Apbružāta, bet patiesa pilsētas seja

Radošo pilsētu un kvartālu jēdziens ir jauns. Tikai 80. gadu beigās britu pilsētplā­notāja Čārlza Landrija grā­matā Radoša pilsēta. Rīku komplekts pilsētu novato­riem (The Creative City: A Toolkit for Urban Innovators) parādījās radošas pilsētas kon­cepts, kas raksturo jaunu stratēģisko pilsē­tas plānošanas metodi, izpētot, kā cilvēki pilsētā var domāt, plānot un rīkoties rado­ši. Landrijs izdala deviņas pazīmes, kas no­saka radošu pilsētu, un viena no svarīgāka­jām ietver cilvēku līdzdalību dažādās soci­ālās un politiskās aktivitātēs, kas saistās ar noteiktu pilsētu un apkaimi. Tas nozīmē, ka vietējie iedzīvotāji ir līdzatbildīgi rado­šas pilsētas un apkaimes radīšanā. Arī pil­sētplānotājs Oto Ozols SestDienai norāda, ka apkaimes ir svarīgs posms radošo kvar­tālu rašanās stāstā. 

''Radošie kvartāli ir vietas, kas dod plašāku pienesumu apkaimei. Tur var veidoties apkaimju centri. Radošie kvar­tāli transformē vidi no aizmirstas, nevie­nam nevajadzīgas un neievērotas vides uz vietu, kurā cilvēki satiekas un pulcē­jas,'' saka Ozols. Bet kas tad raksturo radošos kvartālus?

Dažādi pētnieki uzskata, ka radošais kvartāls ir vide, kur pastāv dažādība, mainīgums, multikultu­rālisms, vietējā identitāte un kopienai raksturīgas iezīmes, tajā pašā laikā šī apkaime ir vienota ar apkārtējo telpu un pilsētvidi.

Visbiežāk radošie kvartāli rodas pilsētas teritorijās, kas iepriekš bijušas degradētas vai neapdzīvotas, un tam ir liela loma sociālās, ekonomiskās un kultūras jomas attīstībā. 

Rīgas radošie kvartāli ir diezgan daudz­pusīgi – tie aptver izglītību, kultūru, modi, mākslu, dizainu un izklaidi. Tāpat kvartālos norisinās tirdziņi un street food festivāli. 

Mācāmies dzīvot pilsētā 

Tērbatas ielu satiksmei slēdza uz mēnesi vasaras vidū, ielu atvēlot gājējiem un tirgotājiem. Gājējiem tika dota iespēja staigāt pa Tērbatas ielas bruģi posmā no Elizabetes ielas līdz ieejai Vidzemes tirgū, nebaidoties no mašīnu burzmas. Oto Ozols, kurš ir arī biedrības Pilsēta cilvē­kiem valdes loceklis, piedalījās šī eksperi­menta organizēšanā kopā ar Rīgas domi. Viņš stāsta, ka eksperimenta sākumā bijušas bažas, vai vispār kāds atnāks, ja Tērbatas iela būs slēgta satiksmei. Tomēr ātri vien kļuvis skaidrs, ka bažām nav pamata, jo iela piepildījās ar rīdziniekiem un pilsētas viesiem, kuri labprāt izmanto­ja iespēju te brīvi pastaigāties vai piesēst uz ielas izvietotajās kafejnīcu terasēs. 

''Tērbatas vasaras iela ir piemērs, kā mēs mācāmies pilsētu apdzīvot, – parā­dām, ka pilsēta var būt cilvēcīgāka vēsturiskos kvartālos vai Tērbatas ielas gadīju­mā – starp vēsturiskām ēkām. No vienas puses, šķiet jocīgi, ka gājām pavadīt laiku uz ielas, jo primāri tur nebija speciālu pasākumu, uz ko iet,'' saka Ozols. Līdzīgi ir arī ar radošajiem kvartāliem – ne vienmēr cilvēki uz tiem dodas pasākumu dēļ. Bieži vien te atnāk tāpēc, ka patīk vide un atmosfēra, ir pārliecināts pilsēt­plānotājs: ''Manuprāt, pilsētai nav jābūt perfektai, tāpēc radošie kvartāli parāda patiesu pilsētas seju. Radošie kvartāli ir apbružātas vietas, kam esam noslaucījuši putekļus un ieraudzījuši to vērtību. Piemēram, Tallinas ielas kvartāls – pirms tam tās bija vien garāžas, bet ar krāsu un kvalitatīvu saturu varam to padarīt par vietu, kas pievilina cilvēkus.''

 Pārdaugavas pagalms 

Varētu teikt, ka Kalnciema kvartāls ir celmlauzis Rīgas radošo kvartālu scēnā, jo tika izveidots jau 2001. gadā brāļu Dambergu vadībā. Vēsturiski Āgenskalnā tika celtas koka mājas, taču abu karu laikā Kalnciema ielas ēkas nodedzināja. Klasicisma arhitektūras piemērs, kas ir re­dzams mūsdienās Kalnciema kvartālā, celts XIX gadsimtā kā dzīvojamās mājas amatniekiem un strādniekiem. Rietumei­ropas vēlīnā klasicisma koka ēkas ir uzskatāmas par unikālām, jo nekur citur pasaulē tām nav līdzīgu. 

Arī Kārlis Dambergs SestDienai norāda, ka Kalnciema kvartālu iespējamu darīja tieši koka arhitektūra: ''Tas bezgala daudz reižu atkārtots, taču jāsaka vēlreiz: pirms šo koka ēku apdzīvošanas bija restaurācija, kurai vajadzēja ne vien fizisku neatlaidību, bet arī morālu grūdie­nu. [Koka arhitektūras biedrības] Latvia Nostra pamatlicēju Ievas Laukers un Zaigas Gailes pārliecība par to, kas ir vērtīgs, arhitektes Lienes Griezītes zināša­nas, telpas izjūta, pacietība, mūsu kolēģu dažādās prasmes – tas ļāva materializēt to kvartālu, kas pastāv šodien.''

Dambergs atceras, ka kvartāla rašanās laikā ļaudis bijuši izslāpuši pēc svaiguma – to varēja ātri iegūt ar plastmasas logu pa­līdzību. Taču viss vecais biedējis.

''Kalncie­ma kvartāla pamatā ir vairāku apstākļu un cilvēku laimīga sakritība. Katra ēka nāca ar savu vēsturisko bagāžu. Mums izdevās atsevišķos namus pamazām apvienot kopumā, nojaucot sētas, kas tos atdalīja, ļaujot ikvienam garāmgājējam ienākt tādā paplašinātā Pārdaugavas pagalmā. Tad, domājot, kā šo jaunizveidoto vienību lai nosauc, nonācām pie kvartāla – to noro­bežo ielas, bet apvieno kopīgā pagalma telpa. Un tā radās Kalnciema kvartāls,'' stāsta radošā kvartāla izveidotājs un uzsver, ka darbs te nozīmējis tiekšanos pēc ilgmūžības domubiedru lokā. 

''Atsaucot atmiņā sākumu, pamatā bija vēlēšanās saglabāt un vienot. Visas pārējās izpausmes sadīga, auga un sazaļoja pakā­peniski. Droši vien tāpēc, ka ikvienā no darbiem – gan ēku atjaunošanā, gan tirgū, gan koncertos, savstarpējās attiecībās, ko nes šī darbošanās, – ir kaut kas mums pa­šiem patiešām vajadzīgs, un tas joprojām vajadzīgs arī citiem. Izveidojas un pastāv tāda domubiedru sistēma, kas varbūt viens otru pat nepazīst, bet kaut kādā mērā sa­prot,'' pārdomās dalās Dambergs. 

Kvartālu attīstība savukārt ietekmē pilsētas attīstību un otrādi – tie ir saistīti trauki, uzskata Dambergs. ''Jau drīz pēc neatkarības atgūšanas bija dažādi attīstī­bas plāni, kas uzsvēra: pilsētā jāattīsta daudzi centri, tā nevar būt guļamrajonu ieskauta ūdensgalva. Ar laiku top skaidrs, ka tie daudzie centri jau pastāv: skarbāki vai pilsoniskāki, jaunāki vai senāki. Cilvēki dabiski dara to, kas tiem jādara, – satiekas, darbojas, iepērkas, atpūšas –, un vietas, kur tas notiek, lielākoties atspoguļo pilsētas dažādos rajonus, iedzīvotājus, ikdienu. Šos centrus apvieno pilsēta kā sistēma. Pilsēta centralizēti regulē, un viss darbojas – sa­skaņā ar šo regulēšanu vai zināmā anarhi­jā. Tas, ko cilvēki nepieņem, neatrod par vajadzīgu, iznīkst, atbirst. Savukārt vajadzī­gais, bieži arī ierastais vai kārotais un jauniegūtais pievelk, arī saglabājas. Katrai vietai un parādībai ir savs dzīves cikls. Ja to uzskata par derīgu un vajadzīgu, tad pilsēta tās pastāvēšanu var stiprināt, veicināt,'' savu uzskatu pauž Pārdaugavas kvartāla izveidotājs. Vaicāts, kādu Kalncie­ma kvartālu redz nākotnē, Dambergs lakoniski atbild: ''Pastāvošu.'' 

 Vairāk nekā cena 

VEF kvartāls parādījās samērā nesen – ap 2016. gadu, kad nekustamo īpašumu attīstītājs STATS grupa nolēma degradēto un neviena neapsaimniekoto Valsts elektrotehniskās fabrikas teritoriju un ēkas attīstīt vienotā stilā, tā radot vidi, kur cilvēkiem būtu kvalitatīvi gan darba, gan atpūtas apstākļi. 

 VEF kvartāla fabrikas teritorija, salīdzinot ar citiem Rīgas kvartāliem, ir būtiski lielāka, un te darbojas dažādu nozaru pārstāvji. VEF kvartāla valdes loceklis Gatis Vanags SestDienai stāsta, ka vasaras sezonā regulāri tiek rīkoti street food pasākumi kvartāla promenādē, kas parasti pulcē divus līdz trīs tūkstošus cilvēku. Tāpat vasarā darbojas arī kvartāla telpa Vasarnīca, kuru bez atlīdzības piedāvā dažādām nekomerciālām mākslas norisēm, piemēram, Latvijas Kultūras akadēmijas studentu skatēm, Jaņa Rozen­tāla mākslas skolas izstādei, laikmetīgās dejas un dažādām teātra izrādēm. Visa gada garumā kultūras un biznesa pasāku­mi notiek kultūrvietā Spīdola: teātra izrādes, koncerti, izstādes, semināri. 

Vanags uzskata, ka Rīgai ir potenciāls degradētas teritorijas pārvērst radošās vietās, kur cilvēkiem patīk atrasties, jo salīdzinājumā, piemēram, ar Tallinu vai Viļņu Latvijas galvaspilsētā nekustamo īpašumu cenas pagaidām ir izteikti zemākas: ''Bet, manuprāt, ir svarīgi saprast, ko konkrētā vietā veidot, atrast savu pieeju un risinājumus. Latvijā, Rīgā, ir pārāk maz cilvēku, lai jebkuru degradē­tu teritoriju vai vecu rūpnīcu nosauktu par kvartālu, izremontētu un cerētu, ka viss būs veiksmīgi. Cilvēkiem vajag daudz vairāk par izdevīgu kvadrātmetra cenu. Covid-19 šo situāciju aktualizēja vēl vairāk, uzņēmēji ir spiesti meklēt jaunus risinājumus, pielāgoties, to nākas darīt arī nekustamo īpašumu attīstītājiem.''

Vanags uzskata, ka pilsētas pašvaldības uzdevums būtu ''just'' ātri augošās apkai­mes un atbalstīt tās, gan sakārtojot pilsētai piederošos infrastruktūras objek­tus, gan samazinot administratīvos šķēršļus un vienkāršojot administratīvo procesu. 

Nākamajos piecos gados VEF kvartāls plāno atjaunot 10 000 kvadrātmetru telpu un labiekārtot teritoriju ap šīm ēkām. Saglabājot seno rūpnīcas mūru šarmu, mērķis ir izveidot ērtu un zaļu vidi gan biroju iemītniekiem, gan kvartāla vie­siem. ''Paralēli biroju attīstībai veltīsim vairāk uzmanības kultūras un izklaides pasākumu norisei VEF kvartāla promenā­dē un kultūrvietā Spīdola. Mūsu mērķis ir izveidot vietu, kurā top un attīstās jaunas biznesa un kultūras idejas, vietu, kur gribas iegriezties un palikt,'' saka Vanags. ''Droši var teikt, ka tuvāko 5–10 gadu laikā VEF apkaime būs viena no attīstītākajām vietām Rīgā.''

 
Rūpniecības ēku šarms 

Edmunda fon Trompovska kvartāls atrodas vienā no vēsturiski senākajiem Rīgas rūpniecības rajoniem – Sarkandaugavā. Nekustamo īpašumu attīstītājs Realto ir uzņēmies rūpes par bijušās gumijas izstrādājumu rūpnīcas Provod­ņiks telpām. SestDienai Realto pārstāvis Mārtiņš Šimis uzsver: Provodņika ēka ir Sarkandaugavas un visas Rīgas industri­ālās arhitektūras simbols. 

''Ēka ir pirmā monolītā dzelzsbetona ēka Latvijā. Ēkas fasāde 260 metru garu­mā (350 metru kopā ar piebūvi), kas redzama no Tvaika ielas puses, liek cilvēkiem domāt: ''Kā tur ir? Kas tur notiek?'',''saka Šimis un norāda, ka ne viens vien nomnieks minējis: tieši kon­krētā ēka ir iemesls attīstīt savu uzņēmēj­darbību šajās telpās. 

''Arvien vairāk ir klientu, kuri pieprasa telpas, kur nav veikts eiroremonts, kur ir sajūtams industriālais mantojums un vienlaikus radīta ērta, piemērota vide, kur patīkami uzturēties,'' skaidro Realto pārstāvis un piebilst, ka ne tikai nomnieki novērtē vēsturisko ēku šarmu.

''Arī mēs kā nekustamo īpašumu attīstītājs, rekons­truējot mūsu īpašumā esošās ēkas, ar pietāti izturamies pret to vēsturi, lepoja­mies un neaizmirstam to.'' 

Edmunda fon Trompovska kvartāla attīstītāja mērķis ir radīt vidi, kas būtu spējīga pilnībā funkcionēt patstāvīgi – kur cilvēki gan strādā, gan atpūšas, tālākā nākotnē, iespējams, arī dzīvo. ''Pie mums šobrīd pamatā ir triju veidu nomnieki: nelieli ražošanas uzņēmumi (galdniecī­bas, metālapstrādes darbnīcas, šūšanas darbnīcas, dekorāciju darbnīcas), māksli­nieku darbnīcas (gleznotāji, tēlnieki) un dažāda izmēra noliktavas. Vēlamies nomas platību piedāvājumu papildināt ar mazumtirdzniecībai un birojiem piemē­rotām telpām, pie šī šobrīd aktīvi strādā­jam,'' ieceres iezīmē Realto pārstāvis. ''Īpašu vērību vēlamies pievērst videi – gribam radīt sakārtotu, labiekārtotu un zaļu teritoriju, kur darba telpa nebeidzas ēkā, bet tā turpinās kādā no āra labiekār­totajām zonām.''

 Provodņika telpās šogad divu mēnešu garumā bija iespēja apmeklēt arī jauno mākslinieku projektu – kultūrtelpu Točka. Bijušajā rūpniecības ēkā notika vairāk nekā 90 mākslas darbu izstādes divos stāvos, kā arī teātra un laikmetīgās dejas izrādes, koncerti un diskusijas par mākslu. Kā vēsta Točkas ieraksts sociālajos tīklos, izstādi divu mēnešu laikā apmeklē­ja vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku. ''Ideja par izstādi no organizatorēm Beatrises Zaķes un Pamelas Butānes nāca diezgan pēkšņi, bet mēs piekritām bez lielas šaubīšanās. Priecājāmies redzēt, ka izstāde Točka piesaistīja tik lielu apmek­lētāju skaitu. Lai arī nav ļoti konkrētu plānu, paredzam, ka turpmāka sadarbība notiks,'' saka Šimis. 

Kvartāla potenciāls

Arvien biežāk sarunās par nākamo radošo kvartālu apkaimi tiek minēta Avotu iela, kura patlaban pazīstama kā iela ar pārsātinātu kāzu salonu piedāvā­jumu. Pēdējos gados Avotu ielas apkaimē savas durvis vērušas tādas populāras izklaides vietas kā Nurme alus, Bolderāja, Lokāls Karbonādes, Alus rūme Trofeja utt. Šī gada vasarā Nurme alus kopfinansēša­nas kampaņā vāca līdzekļus, lai izveidotu savu alus darītavu Vagonu ielā – Avotu ielas apkaimē. Jau 2019. gada sākumā Nurme atvēra bāru Avotu ielā, tomēr mēr­ķis bija sava alus darītava, lai spētu nodrošināt pieprasījumu.

Nurme alus pārstāve Linda Ezerkalna SestDienai stāsta, ka Avotu ielas šarmu viņi sajutuši jau sen, lai gan apzināta mērķa atvērt bāru tieši tur sākotnēji nav bijis. ''Par labu Avotu ielai 53 izšķīrāmies gan apkaimes, gan pašu telpu dēļ – vien­kārši bija sajūta, ka te ir īstā vieta. Tolaik gan daži paziņas izteica izbrīnu, kāpēc esam izvēlējušies tik ''neperspektīvu'' un pat bīstamu rajonu, taču mēs jau tobrīd sajutām, ka Avotiem un Grīziņkalnam ir spoža nākotne. Citādi nemaz nevar būt, jo šīs apkaimes ir ļoti daudzveidīgas un piedāvā iepazīt mazliet citādu Rīgu pat tiem, kas šķietami to pazīst,'' izvēli ko­mentē Ezerkalna un norāda, ka te sadzīvo visdažādākie ļaudis, arhitektūra un uzņēmumi.

''Kad izveidojām Nurme bāru, ielas tālajā galā bijām gandrīz vieni paši, bet tagad mums pievienojies Boar BBQ, vēl tālāk – Alus rūme Trofeja un Lokāls Karbonādes.''

Arī Vagonu iela, kas ietilpst Avotu ielas apkaimē, ir ļoti interesanta, vēsturiski industriāla vieta, kas šobrīd lēnām piedzīvo savu atdzimšanu, iegūstot jaunas funkcijas, ir pārliecināta Nurme pārstāve. ''Mēs to redzam arī kā lielisku vietu, kur baudīt kultūras norises. Avotu iela jau tagad ļoti strauji mainās, savukārt Vagonu iela šobrīd vēl tikai mostas no miega, bet gaisā diezgan skaidri jūtamas pārmai­ņas,'' saka Ezerkalna. 

Avotu ielas šarms slēpjas faktā, ka tā ir centra nomale, ir pārliecināts pilsētplā­notājs Ozols: ''Avotu iela pašlaik piedzīvo attīstību tādēļ, ka apkaimē dzīvo cilvēki – savas apkaimes patrioti, kas pamana vietas potenciālu un aktīvi darbojas, lai to padarītu labāku. Šobrīd arī aktuālas ir apkaimju biedrības, kam ir liels spēks, jo lielākā pietuvinājumā spēj ieraudzīt mikroproblēmas, ar kurām saskaras ikdienas rīdzinieks.'' 

Radošie kvartāli visbiežāk rodas industriālās vietās, un Rīgā tādu netrūkst, jo tā ir bijusi rūpniecības pilsēta, tādēļ iespēju vēl ir daudz. ''Mums ir saglabājies industriālais mantojums, tāpēc ir poten­ciāls vairāk radošajiem kvartāliem,'' vēl uzsver pilsētplānotājs.