Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Līdzvērtīgs Idiotam

Romāna Kalendārs mani sauc autors Andris Kalnozols par mīlestības vakcīnu, Nacionālās bibliotēkas jēgu, brīvību uz ielas un zālēm, kas ārstē no izdegšanas.

"Kolosāls debijas romāns…"; "Pāris nedēļas pēc iznākšanas jau kļuvis par kulta grāmatu – iespējams, lielāko kopš Jāņa Joņeva debijas 2013. gadā ar romānu Jelgava’94…"; "Viens no pēdējā laika oriģinālākajiem un – nerodot labāka vārda – vērtīgākajiem literārajiem darbiem, kas noteikti atstās pēdas latviešu literatūras vēsturē…"; "Lasītājs saņem varenu mīlestības, labestības un cerības vakcīnu, kas grāmatas nobeiguma daļā izraisa kaut ko līdzīgu katarsei…" – visas šīs cildinošās recenzentu atsauksmes veltītas pagājušā gada beigās apgādā Orbīta izdotajam Andra Kalnozola (1983) pirmajam romānam Kalendārs mani sauc. Cildinājumus var turpināt: "Jau pēc pirmajām četrdesmit lappusēm es saprotu, ka manās rokās ir labākais romāns, kādu gada laikā esmu lasījis..." (Arnis Koroševskis, Delfi); "Romāns ne tikai ievelk lasītāju sevī ar pirmo lappusi, bet arī trāpa 21. gadsimta pasaules izjūtas desmitniekā..." (Valda Čakare, kroders.lv); "Romāns viscaur ir apveltīts ar īpašu humānu labvēlību, kas īpaši atklājas brīžos, kad autors atļaujas būt gudrāks par savu iztēloto varoni…" (Vilnis Vējš, KDi).

Kā vienu no romāna lielākajām kvalitātēm izcēluši Kalnozola izveidoto īpašo, tā sauktajai vieglajai valodai līdzīgo valodu, kādā domā, runā un raksta galvenais varonis Oskars, kritiķi izsaka cerību, ka Kalnozols rakstīšanu turpinās, vienlaikus ar bažām, vai šādu romānu vispār iespējams filmēt, lai gan autors šādus signālus jau saņēmis. Tādas filmas režisoram būtu vispirms jānoķer tā sajūta, kādu noķēra Kalnozols, – ka viņa darbs būs tik labs, ka tas noteikti jāuzraksta, lai arī citiem tiek tā brīnišķīgā sajūta, ko piedzīvojis viņš.

Kā jūtas rakstnieks, kura debijas romāna pirmā tirāža pāris nedēļās izpirkta un kurš izpelnījies cildinošus kritiķu vērtējumus?

Man pašam tas nav pārsteigums. Zināju, ka tas ir labs darbs. Bija brīdis, kad es romānu biju pabeidzis, mēs ar Henriku Eliasu Zēgneru bijām to izrediģējuši, darbs bija noslēgts, un es skaidri zināju, ka tas ir labs, labdabīgs, tik viegls. Tad man pašam bija smagi tos divus mēnešus līdz romāna izdošanai un nonākšanai citu lasītāju rokās – tas vieglums, kuru es zināju viens, man pārvērtās par smagumu, zinot, ka neviens cits to vieglumu vēl nezina. Tā bija dīvaina sajūta.

Par visu pārējo – nu, nav jau tā, ka es pirmo dienu rakstītu. Rakstu jau divdesmit gadus, tikai neesmu daudz publicējies. Tātad tas nav kaut kas baigi nejaušs. Es romānā redzu pilnīgu pēctecību saviem darbiem arī teātrī, redzu, ka ar izrādēm Labākais cilvēks Tahkurannā un Benzīnvīrs esmu pēctecīgi būvējis vienu un to pašu tēlu, kas acīmredzot vislabāk ir rezultējies Kalendārā.

Kā tu pats šo tēlu sauc?

Rakstot lugu Labākais cilvēks Tahkurannā, biju ļoti iekodies domā, ka es gribētu radīt līdzvērtīgu tēlu Dostojevska Idiotam. Tas nebija izaicinājums, un tas nebija tāpēc, ka viņš to ir radījis, bet es sapratu, ka literatūrā ir zināmi paraugi, kur šī neiespējami, absurdi labā cilvēka doma ir noslīpēta līdz dimanta precizitātei. Tobrīd Dostojevska Idiots man bija kā paraugs un zināmā mērā tāds ir palicis, strādājot pie šī tipa tēla.

Tikai tev tas ir interesantākā valodā nekā Dostojevskim.

Pirmkārt, mans darbs ir īsāks, jo man par loksnēm nemaksā kā Dostojevskim – jo garāki teikumi, jo vairāk naudas, ko Bādenbādenē nospēlēt kazino… Bet vispār, zini, es nesen domāju par ziemeļu valodas izteiksmi, ziemeļu literatūru: īsi, lakoniski teikumi, neizplūst liekvārdībā, nav tik daudz aprakstoši, cik konkretizējoši. Nevis kā dienvidamerikāņu literatūrā, kur ir daudz papildteikumu un krāšņu izteicienu. Tas tāpēc, ka ziemeļniekiem ir ātri jāpasaka sakāmais, jo salst. Jābūt konkrētām norādēm, jāizsakās precīzi, lai otrs nenosalst, tāpēc tas stils. Mums piestāv lakonisms un precizitāte, darbība, virzība, kustība. Tas ir raksturīgs ziemeļu literatūrai, pie kuras pieskaitu arī latviešu literatūru.

Dažā recenzijā par Kalendāru tas ir pamanīts, uzsverot tavas "izteiksmes lakoniskumu un viedo naivismu uz šodienai raksturīgās vispārējas pļāpības un dekoratīvas tukšvārdības fona" (Valda Čakare).

Es tur redzu stipras teātra apakšas. Es tomēr divdesmit gadus esmu mācījies literatūru paralēli caur teātra prizmām, un teātrī viss ir kustība. Man gandrīz katrs otrais vārds ir darbības vārds.

Izņemot smagumu no zināšanas, ka citi vēl nezina neizdotā romāna vieglumu, vai tev bija vēl kādas negaidītas izjūtas Kalendāra sakarā?

Vēl jau es neesmu sagaidījis visu, kas nāks, nav jau vēl viss tas noticis, ar ko es esmu rēķinājies (smejas). Es jau arī neesmu soctīklos tik daudz, lai zinātu visu, kas notiek… Ā, vēl es nezināju to, ka man būs jānomaina telefons! Es dzīvoju diezgan noslēgti ne tikai šajā lokdauna laikā, bet arī jau pirms tam. Strādājot pie Kalendāra, man vispār nebija telefona. Uzskatu, ka Kalendāru uzrakstīju tikai tāpēc, ka man nebija telefona un es varēju domāt lielos vilcienos un nesalūzt sīkās darbībās, ko telefons tomēr nemitīgi piespēlē.

Savu telefona numuru tu nomainīji speciāli?

Es ik pa laikam to nomainu.

Lai tev nezvanītu fani un fanes?

Pēdējā laikā tiešām sāk zvanīt… Man jau nav problēmu parunāties, bet, kad strādāju jau pie cita darba, man ir grūti par Kalendāru runāt. Intervijas ietvarā par to izsakos, tā ir, teiksim tā, tehniska saruna: jautājums – atbilde, zinu, ka pretī ir profesionālis. Bet emocionālai reflektēšanai par Kalendāru vairs nepiesaistos. Parunāt varu, bet mani pašu tas drusku traucē. Ja tādi zvani ir pārāk bieži, nomainu numuru. Gan jau atkodīs jauno numuru arī…

Ar izrādēm man ir tāpat. Pēc pirmizrādes uzturu izrādes tehnisko kvalitāti, ik pa pāris mēnešiem aizeju, lai aktieri nesāk "otsebjāķinas" taisīt un lai skatītāji redzētu to pašu izrādi, ko esmu uztaisījis. Tā arī ar Kalendāru – piekrītot intervijai, atbildu arī uz potenciāliem lasītāju jautājumiem, kuri viņiem varētu rasties, lasot romānu. Man liekas, ka tas ir darbs, kas man jāizdara.

Tādu sajūtu kā "tajā un tajā vietā kaut ko vajadzēja drusku citādāk uzrakstīt" tev nav?

Nē, nē. Pēc rediģēšanas tas darbs ir noslēgts. Pēc Kalendāra iznākšanas grāmatā neesmu to pārlasījis.

Cik saprotu, tev Kalendārs bija tāds atklāsmes darbs.

Jā, var teikt, ka es to nosapņoju.

Pa miegam vai nomodā?

Pa miegam. Nākamajā rītā sapratu, ka naktī esmu to nosapņojis – bet nevis kā sižetu, drīzāk kā sajūtu, kā domu formu. Nekas sižetisks man tai sapnī nebija. Bet kaut kāda domu forma man atlidoja, to atcerējos nākamajā dienā, ejot uz bibliotēku, lai strādātu pie cita darba. To sapratu pēkšņi, un tā doma nāca reizē ar pilnīgi skaidru apziņu, ka pie tās jāķeras klāt vai nu momentā uzreiz, nevis rīt vai parīt, vispirms nokārtojot citas lietas, – vai arī, ja ne uzreiz, tad lai tā doma iet savu ceļu. Es izvēlējos tai domai pieslēgties.

Vai tev ir bijušas idejas, kuras tu nepieraksti, aizmirsti un pēc tam nožēlo, ka neesi pierakstījis?

Man ir bijušas idejas, kuras es palaižu, jā. Bet šī bija tik spēcīga, ka nevarēju tai atteikt. Pārējās acīmredzot nav bijušas tik spēcīgas. Uzskatu, ja jau ideja tiek aizmirsta, tad varbūt tā nemaz nebija vajadzīga. Vai arī, ka tās idejas, kas pazūd, paliek par kompostu, humusu citām idejām.

Tāpēc es neko nenožēloju. Agrāk gan, ja man ienāca prātā kāda ideja, mēdzu to baigi pierakstīt. Bet tad sapratu, ka tieši tā nevajag darīt – vismaz man. Jo, līdzko ideju pierakstu, es pie tās beidzu strādāt ar galvu – ideja ir kladē, un viss. Bet, ja ideju nepierakstu, galva turpina ar to strādāt, un ideja attīstās. Ir tikai jāsaprot, kurā brīdī jāsāk rakstīt. Varbūt tas nav jādara uzreiz, varbūt lai tā ideja pakustinās – varbūt tā neizturēs laika gaitu un pazudīs vai transformēsies. Uzreiz nevajag ķerties pie kladītes un pierakstīt katru teikumu kā svēto govi.

Bet pazaudēt ideju arī nav vēlams.

Ja būs lietaskoks, nepazudīs.

Ja tev kāds sēdētu blakus pie gultas tajā rītā, kad biji nosapņojis Kalendāra sajūtu, ko tu viņam varētu izstāstīt?

Viņš droši vien skatītos uz neadekvātu cilvēku, ja es mēģinātu izstāstīt. Tā ir vēl viena dīvainība, ka tad, kad es biju pilns ar Kalendāru un būtu varējis par to runāt caur Oskaru un visiem tiem notikumiem ar absolūti emocionālu atdevi, neviens man nevarētu pieslēgties – tāpēc, ka neviens to nezinātu.

Pirmajā dienā pēc nosapņošanas es savai draudzenei stāstīju, bet viņa redzēja mani, sajūsmā jaucošu pusteikumus – mana sajūsma bija lielāka par to, ko es tajā brīdī varēju pastāstīt.

Vai tu vari apmēram restaurēt to, ko viņai tad stāstīji?

Man liekas, ka es apsolīju baigi labo romānu. 2019. gada 24. septembrī, kad pamodos nosapņojis un uzrakstīju romāna pirmo nodaļu, draudzenei teicu, ka šitas būs tāds hits, ka visi būs mēmi. Reāli lielījos.

Kurā brīdī tava nosapņotā sajūta materializējās konkrētā tēlā?

Tēls Oskars Kalendārs ir ņemts no prototipa, Talsos dzīvo tāds džeks, kas iemācījās kalendāru no galvas. Viņš to iemācījās jau 90. gadu vidū. Es to atceros, bet par viņu īpaši nebūt nebiju domājis. Līdz tajā rītā, ejot uz bibliotēku, pēkšņi sapratu, kāpēc viņš to kalendāru ir iemācījies. Lūk, tādus ceļus ideju komētas un asteroīdi izvēlas. Man tā ideja nebūtu varējusi ienākt prātā, ja nebūtu lidojusi garām.

Tajā brīdī tava sapņa sajūta salīmējās kopā ar Oskara tēlu?

Jā. Un tad, kad man tas salīmējās, es saķēru tādu emocionālu kodu, ka sapratu: tieši šādi sajutīsies cilvēks, kas ir izlasījis šo grāmatu. Ka es esmu pirmais, kas to ir sajutis, un, lai pārējie to sajustu, man pašam šī grāmata ir jāuzraksta.

To, cik tā būs gara un kas tajā notiks, tu tad vēl nezināji?

Nezināju. Tā tapa aizvien garāka. Sākumā man likās, ka tas būs tāds pagarāks stāstiņš. Pēc pirmajām pāris dienām sāku saprast, ka, nē, es uzrakstīšu veselu gadu, kas jau varētu būt maza apjoma romāniņš, drusku pāri simt lappusēm. Bet pēc trim nedēļām jau bija mazā romāna apjoms, tik ātri, gludi un raiti rakstījās uz priekšu. Raksturi un notikumi paši piedāvājās, un es pavadīju fantastiski interesantu pagājušo ziemu, vienkārši aizraujošu. Ar vislielāko prieku rītos cilpoju uz Nacionālo bibliotēku, vienmēr biju viens no pirmajiem, kas tur ierodas, un viens no pēdējiem gāju prom.

Tas nozīmē, ka Gaismas pils celšanai ir bijusi jēga.

Jā! Bibliotēka noteikti ir šī romāna mājas. Es esmu staigātājs, dienā diezgan daudz nostaigāju, man tas ir svarīgi – arī tagad, ar tevi runādams, staigāju. Starp rakstīšanas reizēm arī pastaigājos, un Nacionālā bibliotēka šajā ziņā ir ļoti forša – plašas telpas, varu nostaigāt savu kilometrāžu, neizejot no bibliotēkas. Pastaigāju pusstundu, tad piesēžos un kādu pusstundu parakstu, pēc tam atkal pastaigāju kādu stundu un tad 20 minūtes rakstu – tādiem vilnīšiem.

Bibliotēkas darbinieces nesāka uz tevi aizdomīgi raudzīties, kad tu tur tā staigā?

Nē, mani pašu lasītāji sāka uztvert kā bibliotēkas darbinieku. Nu, faktiski es tur tiešām strādāju. Mājās strādāt man nepatīk, tad ir sajūta, ka īsti neesmu atnācis no darba vai neesmu aizgājis uz to… Disciplīna arī man ir svarīga. Man patīk rakstīt no rīta. Esmu agrais putns, ceļos sešos septiņos, ap septiņiem astoņiem sāku strādāt un līdz diviem trijiem jau esmu forši visus darbus padarījis.

Jā, un man vajag prom no mājām. Vislabāk ir tad, kad varu, piemēram, no deviņiem līdz četriem strādāt bibliotēkā un šādu ritmu saglabāt katru dienu, kamēr darbs ir pabeigts. Raustīšana, nakts rakstīšana vai rakstīšana trīs diennaktis pēc kārtas ar smēķiem un kafijām man neder.

Cik ilgi tu Kalendāru rakstīji?

Sāku rakstīt un secināju, ka varu uzrakstīt vienu nedēļu dienā. Tātad 52 dienas būtu divi mēneši, likās, ka divos mēnešos es varētu romānu uzrakstīt. Sākumā tā arī turējos, pirmajā mēnesī ar pusi biju ticis galā. Bet tad sabremzēju, sapratis, ka ar savu steigu varētu romānam nodarīt pāri, ka kaut kas neattīstīsies līdz galam, un sāku rakstīšanu izbaudīt. Jo pirmā bija tā gvalte, milzīga vajadzība pēc iespējas ātrāk pateikt, lai neaizmirstu, nepazaudētu, bet pēc tam sāku nomierināties, jo sapratu, ka nekur to nepazaudēšu.

Ko nepazaudēsi?

Sākumā bažījos, vai nepazaudēšu izteiksmi. Pirmās dienas gāju ar domu: vai varēšu uzķert atpakaļ to izteiksmi? Visu laiku varēju un tad beidzu uztraukties.

Pagājušā gada janvāra beigās vai februāra sākumā, kad biju ticis līdz trīsdesmitajām nodaļām, pēkšņi sapratu beigas un tās uzrakstīju – pēdējo nodaļu. Tad gan mazliet sākās problēmas, jo likās, ka emocionāli es to darbu esmu pabeidzis, lai gan iztrūka vēl kādas padsmit nodaļas. Tās palika līdz pat rudenim, es tās nekustināju, jo vasarās es nerakstu, daru visādus lauku darbus saimniecībā kopā ar labāko draugu. No maija līdz augusta beigām nelikos par romānu ne zinis un pēc tam divos mēnešos rediģējot arī pabeidzu. Kopumā ar visu rediģēšanu esmu pie tā strādājis astoņus mēnešus, pati rakstīšana notika kādu pusgadu.

Beigās tu tātad meti tiltiņu no uzrakstītā uz beigām?

Jā, vēl pamēģināju stiept to gumiju, bet sapratu, ka nevajag. Pavasarī reizē ar lokdaunu to noliku malā, skaidri saprazdams, ka tikšu atpakaļ tajā sajūtā. Tā arī bija – augusta beigās neko nebiju zaudējis no izteiksmes brīvības.

Kurā brīdī tev bija skaidrs, ka principā ir vienalga, vai Kalendārs būs pasaka vai reālisms? Jau uzreiz?

Uzreiz man bija skaidrs, ka tas būs ārkārtīgi godīgs, labsirdīgs un gaišs darbs. Tas man deva lielu brīvību – arī brīvību nedomāt, vai tā būs pasaka, novele, romāns vai garstāsts. Man nebija ne uztraukuma, ne baiļu – tikai tāpēc, ka kaut kā jutu, ka tas būs tāds vajadzīgs gaišums man pašam un tad arī citiem, ka tas strādās.

Intervijās esi stāstījis, ka teātrī kādā brīdi piedzīvoji izdegšanu. Vai tai ir bijusi kāda pozitīva nozīme Kalendāra tapšanā?

Nezinu, bet domāju, ka Kalendāram noteikti bija pozitīva nozīme manā atveseļošanās procesā. Kad sāku to rakstīt, vēl nejutos tik labi, bija pagājis kāds pusotrs gads pēc izdegšanas, bet, rakstot Kalendāru, ar katru dienu jutu, ka man kļūst labāk, skaidrāk, gaišāk, siltāk. Jā, Kalendārs man bija atveseļošanās darbs.

Kā tava izdegšana izpaudās?

Piedzīvoju to, ka rakstu tehniski, ka man pašam nepatīk tas, ko esmu uzrak-stījis. Ka man ir pietiekami liela pieredze, lai uzrakstītais nebūtu zem vidējā līmeņa un lai darba devējs to pieņemtu, bet tas galīgi nebija tas, kāpēc es rakstu. Es nerakstu tādēļ, lai tehniski turētos vidējā līmenī vai vispār domātu par tādām kategorijām. Man patīk, kad izteiksme iepūšas kā vējš burās. Līdzko sapratu, ka man tā nav, baigi cietu un domāju, kad tas vienreiz beigsies. Kādus divus gadus vispār nevarēju parakstīt. Biju pārstrādājies, ņēmis par daudz, mēģinājis apvienot gan naudas darbus, gan iedvesmas darbus.

Laikmeta kaite, vārdu sakot.

Jā, redzu to apkārt, visu laiku dzirdu, ka kāds ir izdedzis. Liekas, kas tur liels, izdegs, nokļūs slimnīcā un pēc pāris mēnešiem būs uz kājām. Bet tas tomēr velkas daudz ilgāk. Jūti, kā tie pelni gruzd un kā viss vēl nekārtojas atpakaļ.

Tev ir tā bijis, ka pats brīnies, cik labi esi uzrakstījis?

O, jā, tas ir forši, uzraksti, un liekas, ka pats gan tā nevarētu, – tieši tāda sajūta. Tie ir tie foršākie brīži.

Tagad tu esi jaunais prozaiķis.

Jā, kāpēc ne? Lai tik ir!

Ko sāki ātrāk darīt – teātri spēlēt vai rakstīt?

Rakstīt. Vidusskolā. Klausījos visādas mūzikas, mēģināju tulkot… Tad 12. klasē 11saslēdzos ar teātri un aizgāju vairāk pa teātra līniju, bet rakstīšanu nekad nebiju īsti licis mierā. Manā teātra kompānijā Umka.lv, ko nodibinājām 2005. gadā, vajadzēja kādu, kas ar tekstiem tiek galā vai vismaz relīzes raksta. Mēs tur darbojāmies četri džeki no Leļļu teātra aktieru kursa, katrs ar saviem plusiem un mīnusiem, un par manu plusu vienmēr tika uzskatīta valoda. Tur varēju nogrūst savu literatūras vilkmi un tādā ceļā turpināt attīstīties paralēli latviešu literatūras scēnai.

Bet daudzrakstītājs līdz šim neesi bijis.

Nekur baigi neesmu rādījies.

Rakstīšanu sāki ar pantiņiem?

Jā, kādiem dziesmu pantiņiem, konkrēti vairs neatceros.

Tagad vēl kādu dzejoli uzraksti?

Ļoti reti. Tikai tad pierakstu, kad galīgi smeļas mutē, nav vairs, kur likt. Ikdienā vairāk darbojos ar dramaturģiju, ja tur man pantiņi regulāri ķertos pa vidam, tas traucētu. Tāpēc pantiņi man nāk tikai galīgos mūzas brīžos, un tad ar tiem pastrādāju. Pēdējoreiz tas notika vasaras beigās. Var jau būt, ka pantiņi saprot, ka tagad ar viņiem neķimerēšos, un gaida vasaru.

Romānu kādai romānu sērijai, kā tagad ir modē, tu varētu rakstīt?

Laikam ne. Pasūtījuma darbus negribu ņemt. Man liekas, es to izdegšanu norāvu tikai pasūtījuma darbu dēļ. Zinu, ka ir cilvēki, kas to var un ar pasūtījuma darbiem brīnišķīgi tiek galā, bet es neesmu no tiem, kas ar to tiek galā brīnišķīgi. Es ar savām idejām reizēm varu tikt galā brīnišķīgi, bet ar citu idejām varu netikt galā brīnišķīgi.

Mūsdienu latviešu prozā, kuras pamatstraume draud izirt pačalojumos par attiecību peripetijām vai narcistiski pretenciozā mikroprozā par visu un neko, tādas Kalnozola prasmes kā stāstnieka talants, reālistiski izzīmētā darbības vide, spēja uzburt ticamus tēlus un izraisīt lasītājā empātiju ir zelta vērtē, tādēļ atliek cerēt, ka Kalnozols rakstīšanu turpinās – tāds ir Kārļa Vērdiņa novēlējums. Vai tagad kaut ko raksti?

Šonedēļ domāju Nacionālajam teātrim vienu lugu pabeigt. Tehniski es lugu varu uzrakstīt pāris nedēļās, kad viss savākts, bet tā vākšana ir krietni ilgāka, pat pāris gadu var paiet.

Kāpēc tu, 2005. gadā beidzis Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu aktieru kursu un vēlāk arī maģistrantūru teātra režijā, nesaistījies ar kādu no lielajiem teātriem? Tā ir apzināta izvēle?

Jā, gandrīz apzināta. Tā pirmkārt ir tā pati pasūtījuma darbu lieta. Lielajos teātros ir zināmi noteikumi no vadības vai pat konkrēti darbi, ko vadība uzskata par iestudējamiem. Arī aktieru ansamblis tajos ir samērā ierobežots – te jāņem konkrētā teātra aktieri. Ja es strādāju ar neatkarīgo teātri, tik un tā strādāju ar profesionāliem aktieriem, bet ar tiem, kurus gribu, ja vien viņi tiek. Tā esmu vairāk noteicējs. Tāpēc arī nemaz neesmu valsts teātriem piedāvājis neko iestudēt un viņi man arī ne. Strādāju viens pats stipri stūrgalvīgi. Mans labākais draugs jau 20 gadu Edgars Samītis tagad, kad iznāca Kalendārs, teica, ka pēdējos gadus viņš jau bija noguris no tā, ka es neizeju ne ar vienu ne uz kādiem kompromisiem un spītīgi strādāju pats pie sava kaut kādos kaktos pie mazām naudām, un piebilda: "Bet tagad es redzu, ka tam tomēr ir bijusi jēga."

Es pats nemaz nebiju pamanījis, ka būtu baigi neizgājis uz kompromisiem! Tas nebija mans mērķis, bet, ja paskatās atpakaļ, tad patiešām – diezgan bieži esmu kādas finansiāli labas iespējas upurējis, lai tik turētos pie savas izteiksmes kopšanas.

Tu, tāpat kā tavs varonis Oskars, vari iztikt ar mazumiņu?

Jā, visu laiku esmu tā darījis. Redzi, komforts kļūst par upuri tad, kad tas ir. Kad tā nav, tad tu vari diezgan brīvi muldēt visiem pretī. Pēc tam kad jau esi iedzīvojies komfortā, tev ir baigi žēl to zaudēt un tu sāc iziet uz kompromisiem.
Es 2015. gadā staigāju pa Rietumeiropu trīs mēnešus. Gulēju pamestās stacijās, kempingos, alās, skvotos, trepju telpās, uz soliņiem... Visur kur – Sicīlijā, Montekarlo, Marseļā un tā tālāk. Zini, baigi grūti ir kaut ko piedraudēt džekam, kurš ir gulējis uz ielas. Ko es varu zaudēt? Lūk, ja man iedos stūra dīvānu un televizora pulti un ļaus man tā padzīvot gadu, tad varbūt no manis varēs prasīt iziešanu uz kompromisiem, ja man būs žēl to zaudēt. Pagaidām man nav ko zaudēt.

Oskara tēlā ir kaut kas no tevis?

Gan jau ir. Te ir tas gadījums, kad grāmata ir labāka par mani. Dažās vietās es viņu labi saprotu un gribētu teikt tāpat kā viņš, bet kā Andris Kalnozols es to nevaru teikt, tad man ir jāpārspīlē.

Pieredze rāda, ka labam rakstniekam nav noteikti jābūt labam cilvēkam.

Nav jābūt un arī nevar. Tas nav baigi labs uzstādījums – būt labam. Dzīvojot ar mērķi "ka tik es varētu būt labs", tu agri vai vēlu kaut kur ieberzīsies. Redzu, ka komerckultūrā mūziķiem ir tas labā tēls un viņi lien no biksēm ārā, lai labi izturētos, un tad pārgurst un sarūgst sevī.

Tu pats dienasgrāmatu esi rakstījis?

Sistemātiski ne.

Tas, kā tavs Oskars runās un rakstīs, tev bija skaidrs uzreiz?

Jā, man bija mazs špikerītis. Mana Rīgas kaimiņiene agrāk strādāja skolā par zīmēšanas skolotāju, viņai viens puisēns ar dzirdes traucējumiem bija uzrakstījis referātu par to, kā viņam gājis vasarā. Viņam bija ļoti interesanta izteiksme. Tā kā viņš nedzird, tad valodu kārto pa savam. Es viņa valodu paņēmu par paraugu. Tas referāts man bija mājās, un es galvā varēju saprast to sistēmu, pēc kādas viņš savu valodu veido, pieslēgties tai, un tā man palika kā paraugs.

Tu izjūti personvārdu garšu kā tava romāna varonis? Viņš saka, ka Andris ir ļoti neitrāls vārds.

Dažiem vārdiem jūtu. Piemēram, ja pasaki "aizgājām ar Hariju makšķerēt" vai "ar Hari uz hoķi", liekas, ka mājās varētu atnākt arī iereibis vai kaut kādus sūdus sataisījis. Tas gan man no personiskās pieredzes. Mans vectētiņš un vectētiņa brālis bija Ansis un Matīss, viņi kārtīs nospēlēja īpašumus. Skaidrs, ja tu saviem dēliem, brāļiem, ieliec šos vārdus, viņi tev visas zemes nospēlēs. Neviens taču nesauks savus bērnus par Maksi un Moricu.

Vai mentāli kavēta tēla izmantošana tev kā rakstniekam dod papildu iespējas?

Man galīgi nebija svarīgi atspoguļot slimību vai skatīties, lai medicīniski precīzi sakristu diagnoze. Man bija svarīgi to slimību nezināt, nelikties par to ne zinis. Arī Oskars to gandrīz vai ignorē, tā viņam visu laiku ir nevis smagums, ko nest, bet viela, pret ko cīnīties vai ar ko kopā cīnīties, ja nevar pret, – drīzāk pamudinājums, nevis slogs.

Romāna sākumā tavam Oskaram ar viņa mentālajiem traucējumiem saistītas fizioloģijas ir vairāk, man lasot kādā brīdī pat gribējās jautāt, kāpēc vienā ainā viņš nepievēma bibliotēku kā pirms tam dažas citas vietas. Bet romāna gaitā Oskars kļūst arvien garīgāks.

Nuja, viņš pamazām sāk izaugt ārā no tās pilsētas, kur pats sev robežas uzliek – uzliek, lai pārkāptu. Gan veselības uzliktās robežas, gan sabiedrībā uzliktās robežas, gan mazpilsētas uzliktās robežas. Patiesībā tās viņam ir nevis robežas, pret kurām atdurties, bet barjeras, kurām viņš lec pāri.

Bet no mīlestības viņš lec nost?

Nē, mīlestība, zini, ir kā benzīns.

Es domāju viņa konkrēto mīlestību uz skaisto meiteni.

Mīlestība konkrētībā izpaužas. Mīlestība nav tik konkrēta, to vajag piesiet pie konkrētas vietas, un tad parasti mēs izvēlamies, ka tas būs, lūk, šis cilvēks – bet būtībā mīlestība ir brīvi ceļojošs, visur vienmēr esošs vējš, un tie esam mēs, kam viņu vajag bišķiņ ierobežot, konkretizēt, nosaukt vārdā un uzvārdā. Patiesībā mīlestība var būt – un noteikti ir – bez jebkādiem vārdiem. Aiz vārdiem, teiksim tā.
 

Top komentāri

Ozolkalns
O
Braucu mazos tramvajos un domāju lielos vilcienos. Kā tu mājās parakstīsi, - draudzene tik velk uz gultu. Nemanot sarakstīju ģeniālu darbu Dostojevska līmenī, tikai bez liekvārdības, koncentrētāku. Būs Nobelis vai vismaz Pullicers.
einars
e
Lieciet mierā Dostojevski.To "liekvārdību" lasa visā pasaulē jau 150 gadus un droši vien lasīs arī turpmāk.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Aizmirsa pati sevi sagatavot(24)

Politologs Filips Rajevskis par trim modinātājzvaniem Latvijai, par to, cik Kariņam maksās 500 eiro, un par dilemmu starp individuālo brīvību un kopējo labumu.

Nogāzt ievainoto milzi

Daudzi jo daudzi prominenti uzņēmēji ir tiražējuši klišeju, ka biznesa pasaule ir nežēlīga. Atliek mazliet paklupt, līdz galam neizrēķināt kāda lēmuma sekas, un tas maksās dārgi. Konkurenti nekautr...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata