Granīts jau atvests!

Ja vēl viena paaudze būtu uzaugusi padomju okupācijas režīmā, mēs tagad būtu apmēram turpat, kur baltkrievi, par latvisku Latviju būtu grūti runāt, saka Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs, apskaužami možs un loģisks savos 88 gados. 1944. gadā, Sarkanarmijai tuvojoties, 13 gadu vecais Valters ar ģimeni devās trimdā, 1955. gadā ieguva maģistra grādu vācu literatūrā. Sekoja doktorantūra Enārborā, no 1962. gada profesors Nollendorfs desmit gadu vadīja Ģermānistikas nodaļu Viskonsinas–Medisonas Universitātē. 1988. gadā notika viņa atkalredzēšanās ar Latviju, un 1996. gadā Nollendorfs atgriezās Latvijā uz dzīvi. Ja viņam prasa: "Bet ja te sāks nākt iekšā zaļie vīriņi, tev jau ir biļete uz Ameriku?", Nollendorfs atbild: "Pirmkārt, man nav biļetes uz Ameriku, otrkārt, negrasos braukt prom. Esmu pietiekami ilgi dzīvojis un nekādā gadījumā 1996. gadā te neatgriezos, lai dotos atpakaļ brīdī, kad sākas grūtības. Un šo 23 gadu laikā nav bijis brīža, kad es nevarētu teikt, ka Latvijā lietas iet uz augšu. Jā, lēnām, pamazām, bet iet." Un pasmaida: "Ko tur vairāk var teikt, ja divi Minsteres ģimnāzijas audzēkņi ir pie Latvijas valdības stūres?" Levitu literatūras doktors Nollendorfs apbrīnojot arī par spēju konstitūcijai pielikt nacionālromantisku preambulu: "Tas ir savā ziņā dzejisks sasniegums!"

Kopš 2004. gada Nollendorfs ir vadījis Okupācijas muzeja Nākotnes nama paplašināšanas un pārbūves ērkšķaino projektu un jaunas muzeja ekspozīcijas izveidi. Pieredze cīņās par Nākotnes namu viņu iemācījusi, minot ekspozīcijas atklāšanas datumu, piebilst "cerams". Šobrīd Okupācijas muzeja biedrības valde lēmusi līdz 1. novembrim pagarināt 21. augustā izsludināto konkursu uz Latvijas Okupācijas muzeja direktora amatu. Konkurss tika izsludināts, jo līdzšinējais muzeja direktors Gunārs Nāgels, kurš amatā bija piecus gadus, šī gada 20. jūlijā iesniedza atlūgumu.

Ko jūs sakāt, kad kāds mēģina apgalvot, ka Okupācijas muzejs nav vajadzīgs?

Prasu, vai tad okupācijas nebija un kādā veidā tos 50 gadus Latvijas valsts pastāvēja. Tā pastāvēja šeit (rāda uz sirdi), šeit (uz galvu) un šeit (uz kabatu), jo pēc kara vairāk nekā desmit gadu par to cīnījās ar ieročiem rokās. Ja tu nesaproti, ka prātos un sirdīs valsts ideja palika dzīva, tad nevari izskaidrot to, kas notika 1988. gadā un turpmāk, kas tas bija par vilni, kas tad izlauzās. Turklāt ir jāuzsver ne tikai pretošanās, cīņa pret, bet arī cīņa par – par valsti.

Otrs ir de iure jautājums. Latvijas valsts turpināja eksistēt starptautiskajās tiesībās. Trimdas sabiedrība uz visas pasaules fona mēģināja Latvijas valsts ideju uzturēt dzīvu un turpināt. Tagad redzam, ka Hitlera–Staļina pakts turpina pastāvēt vismaz Krievijas domāšanā, apgalvojot, ka mēs neesam turpinājuma valsts, bet valsts, kas brīvprātīgi iestājusies Padomju Savienībā un kam tikpat brīvprātīgi ļauts no tās aiziet. Tā ir impēriskā domāšana, kas ir Hitlera–Staļina pakta pamatā. Šis pakts, līdzīgi kā šāviens Sarajevā bija Pirmā pasaules kara izraisītājs, ir jāuzskata par Otrā pasaules kara izraisītāju – šis, nevis Minhenes vienošanās, ar kuru Rietumi gļēvā veidā mēģināja  uzturēt mieru. Rietumos tas drusku aizmirsies, tāpēc, vadājot ekskursantus pa muzeju, uzsveru, ka Hitlera–Staļina pakts nebija tikai par Austrumeiropu, jo sadarbības rezultātā no PSRS uz Vāciju plūda resursi, kas ļāva iebrukt Rietumeiropā. Turklāt šo paktu nevajag saukt par Ribentropa–Molotova paktu, lai nākamajām paaudzēm nebūtu ilgi jāskaidro, kas ir šie personāži.

Vārdu sakot, Okupācijas muzejam ir daudz darba. Ja kāds apgalvo, ka tas nav vajadzīgs, es saku: drīzāk tas ir vajadzīgs vēl spēcīgāks. 

Jums 1940. gadā, kad PSRS okupēja Latviju, bija jau deviņi gadi. Kādu jūs atceraties Baigo gadu?

Sākumā jau to neuzņēma nopietni, sacerēja dziesmiņas par sarkanarmiešiem Augšā puļķīts, apakšā muļķīts... Mēs kā bērni diezgan brīvi dziedājām: "Kāp tramvajā, lec Daugavā un aizpeldi līdz Maskavai!" Kad pirmoreiz ieraudzīju sarkanarmiešus, neatceros, toties atceros, kā padomju armija atkāpās. Vasarās dzīvojām mūsu vasaras mājiņā Inčukalnā, tur mani vecāki arī pārlaida padomju okupācijas gadu. Mans tēvs bija dienējis policijā. Iepriekšējā gadā viņš bija pārcelts uz Rūjienu, droši vien tāpēc viņu 1941. gadā lika mierā, vietējais komunists viņu nenodeva. 

Vēl viena epizode no tā laika: nomira viens no maniem vecvecākiem, manas vecāsmātes otrais vīrs, mans opaps (mans īstais vectēvs bija nomiris jau 1914. gadā ar tīfu). Bijām kopā Rīgā uz bērēm, arī tēvs bija atbraucis. Pie galda viņš ar dažiem draugiem nopietni runājās, tad ieraudzīja mani lūram un prasīja: "Puika, vai tu dzirdēji?" Es atbildēju: "Jā." Tēvs: "Tagad saproti: tu neko nedzirdēji!"

Vēl viena epizode, ko atceros: 1941. gada 14. jūnija rītā es no mūsu vasaras mājas, kas atradās kilometru no Sēnītes, ar riteni braucu uz veikaliņu un redzēju vismaz vienu smago auto ar zilcepuri (čekistu – red.) uz kāpšļa un savu skolotāju ar viņas vīru un mantām mašīnā. Mēģināju viņu sveicināt, bet viņa skatījās tālumā. Aizbraucu atpakaļ uz māju, stāstīju, ko esmu redzējis, un prasīju tēvam, kas notiek. Tēvs atbildēja: "Tagad ir deportācijas. Mums jāsapakojas." Man ir žēl, ka tā arī nekad nepajautāju tēvam, kāpēc viņš teica, ka mums jāsapakojas.

Tad mēs sēdējām uz koferiem, un tēvs man daudz stāstīja par visām šīm lietām. Dienu vai divas vēlāk gāju uz klavierstundām un ieraudzīju, ka pa šoseju atkal brauc smagais auto ar zilcepuri, bet tukšs un zilcepure skatās uz ceļa malu... Man vēl tagad ir prātā, ka toreiz domāju: "Viņš brauc mums pakaļ. Ko tu darīsi, ja viņš nogriezīsies?" Vēl līdz šai dienai nezinu, ko es būtu darījis. Auto aizbrauca garām mūsu ceļam, man nebija jāizšķiras.  

Tad ar tēvu pa nakti no Inčukalna vēl pa veco koka tiltu pārbraucām uz Murjāņiem. Krievi atkāpās, mežs bija pilns ar sarkanarmiešiem. No Rīgas atbrauca mana vecāmāte un tante un izgudroja, ka vīriešiem nav droši palikt mūsu mājiņā, labāk viņiem pabēgt uz Murjāņiem. Nu desmitgadīgam tas, ka viņu atzīst par vīrieti, ir liels pagodinājums..

Pie paziņām, pie kuriem aizbraucām, bija sanākuši diezgan daudzi, arī bijušais ministrs Alfrēds Valdmanis. 3. jūlija vakarā tur pēkšņi ieradās sarkanarmieši ar šautenēm: "Kas te notiek, ko tie cilvēki te dara?" Izrādās, tas cilvēks, pie kā mēs bijām apmetušies, bija radiomehāniķis, un viņš bija ticis no sarkanarmiešiem vaļā tādā kārtā, ka salabojis viņu radioaparātu. No rīta sarkanarmieši devās projām. Man liekas, tā bija tā grupa, kam pie Raganas uzbruka latviešu partizāni. Tās atmiņas, kas man palikušas no tā laika, ir ļoti spilgtas.

Vai to atceraties, kā jūsu ģimene lēma: braukt prom no Latvijas 1944. gadā vai palikt?

Tā izvēle jau bija skaidra – mans tēvs bija bijis policijā, tātad vai nu brīvbiļete uz austrumiem, vai jābrauc prom. Septembrī mēs ar māti un vidējo brāli (jaunākais piedzima Vācijā) Rīgā devāmies uz kuģi. Bija pēcpusdiena, spīdēja saule, mēs visi dziedājām Dievs, svētī Latviju!. Tad es pirmoreiz mūžā ieraudzīju jūru.

Aiznākamajā rītā bijām Dancigā, tagadējā Gdaņskā. Kāds vācu seržants mums jautāja, kurp taisāmies doties tālāk, kad pamalē jau var dzirdēt lielgabalus. Māte teica, ka nezina. Tad tas seržants teica: "Maniem vecākiem Vestfālē mazā miestiņā pie Herfordas pilsētas ir kurpju veikals, kas vairs nedarbojas, tātad viņiem ir veikala un noliktavas telpa. Es varētu viņiem aizrakstīt vēstuli, lai viņi jūs pieņem." Tā mums palaimējās nonākt pietiekami tālu, lai nebūtu otrreiz jādodas bēgļu gaitās – kā daudziem, kas apmetās Austrumvācijā. Amerikāņi mūs atbrīvoja jau pāris dienu pēc Lieldienām, aprīļa sākumā, un mums tad karš faktiski bija beidzies. Pēc gada nonācām Grēvenes nometnē kopā ar Jāni Jaunsudrabiņu.

Tātad esat Baltās grāmatas autoru redzējis.

Ne tikai redzējis – esmu minēts viņa grāmatā Es stāstu savai sievai! Es biju Herfordas apkārtnes sekretārs, braucu ar riteni un ziņoju cilvēkiem sanāksmju laiku, telefonu tolaik tikpat kā nebija. Jaunsudrabiņš kļuva par manu zīmēšanas skolotāju. 

Kāds viņš bija?

Ļoti laipnīgs cilvēks ar ļoti labu humora izjūtu. Reiz ciemojāmies pie Jaunsudrabiņa, kad viņš Vācijā jau īrēja dzīvokli lauku mājā. Ap trim četriem pēcpusdienā mūs aicina dzert kafiju. Jaunsudrabiņš saka: "Nuja, tad iesim iekšā to purva ūdeni dzert!" Īstas kafijas tad tikpat kā nebija.

Zīmēt viņš jums iemācīja?

Es labi nezīmēju, Jaunsudrabiņš man ielika trijnieku. Mana mamma uzreiz viņam virsū: "Kā tu vari manam dēlam ielikt trijnieku, ja viņam visi citi ir piecinieki?" Trijos gados es pie viņa uzdienējos līdz pieciniekam, tomēr labāk nezīmēju.

Makšķerēt ar Jaunsudrabiņu neesat gājis?

Neesmu, bet viņš man ir stāstījis, kā reiz pie upes makšķerējis un viņam pienācis klāt kāds cilvēks un teicis, ka tā nu gan nevarot makšķerēt, kā viņš to darot, jo Jaunsudrabiņš raksta, ka jāmakšķerē esot tā un tā. Kad Jaunsudrabiņš pateicis: "Es jau esmu tas Jaunsudrabiņš", pamācītājs meties prom. 

Humora izjūta Jaunsudrabiņam Vācijā palīdzēja. Uzskatu, ka Es stāstu savai sievai ir viens no vislabākajiem dokumentiem par tā laika notikumiem – tieši tāpēc, ka Jaunsudrabiņš sievu tajā darbā izmanto kā reflektoru, viņa tur stāstītājam pārvaicā: "Vai tad bija tik traki?", un tad viņš raksta: "Varbūt es drusku pārspīlēju..." Jaunsudrabiņš tajā darbā nekad nepazaudē humora izjūtu, lai gan tur ir aprakstītas ļoti nopietnas lietas, ieskaitot Lilijas stāstu par izglābšanos no krievu uzbrukuma bēgļu kolonnai. Lielākā daļa trimdas un bēgļu stāstu ir ļoti nopietni. Tā tie arī jāuztver, bet, no otras puses, jāskatās arī, vai nav par daudz smagi uztriepts, un tajos darbos mēdz pietrūkt tā jautājuma "Vai nu tieši tā bija?", kas ir Jaunsudrabiņa autobiogrāfiskajā darbā Es stāstu savai sievai.