspozīcijai estrādē Dziesmu svētku muzejā. Kad biju tos sarakstījis, tai grupai, kas tur darbojās, ienāca prātā, ka to visu varētu arī mazā grāmatiņā izdot. Doma man likās laba – izdot to tieši pirms Dziesmu svētkiem un tirgot, muzejam būtu kāds ienākums. Bet tā nenotika. Izdota tā grāmata bija, Rozes grāmatnīcā to varēja nopirkt, bet nebija pilnīgi nekādas reklāmas. Nu, muzejs nav izdevniecība, viņiem tas ir ekspozīcijā kā neliels papildu pasākums. Tā tā grāmatiņa noklusa. Nekas liels jau tajā nebija, visi teksti ne garāki par 300 vārdiem, 21 gabaliņš par gandrīz katriem Dziesmu svētkiem. Vienu varu izstāstīt. Jāņu rīts, pamostas diriģents, redzējis sapni. Pamostas arī viens deju vadītājs. Abi sarunājas, diriģents deju vadītājam stāsta savu sapni: «Redzēju, ka mēs nesam Dziesmu svētku krustu. Tā vertikālais stabs nozīmē dziedāšanu, jo tā ir garīgāka nodarbe, bet horizontālais – dejošanu, kur vairāk ir fiziskais, erotiskais elements.» Tāds pastāstiņš. Vai cits pastāsts, par to, kā pagājušā gadsimta 70. gados dziedāja Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa dziesmu Ļeņinam. Forša dziesma, tikai beigās tas «Ļēņins, Ļēņins…». Koristi tad tajā vietā dziedāja visādus citus vārdus, piemēram, «bērniņš, bērniņš».
Vai Klēpja dievā minētā grāmata Ko tev nestāsta par Dziesmu svētkiem ir norāde uz šo tavu Dziesmu svētku grāmatu?
Jā. Īstenībā grāmatā Klēpja dievs diezgan personīgi viss ir, nav tālu no realitātes. Bet tas laikam ir gaisā – redz nesen Ingai Žoludei iznāca tāda personīga grāmata par tēvu, pirms dažiem gadiem Ingai Gailei iznāca Jaukumiņš, kas arī, kā es to nolasīju, bija personiska, tajā ļoti daudzas lietas sakrita ar Ingas pašas dzīvi un pieredzi. Diezgan daudzi raksta tieši par sevi diezgan nepastarpināti. Tā arī es nodomāju: kāpēc man neaprakstīt šos divus gadus, no 2023. līdz 2025. gadam aptuveni. 2024. gada ziemā sāku rakstīt šo grāmatu.
Tātad tā ir tapusi apmēram gada laikā?
Es parasti visas grāmatas apmēram gadu rakstu. Mazāk nesanāk, bet vairāk arī nevar, pa gadu jau ir noriebies, jāmet miers. It kā man vēl būtu, ko stāstīt un stāstīt gan par kaķiem, gan par advaitu, bet nebija jau vairs spēka. Daudz kas palika aiz kadra, bet varbūt arī nevajag vairāk. Pašam ir sajūta, ka tik, cik ir, tik arī ir labi. Par daudz var būt par skādi.
Ja Klēpja dievs ir gandrīz autobiogrāfisks, vai tas nozīmē, ka galvenais varonis Dainis Pelnarājs pārstāv arī tavu pozīciju?
Jā. Es padarīju viņu drusku komiskāku, bet neko daudz. Brīžiem liekas – redz, kā viņš tā pamuļķīgi spriež par vienu vai otru lietu. Bet īstenībā, ja godīgi, es jau arī tā spriežu! Varbūt uz āru izliekos, izsakos tā prātīgāk. Daudziem cilvēkiem taču arī visādas dullas domas nāk galvā, par kurām viņi vienkārši skaļi nepasaka. Ja tas varētu kādu sasmīdināt vai iepriecināt, tad man tur nav, ko daudz slēpt.
Kas attiecas uz spriešanu vispār, cilvēks, rakstniekus un rakstnieces ieskaitot, var par kādu lietu vienā brīdī spriest tā un nākamajā mirklī pilnīgi pretēji.
Jā, tas ir visiem raksturīgi. Vismaz es pie sevis pamanu, ka apskatu kādu lietu un secinu: šī lieta ir tāda. Bet pēc brīža padomāju – nē, no otras puses var arī pavisam citādāk to aplūkot. Tad apmulstu – varbūt vispār par to nerunāt? Piemēram, nesen viens feisbukā bija ielicis nofotografētu kaut kādu putuplasta kūku Rīgas centrā. Es varu par to spontāni uzrakstīt ironisku komentāru atbilstoši savai iedabai, mans ego grib pateikt kaut ko asprātīgu, pazīmēties. Ierakstu, paiet puse dienas, es atkal atveru feisbuku un sāku domāt – bet priekš kam? Labi, tas veidojums, kas tur Rīgas ielās ir nolikts sakarā ar ēšanas svētkiem, varbūt nav pēc manas gaumes, bet, ja kāds tomēr ir centies un darījis, tad es viņu apbēdinu, bet es negribu viņu apbēdināt. Izmetu savu komentāru laukā.
Tātad pirmajā brīdī mans ego gribēja izpausties un pēc tam kāda cita šķautne pateica: nē, nevajag kritizēt visu. Mana pamatnostāja ir tāda, ka kļūdas ir un tajā pašā laikā kļūdu nav – tādā ziņā, ka cilvēki, kuri, no citu viedokļa, pieļauj kļūdas, dara tikai tā, kā viņi var izdarīt. Viņi nevar citādāk, nevar pareizāk izdarīt – piemēram, pēc tava viedokļa.
Vai Klēpja dievs ir romāns par brīvās gribas neesamību?
Tai skaitā. Tā ir lieta, kas mani sākumā visvairāk mulsināja, bet tajā pašā laikā iepriecināja. Pat ja brīvās gribas nav, vienalga ir jādzīvo tā, it kā viņa būtu. Sanāk tā dzīvot.
Esi pārliecināts, ka brīvās gribas nav?
Jā, esmu.
Bet, ja tu uzbrauc debesskrāpja augšējā stāvā, vai tad tā nav tava brīvā griba, kas izlemj, vai tu lēksi zemē vai ne?
Tie ir tādi prāta konstrukti. Piemēram, es varbūt citā reizē dzertu kafiju, bet šoreiz izvēlējos tēju tāpēc, ka no rīta iedzēru vairāk kafijas nekā parasti un jutu, ka man tās ir par daudz. Kur tur ir mana brīvā griba izvēlēties tēju? To noteica mans ķermeņa stāvoklis, vēl citi apstākļi. Jā, es biju tas, kas izdvesa: «Es izvēlos tēju», bet īstenībā to jau citi spēki ietekmē... Nu labi, dažreiz es varbūt arī šaubos par to, dažreiz man liekas, ka viens procents brīvās gribas ir (smaida), bet tas ir tas procents, kurš pieļauj kļūdas, kurš darbojas pretēji tam, kā vajadzētu notikt. Un tas vienalga kādās nākamajās darbībās tiek izlabots.
Bet, ja nav brīvās gribas, kas tad tevi virza? Vai ideāls būtu vispār nekustēties?
Nekustēties nesanāks. Jā, domāju, ka ir spēks. Viss ir apziņa – tā es to redzu. Vienkārši apziņa spēlē izrādi vai filmu, vai vēl ko. Apziņa spēlē visas lomas pati, viņa spēlē ļoti labi Egīla Zirņa lomu, varbūt diezgan normāli arī Māra Bērziņa lomu. Viņai ir savs scenārijs, kas notiks un kā lietas virzīsies, bet tas, ko mēs izjūtam kā «es», norobežo to no apkārtējās pasaules – tas «es», kas ir te kaut kur iekšā – galvā vai krūtīs. Tā ir fikcija, šķietamība, un es to esmu izjutis.
Kā to var izjust?
Es to pirmo reizi izjutu kādas meditācijas beigās. Grāmatā aprakstu to mirkli: kad «es», ko es visu laiku uzskatu par sevi, vienkārši tā kā pakūp, kaut kur pazūd un liels miers iestājas, un viss notiek.
Bet kas ir tas, kurš konstatē, ka «es» pazūd?
Apziņa… Vispār par to ir ļoti grūti runāt. Tāpēc bieži vien tie, kas ir kaut ko tādu piedzīvojuši, saka, ka nespēj par to runāt, jo tas nav tā aprakstāms, pietrūkst jēdzienu valodā, ar ko to aprakstīt.
Pieļauju, ka varbūt apziņa ir mūsu patiesā būtība, tas, kas mēs patiesībā esam. Sāksim no sākuma. Mazam bērnam, kad viņš sāk runāt, sāk mācīt vārdus. Viņam iemāca, ka, lūk, šis ķermenis ir Jānītis, bet viņš jau sākumā nesaka «es», viņš saka: «Jānītim sāp kājiņa», «Jānītis grib konfekti» – saka trešajā personā, un tikai pamazām izveidojās tas mazais «es». Tas ir tā kā iemācīts un cauri dzīvei tik ļoti ietrenēts, ka no viņa praktiski vairs nav iespējams tikt vaļā. Un tas, kurš grib tikt no viņa vaļā, arī ir tas pats mazais «es». Sanāk paradokss vai absurds.
«Es» grib tikt vaļā no «es»?
Jā, jā. Kas nav iespējams.
Grib tikt vaļā pats no sevis?
Jā. Grāmatā arī tā doma iet cauri. Esmu saņēmis diezgan daudz, īpaši pēdējā gada laikā, tādus bezmaksas paraugus, kā es tos saucu, kad pazūd «es» un tad ir brīvība, tu jūti, ka viss notiek pats no sevis, ka nav nekādas brīvās gribas, ķermenis vienkārši dara to, kas viņam jādara, saka tos vārdus, kas viņam jāsaka, – viss notiek pats no sevis. Nav tās «es» sajūtas, tas ir ļoti atbrīvojoši, ir tāda svētlaimīga vai beznosacījuma mīlestības sajūta. Tādus augstus vārdus man nepatīk lietot, bet uzsvars ir uz «beznosacījuma» – kas īstenībā cilvēkam nav iespējams. Cilvēkam vienmēr būs nosacījumi, 99 procentus viņš mīl, bet Putinu un Trampu nemīl. Tas ir loģiski, man arī tā ir, bet tajā brīdī, kad tu esi to «bezmaksas paraugu» saņēmis un «es» ir izčibējis, nav tā, ka tev gribētos viņus abus apskaut, bet tev ir kaut kāda līdzjūtība pret viņiem. Protams, tas atkal pāriet, tu atkal savelcies savā ierastajā «es», kurš ir pilns ar priekšstatiem par visu, un dzīvo kā parasts normāls cilvēks.
Vai to stāvokli, kad «es» izzūd, var dabūt tikai uz mirkli?
Tas stāvoklis pats atnāk, negaidīti.
Ar gribu to nevar iegūt?
Nē, viņš vai nu ir, vai nav. Tāpēc arī tur neko nevar darīt un nekas arī nav jādara. Ja tu esi par to interesējies, meditējis, domājis par to, it kā šķietami virzījies uz to, tad tā apziņa, kas ir it kā iemigusi tajā mazajā «es», cenšas atmosties. Tas ir kā sapņojot – tu sapņo, brīžiem gadās tā kā atmosties un tad atkal ieslīdēt miegā, sapnī. Daudzas, īpaši Austrumu, reliģijas un arī kristīgie mistiķi saka, ka šī dzīve ir sapnis, un tajos brīžos es arī to redzu. Tas ir sapnis un realitāte reizē. Ir šis galds, mēs dzeram tēju, runājam, bet nav tā individuālā «es», tā norobežotā. Tas ir izdomāts, fikcija, kas arī faktiski cilvēkiem liek ciest. Kristietība runā par to, ka visas ziepes sākās no tā brīža, kad uzēda no laba un ļauna atzīšanas koka – sākās duālisms. Arī daoismā, šķiet, bija tā, ka sākumā cilvēki neko nezināja, tad sāka atšķirt lietas, tad sāka tās nodalīt un tad novērtēt. Un pazuda dao, jo iestājās duālisms: labs – slikts, taisns – līks…
Nezinu, cik es sakarīgi par to runāju, bet tas ir interesanti. Tu brauc makšķerēt, cits krāj markas, cits par mūziku ļoti interesējas, es par šo. Tā ir sava veida izklaide. Bet kāpēc es par to sāku interesēties? It kā nāktos teikt, ka tā bija mana brīvā griba, ka es to izvēlējos. Nē, tas atnāca pats no sevis. Nebija tā, ka «man tagad vajadzētu par to interesēties, to papētīt» , tas sākās nejauši. Grāmatā rakstu, ka es agrāk par to nedomāju. Cilvēks, pirmkārt, ir gēnu kopums, ģenētika daudz ko nosaka. Tad ir audzināšana, uzkrātā informācija, priekšstatu un uzskatu sistēma. Tas viss kopums liek pieņemt vienu lēmumu, kaut arī šķiet, ka ir divas iespējas, bet kopums ir gatavs pieņemt tikai vienu. Tāpēc man liekas, ka brīvās gribas nav.
Mani tas neuztrauc. Mēs ar sievu par šo strīdamies, bet tas mums vairāk jautrību izraisa. Dzīvē tas neko nemaina, tie ir vārdi, kaut kādi pieņēmumi. Šobrīd man ir tādi ieskati, bet nesen ar kolēģi par šo tēmu runājām un viņš teica: bet ja nu izrādās, ka tas viss ir pilnīgas muļķības? Atbildēju: okei, man nav iebildumu, tad es atzīšos, ka esmu kļūdījies, bet bija interesanti vismaz. Mani uzskati nav tik cieti un negrozāmi, ka mana pasaule sagāztos, ja izrādītos, ka man nav taisnība.
Ka brīvā griba tomēr ir?
Jā, ka pēkšņi tomēr ir. Es jau tik un tā dzīvoju, it kā viņa būtu.
Kas izriet no secinājuma, ka brīvās gribas nav? Ticība?
Nē, man tas ir atbrīvojoši. Vieglāk elpot. Nav tā stulbā atbildības sloga, kuru uzskata par ļoti labu un cēlu padarīšanu, bet īstenībā tā daudzus dzen kapā. Zini, pa to laiku, kamēr es uzskatu, ka brīvās gribas nav, vainas sajūtu tomēr izjūtu joprojām. Tas viss darbojas tāpat kā agrāk, bet tagad es ar to daudz vieglāk sadzīvoju. Man tagad ir vieglāk dzīvot, esmu daudz dzīvespriecīgāks un laimīgāks. Mana sieva arī ir priecīgāka par to.
Cik sen tu par advaitu interesējies?
2023. gadā pēc Dziesmu svētkiem sāku, aizrāvos ar to, visu laiku par to vien domāju, lasīju, klausījos. Izrādās, viena slavena advaitista Šri Ramanas Maharši grāmata man ir mājās jau kādus gadus desmit, es pat to biju lasījis, bet toreiz man tā neaizgāja vispār, noliku atpakaļ plauktā. Tagad uz to skatos pilnīgi citām acīm, aizrautīgi.
Kā tas ietekmē tavu rakstīšanu? Ja būs lemts, tad rakstīsi, ja ne, tad ne?
Ja rakstīsies, tad rakstīšu. Dzīve rit. Piemēram, tagad man viens stāstiņš ir jāuzraksta avīzei līdz jūnijam. Piekritu to rakstīt, nu man jāsaņemas un jāizdomā, tad redzēs – rakstīsies vai nerakstīsies. Klēpja dievu rakstīju jau ar citu pieeju nekā savas agrākās grāmatas – Svina garšu, Aizliegto pianīnu, Nākotnes kalēju. Tad es no rīta sēdos, lai vai kāds noskaņojums, jo ir jāraksta, darbs negaida. Citu dienu tā rakstīšana neiet, muļļājies uz vietas, uzraksti tikai divus trīs teikumus un esi nomocījies. Tagad es arī no rīta domāju, ka rakstīšu, bet, ja nerakstās, ceļos un eju staigāt gar Mārupīti. Man tur ir trase no viena Mārupītes gala līdz otram. Izstaigājos, tad caur Bieriņiem atpakaļ uz savām mājām… Un attopos, ka esmu dīvānā ar datoru klēpī un rakstu, pirksti paši skrien. Tā es uzrakstu daudz vairāk, nekā ja būtu no rīta sevi spiedis rakstīt. To es saucu par «pats no sevis uzrakstījās». Nezinu, kas notika, nespēju tos procesus izanalizēt – pēkšņi aizgāja, uzrakstījās, un pat nekas daudz nav jālabo.
Tātad Klēpja dievs tev iznāk tāda kā brīvgrāmata.
Var jau arī tā to nosaukt.
Nekādi termiņi tās pabeigšanai tev nebija?
Bija – Kultūrkapitāla fonda termiņi. Sākumā domāju, ka neprasīšu fonda atbalstu, varbūt tikai pašās beigās, kad jutīšu, ka darbs jau būs, bet tad man pavisam lēni gāja. Acīmredzot bija paredzēts, ka man sevi kaut kā jāiegrožo.
Atgriežoties pie paša stāsta, to var arī neņemt par pilnu. To tikai kāds atsevišķs cilvēks varbūt var izjust, bet, domāju, lielākā daļa man nepiekritīs. Mūsdienās cilvēkam ir grūti pieņemt to, ka brīvās gribas nav. Nu kā tā – nav? Es taču izvēlos, es taču, es taču...
Klēpja dievu ievada divi citāti. Pirmais ir no Raiņa un Aspazijas sarunas 1924. gada 26. martā Rīgā, Dīķa ielā 11, kur Aspazija saka Jānim, ka kaķītis ir jātur klēpī tik ilgi, kamēr apnīk, un, kad Rainis saka, ka viņam jau apnika, Aspazija paskaidro: «Ne jau tev, kad mincītim apnīk.» Otrs citāts – indiešu guru Šrī Nisargadata Maharadža: «Patība ir tuvu, un ceļš pie tās ir viegls. Nedarīt neko – tas ir viss, kas tev jādara.» Vai šos citātus var uzlūkot gan kā grāmatas saturu, gan esenci?
Nu, es tā centos.
Cik dokumentāls Klēpja dievā ir stāsts par kaķīšiem?
Pilnīgi dokumentāls, simtprocentīgi.
Tu ņemies ar kaķīšu aprūpēšanu?
Jā, joprojām.
Tāpat kā akadēmiķis Ivars Kalviņš, kurš arī kopj bezpajumtniekus kaķus?
Starp citu, Kārlis Šadurskis arī. Man jau ir tikai četri kaķi. Redzēju, ka viņš bija uztaisījis būdas un apsildāmās sedziņas, un arī tādas pasūtīju. Divi kaķīši man dzīvoja ārā. Mazās kaķenītes tēvs un māte tur apkārt dauzījās, mēs viņus sākām barot – tas grāmatā ir pieminēts. Tā viņi pie mums turējās pagalmā, es būdas uztaisīju, kur viņiem dzīvot, nopirku arī apsildāmās sedziņas ziemai. Beigās šoziem tas tēvs, runcis Murmuris, ienāca iekšā. Varēja saprast, ka viņš ir bijis kaut kad pie cilvēkiem – viņš uzreiz ielīda gultā un laimīgi izstaipījās. Kaķu mamma Mellene nenāk iekšā neparko. Viņa ļaujas glaudīties un vēderu kasīt, bet ir piedzimusi savvaļā. Kaut kāda saikne ar cilvēkiem viņai ir bijusi, jo viņa nebaidās, varbūt tāpēc, ka vienmēr ēst bijis jāprasa cilvēkiem. Tā viņa skraidīja pa mūsu rajonu diedelēdama, bet iekšā nenāk. Šo auksto ziemu viņa veiksmīgi pārlaida, salikām būdā segas gar sāniem un no apakšas, lai viņai tur riktīgi silts būtu. Bet labāk būtu, ja visi kaķi būtu mājā. Jāmēģina ievilināt. Viņa ienāk iekšā, bet, ja redz, ka aiz viņas aiztaisa durvis un viņai nav atkāpšanās ceļa, tad uzreiz ir stresā un skraida apkārt.
Cik senas ir tavas attiecības ar kaķiem?
Bērnībā mums mājās suņi vairāk bija. Pirmais kaķis parādījās, uzspiests manai mammai – nomira viens cilvēks, palika kaķis, vai tad tu nepaņemsi? Jauks kaķis, bet mammai kaut kā kaķi nepatīk. Nu, viņa ir priekšniece pēc dabas un suņu cilvēks. Suņus vairāk izvēlas tie, kas grib komandēt, būt priekšnieki tam dzīvniekam. Otra grupa, kalpotāji, vairāk izvēlas kaķus.
Mums bija melns, smuks suns Ufo, tā viņu iesauca tāpēc, ka viņš maziņš teica: uf, uf, uf. Viņš tādām acīm uz mani skatījās! Saku, man tagad jāiet prom, bet viņš it kā saka: «Paspēlējies ar mani» – jūtu, ka viņam gribas, lai es nodarbojos ar viņu. Mani tas pārāk aizkustina, es to negribu. Nav jau tās emocijas negatīvas, bet pārāk stipras. Tāpēc man ar kaķi ir drusku vieglāk, kaķis ies savu ceļu un pats izvēlēsies, nākt pie tevis vai nenākt. Tādā ziņā man kaķis patīk labāk.
Ar dzīvniekiem man ir tā, ka, ja viņi ir, es viņiem ļoti pieķeros un, liekas, sāku dzīvot viņu dzīvi. Pakļaujos viņu vēlmēm un vajadzībām. Citi varbūt prot nodalīt, kas pašam, kas dzīvniekam, bet man tā nesanāk. Tāpēc biju domājis, ka man labāk vispār iztikt bez dzīvniekiem, bet tad mēs ar sievu pirms gadiem divdesmit pārbūvējām māju, sākām tur dzīvot un sākās arī attiecības ar kaķiem, tās grāmatā aprakstītas. Var jau teikt, ka tā bija mana izvēle. Kopš 2010. gada man ir savs kaķis, un tagad saradušies vēl daži.
Grāmatā tu raksti: ja gribi apskaidroties, bez kaķa neiztikt.
Tas var izklausīties kā joks, taču kaķi ir lieliski cilvēka ego mazinātāji. Bet bez ego izzušanas nekāda paliekoša apskaidrība iestāties nevar.
Nākamā grāmata tev jau rakstās?
Nē, man vienmēr ir vismaz pusgadu ilga pauze pēc grāmatas pabeigšanas. Mēdzu atkārtot Māras Zālītes teicienu, ka ar rakstnieku ir kā ar govis pupu – izslauc, un tad jāpagaida, kamēr tas atkal pierietēs. Es to tieši tā izjūtu, jūtos izslaukts, lai gan tagad man viens pasūtījuma gabaliņš jāuzraksta. Bet gan jau uzrakstīsies.
Uzrakstīsies neatkarīgi no brīvās gribas?
Tam, vai brīvā griba ir vai nav, pat nav nozīmes, tie ir tikai vārdi. Man dzīvot vairāk palīdz doma, ka viss notiek tā, kā notiek, un ka katrs tomēr rīkojas tā, kā viņš spēj rīkoties, dziļi sirdī man nav nevienam, ko pārmest. Ārēji tas ego jau ir, ja gadīsies kas nepatīkams vai kaut kas, kam es nepiekrītu, es iebildīšu. Es varu visādi rīkoties, nu, kaut vai sakarā ar karu Ukrainā – kaut ko ziedošu, kaut kā palīdzēšu, jo uzskatu, ka tā ir jādara. Bet tajā pašā laikā, kad paskatos uz cilvēces vēsturi, redzu, ka nav bijuši laiki, kad kara nebūtu. Būsim godīgi, ja Argentīna sāktu karot ar Brazīliju, tas mūs īpaši neuztrauktu, diez vai mēs tur paciņas sūtītu.
Krievijas agresija Ukrainā ir kas cits – neizprovocēta kodolvalsts agresija pret valsti, kurai nav kodolieroču.
Protams. Bet es uz to skatos tā, ka, redz pasaulē visu laiku mijas miera periodi ar kara periodiem. Paldies Dievam, miera periodi, manuprāt, ir garāki nekā karadarbība. Kopš iepriekšējā kara vairākus desmitus gadu karadarbība bija potenciālajā fāzē, jau bija priekšnoteikta, kamēr pienāca tas brīdis, kad viss bija sakrājies. Tagad toties miers ir potenciālajā fāzē. Skaidrs, ka karš beigsies un būs miers, duālā pasaulē viss mainās, tur neko nevar darīt. Man pašam ir sajūta, ka es tagad visu laiku to grāmatu citēju, tas tiešām ir mans pasaules redzējums. Drusku ar ironiju, bet pamatā ir tā: ja esam nolēmuši, ka ir labas lietas un ir sliktas lietas, tad viņām ir jāpastāv un, tiklīdz tu pasaki, kas ir labs, tur drīzumā jāparādās sliktajam, tas ir neizbēgami. Ja tu pasaki «diena», nebūs diena visu laiku, pienāks arī nakts.
Kaķu un kara sakarā gribu prasīt, vai tikai man liekas, ka cilvēki, kas to karu no malas vēro, vairāk jūt līdzi suņiem un kaķiem, kas tur cieš, nekā cilvēkiem?
Tā arī ir, tāpēc ka karš ir cilvēku darīšana. Cilvēki tomēr vairāk spēj palīdzēt viens otram, pieņemt lēmumus. Nu, kaut vai aizbēgt no tā kara, atbraukt uz Latviju paslēpties un kaut kā atrisināt savu dzīvi. Bet kaķis vai suns taču vispār nesaprot, kas un kāpēc notiek. Tādā ziņā viņi ir neaizsargātāki. Un viņi jau arī paši nespēj organizēties, izveidot savu patversmi, kaut kādu savu sistēmu, lai nodrošinātu sev dzīvi tādos apstākļos. Domāju, ka cilvēki ir ļoti lielā parādā gan visai dabai, gan arī tieši mājdzīvniekiem, kurus viņi paši ir domesticējuši. Ja tu esi domesticējis, tad arī parūpējies.
Cilvēki jau arī rūpējas par viņiem – nogriež olas.
Jā, bet arī tā ir tāda viltīga lieta. Mums bija viens kaimiņš, kuram bija nekastrēts runcis. Tas kaimiņš uzvedās pabriesmīgi, piemēsloja pagalmu. Viņa runcis bija agresīvs. Mums tajā laikā bija divas sterilizētas kaķenes, kurām sekss neinteresē, bet runcis nāk pie viņām un uzbrūk. Teicu kaimiņam, ka vajag runci sterilizēt, jo te viņam nav, kur atrast partneri, visas kaķenes sterilizētas. Bet kaimiņš iebilst: kā tad es laupīšu puisim pēdējo prieku? Es saku: bet nav jau tā prieka, kad viņš nevar dabūt, ir mocības, kamēr, ja viņš ir sterilizēts, tad viņam nav gribēšanas. Cilvēkam nepielec, ka, ja tev negribas, tad taču ir viss labi, problēma ir tad, ja tu gribi.
Mudini sterilizēties?
Ja kādam tas sagādā problēmas, tad kāpēc ne? Tad tev negribas un ir miers. Grāmatā pieminu, ka Imanuelam Kantam ārsts 35 gadu vecumā pateica, ka viņš ir impotents, un Kants bija priecīgs: nebūs vairs šo problēmu. Tās lietas ir relatīvas – kā kuram vajag. Visādi žurnālīši uz to vien mudina, ka tev vienmēr jābūt dzimumspējīgam, mūžīgi jaunam. Viagra un viss kas cits tiek izgudroti, lai tikai varētu ilgāk.
Ko tev pašam advaita ir devusi?
Palīdzējusi kļūt pieņemošākam. Esmu sapratis, ka ir svarīgi ievērot lūgšanu jeb principu «Dievs, dod man dvēseles mieru pieņemt to, ko es nespēju mainīt, drosmi mainīt to, ko spēju mainīt, un gudrību atšķirt vienu no otra». Ja es ko spēju mainīt, tad daru, bet, ja nespēju, tad man nav par to jācepas. Runājoties ar cilvēkiem, man dažreiz rodas sajūta, ka, ja tu necepies, nevaimanā vai nelamā kādu, tad tas neskaitās normāli – tu neesi procesā, tevi nekas neinteresē, tev viss ir labi… Saku: nav man viss labi, bet nevar gribēt, lai viss ir labi. Nu, kā duālā pasaulē var prasīt, lai viss ir labi? Piemēram, Latvija tagad atpaliek no Igaunijas un Lietuvas, bet pagājušā gadsimta 30. gados bija otrādi, tad mēs bijām viļņa virsotnē. Nu, nevar visu laiku noturēties augšā. Tāpat ir ar Ameriku. Tā sabruks, tur sāksies pilsoņu karš. Kaut kam tur jānotiek, neviena līkne neiet visu laiku stāvus debesīs.
Vai atkal valdības lamāšana. Atnāk pie manis attāla radiniece: «Tas taču ir ārprāts, kas notiek, tās ir šausmas.» Prasu, kā radiniecei pašai iet. «Nē, nu man viss normāli, nopelnu, bijām ceļojumā uz Brazīliju.» Ja tev viss ir labi, par ko tu cepies? «Nu jā, bet kas valstī notiek? Tak sirds sāp, ka no visiem atpaliekam.» Saku, ja tev sāp, tad dari kaut ko. Agrāk arī es līdzīgi uztvēru tās lietas, tagad uztveru citādāk un nedomāju, ka tāpēc es kaut ko mazāk izdarītu. Liekas, pat vairāk izdaru, jo cepšanās pa tukšo patērē baigo enerģiju. Atklāsmes parādās klusumā.
Vai tev bija šoks, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā?
Protams, bija. Likās, ka es vairs neko nerakstīšu. Bet pie visa pierod, jādzīvo jau ir.
Kā rakstīja Klāvs Elsbergs «sadzīs viss, kam nevajag dzīt». Paldies par sarunu!