Kamanu suņu sports iedalās divās kategorijās atkarībā no sezonas, proti, sniega vai bezsniega perioda. Sportošana kopā ar suni ziemā ietver suņu skijoringu (suns velk slēpotāju) un suņu kamanas, savu - kārt bezsniega sezonā kanikrosu (skriešana kopā ar suni), baikdžoringu (suns velk velosipēdu) un viena vai divu suņu skūteri vai četru, sešu vai astoņu suņu velokamanas.
Ikviens var doties pārgājienā vai skrējienā kopā ar savu četrkājaino draugu, ja tā šķirnes parametri un veselība ir piemērota izvēlētajai aktivitātei, taču gan Eiropas, gan pasaules mērogā notiek arī sacensības. Vienīgā organizācija Latvijā, kas kontrolē un attīsta šo sportu, ir Latvijas Kamanu suņu sporta federācija (LKSSF). Tā dibināta 2008. gadā un ir Starptautiskās Kamanu suņu sporta federācijas (IFSS) biedre. LKSSF ir vairāki suņu sporta klubi (patlaban tie ir astoņi: RaceDog Latvia, Dodkepu.lv, Zemu lidojoši suņi, Dog Sport Carnikava, Sniega suņi, Biedrība Karro, Kamanu suņu sporta klubs un Zemgales Kinoloģiskais klubs), kas rīko sacensības, koptreniņus, apmācības un veic vēl citas aktivitātes. Savukārt federācija to visu koordinē un veido Latvijas izlasi, kā arī nodrošina tiesnešu sertifikāciju.
"Latvijā ir aptuveni 400–500 entuziastu, kas sporto kopā ar saviem četrkājainajiem draugiem. Lielākā daļa, ap 95%, aizraujas ar bezsniega sporta veidiem, un tādēļ šajās disciplīnās arī notiek vairāk sacensību," stāsta LKSSF valdes loceklis Ģirts Eldmanis. Viņš pats ir ne tikai kamanu suņu sporta sacensību rīkotājs, bet arī tiesnesis ar desmit gadu pieredzi. Pandēmijas dēļ šobrīd – tāpat kā 2020. gadā – lielākā daļa sacensību ir atceltas, tai skaitā Latvijas ziemas čempionāts kamanu suņiem. Tas bija paredzēts 27. februārī, bet neskaidrās situācijas dēļ, iespējams, varētu notikt tikai gada nogalē.
Īsteno bērnības sapni
"Ziemas čempionātā Latvijā parasti piedalās ap 50 dalībniekiem, un kādi 30 no tiem ir no mūsu valsts, pārējie – kaimiņzemju pārstāvji no Lietuvas, Igaunijas, arī no Polijas un citām Eiropas valstīm, no Krievijas. Krievijas sportisti šajās sacensībās lielākoties ir visspēcīgākie," stāsta Latvijas kamanu suņu ziemas čempionāta rīkotāja Elīna Klindžāne. "Jau vairākus gadus čempionāts norisinās Smeceres silā Madonas novadā, un tā ir vieta Latvijā, kur mēdz būt sniegs arī tad, kad citur valsts teritorijā no ziemas nav ne miņas."
Madonas trase ir kalnaina, nobraucieni sanāk visai stāvi. Te notiek sacensības gan ar kamanām, gan slēpojot. Kamanas velk vairāki suņi, bet slēpo cilvēks parasti kopā ar vienu. Suns velk slēpotāju, taču cilvēkam jāspēj visu darīt tā, lai sunim būtu iespējami mazāka piepūle. Suns cilvēkam palīdz pagriezienos un braucot augšā kalnā, savukārt, laižoties lejā, jāprot kontrolēt savu ātrumu, lai turētos aiz dzīvnieka un to neapdzītu.
Arī Elīna pati slēpo kopā ar savu haskiju, bet bezsniega sezonā nodarbojas ar baikdžoringu. "Trenējos visu gadu, patlaban mans mērķis ir startēt Pasaules kausa posmā Francijā, kas paredzēts oktobrī. Cerams, ka sacensības notiks," viņa prāto. Ar šo pašu sporta veidu aizraujas arī viņas dzīvesbiedrs. Ģimenē katram ir savs suns sacensībām un viens haskijs seniors, kurš ar aktīvo sportu vairs nenodarbojas.
Suņi un sports ir Elīnas hobijs, pēc profesijas viņa ir juriste: "Cik vien sevi atceros, esmu gribējusi suni, taču dzīvojām dzīvoklī un vecāki bija stingri pret. Teica: sāksi patstāvīgu dzīvi, tad varēsi pati arī suni iegādāties un par viņu rūpēties. Tieši tā arī izdarīju! Man ļoti patika haskiji, un, kļūstot par šī suņa saimnieci, interesējos par iespējām kopā ar to saturīgi pavadīt laiku. Tā arī nonācu līdz sportam."
Garas un vēl garākas
Lielākoties sacensībās kamanas velk divi, četri, seši, astoņi, taču var būt arī desmit vai pat 12 un vairāk suņu. Garāku distanču mērošanai tiek veidotas arī lielāka skaita suņu komandas, tomēr parasti to nav vairāk par sešpadsmit. Suņi sacenšas līdz 20 kilometru garās sprinta distancēs, bet ir arī vidējo distanču sacensības – 40 līdz 160 kilometru garumā. Tās parasti norisinās vairākas – divas līdz trīs – dienas, un tieši šādās disciplīnās visbiežāk startē komandas no Latvijas.
Garo distanču klase sākas no 200 kilometriem, un pasaulē ir vairākas sacensības, kurās suņu pajūgi mēro vēl iespaidīgākus attālumus: piemēram, Francijā tie ir 700 km, Norvēģijā 1200 km, ASV pat līdz 1600 km. Pasaules līmenī labākie sasniegumi suņu kamanu sportā ir dalībniekiem no Skandināvijas, savukārt to vidū īpaši izceļas Norvēģija, jo tur valsts aktīvi atbalsta šo sporta veidu. Sportisti ir arī no Krievijas, Šveices, Kanādas un ASV, bet bezsniega disciplīnās – arī Čehijas, Vācijas, Francijas un Itālijas.
"Garās distances tiek mērotas dažkārt pat vairākās nedēļās, jo suņiem ir regulāri jāatpūšas. Šie braucieni parasti notiek vietās, kur ir plašas neskartas dabas teritorijas, visai skarbi un pat mežonīgi apstākļi, taču skaistums ir elpu aizraujošs un šāda piedzīvojuma garša ir unikāla. Mana sacensību disciplīna ir vidējās distances, taču treniņnometnēs Zviedrijā braucam arī vairākus simtus kilometru, un sajūtas ir brīnišķīgas!" stāsta sniega kamanu entuziaste un haskiju parka Vulfas kundze saimniece Ilze Dombrovska.
"Šādos braucienos saimniekam ir ļoti būtisks labs kontakts ar saviem suņiem. Jebkurā sacensību distancē tas ir svarīgs, taču šajā gadījumā tas ir neatsverami."
Braucējam kamanās ir līdzi obligātais ekipējums, kura sastāvu nosaka sacensību rīkotājs, un tajā ietilpst ēdiens suņiem un ekipāžas vadītājam, telts, guļammaiss un citas pirmās nepieciešamības lietas, lai būtu iespējams dabā izdzīvot vismaz 24 stundas. Ja sacensības notiek vairāku dienu garumā, ik pēc noteikta posma ir kontrolpunkti, kuros atrodas barības maisi suņiem un citas vajadzīgās lietas, jo daudz jau līdzi nepaņemsi – kamanu tilpums nav bezizmēra.
"Daudzviet šādos neskartas dabas reģionos nav arī mobilo telefonu zonas, taču mūsdienu tehnoloģijas palīdz justies drošāk, jo ir pieejamas satelītkomunikācijas, ar kuru palīdzību iespējams raidīt saucienu pēc palīdzības, ja ekipāžai ir gadījies nonākt nelaimē. Katrā ziņā garo distanču braucējiem nepieciešama kā fiziskā, tā psihiskā sagatavotība un izturība. Kaut arī 90% "darba" izdara suņi, cilvēkam ir jārūpējas par tiem, jābūt visu laiku modram. Latvijā ir grūti satrenēties garajām distancēm, jo mums nav tik plašu neskartas dabas teritoriju, turklāt ziemās sniegs te ir, te nav, taču suņiem ir jātrenējas regulāri, lai būtu formā. Tādēļ katru gadu dodos uz treniņnometnēm Zviedrijā," skaidro Ilze. Tur kopā ar savu četrkājaino draugu komandu viņa atrodas arī šoziem. Pandēmijas dēļ ir atceltas sacensības Skandināvijas valstīs, nenotiks arī Eiropas čempionāts, taču treniņnometnes gan turpina darboties.
Panākumu atslēga – pacietība
Ilzei Dombrovskai ir 12 suņu, no kuriem seši startē arī sacensībās. "Pirms 16 gadiem es iegādājos Sibīrijas haskiju un nejaušības dēļ iepazinos ar suņu sporta entuziastu no Krievijas, kura vadībā apguvu pirmās kamanu sporta iemaņas. Haskiji ir mans hobijs, arī profesija nav saistīta ne ar sportu, ne dzīvniekiem – esmu valsts ierēdne. Ikdienas treniņiem kopā ar saviem suņiem veltu četras piecas dienas nedēļā. Parasti tā ir aptuveni stunda dienā, bet, tuvojoties sacensībām, palielinu šo laiku līdz trim stundām," atklāj haskiju saimniece.
Izbaudīt sportu kopā ar suņiem viņa piedāvā arī plašākai publikai, jo ir dažādas aktivitātes, kas piemērotas gan lieliem, gan maziem suņu mīļotājiem jebkurā sezonā, – tie ir gan izbraucieni kamanās, gan pārgājieni kopā ar haskijiem. "Lai uzsāktu sportot kopā ar suni, nekādas īpašās prasmes nav vajadzīgas. Piemēram, skriet ikdienas krosiņu var jebkurš. Lai piedalītos sacensībās, ir pieejamas dažādas apmācības, treniņi pieredzējušu sportistu vadībā, taču galvenais ir pacietība, pacietība un vēlreiz pacietība! Prasmes atnāks ar laiku, galvenais ir ņemt vērā, ka katram sunim ir savs raksturs, savs skriešanas stils," norāda Ilze.
Labākais laiks un ekipējums
Protams, lai varētu droši trenēt savu suni, nepieciešams pareizs ekipējums: iemaukti sunim, elastīga pavada un josta sportistam. Nekādā gadījumā nelieciet sunim neko vilkt tikai ar kakla siksnu vai pastaigu iemauktiem! Iesācēju līmeņa treniņiem inventārs nav dārgs un ekipējums sunim izmaksā ap 50 eiro. "Ja gribat piedalīties kamanu sportā, jāņem vērā suņa iegādes izmaksas un uzturēšana. Kamanu sportā vajadzīgi četri līdz seši suņi, kā arī speciālās kamanas, kas maksā, sākot no diviem tūkstošiem eiro. Uz sacensībām dalībnieki parasti dodas īpaši aprīkotos treileros. Labturības standarti ir ļoti augsti, dzīvniekiem jābūt labi aprūpētiem," uzsver Ģirts Eldmanis.
Kucēnu pie treniņiem var radināt no četru līdz sešu mēnešu vecuma. Palielināta slodze, kas nozīmē pašu vilkšanu, sunim nav ieteicama, pirms tas sasniedzis 12 līdz 18 mēnešu vecumu. Tas saistīts ar kaulu sistēmas nostiprināšanos, bet suņi ir dažādi, tāpēc pirms nodarbību sākšanas jākonsultējas ar speciālistiem.
Pēc tam kad suns pieradināts pie iemauktiem, var sākt ar brīvo skrējienu, mērojot divus līdz piecus kilometrus. Tas ir skrējiens blakus velosipēdam vai saimniekam ar vai bez pavadas. Trenējot suni, svarīga ir arī dzīvnieka socializācija, tāpēc ieteicams apmeklēt suņu skolu. Suns iemācīsies labāk saprast saimnieku un otrādi, kā arī pieņemami uzvesties citu suņu sabiedrībā. Sacensībās nav pieļaujama fiziska suņu saķeršanās vai agresivitāte.
No pusotra gada vecuma suņi var sākt piedalīties arī sacensībās, taču vidējais laiks, lai sagatavotu suni labu rezultātu sasniegšanai, ir divi gadi. Suņa sportiskais vecums ilgst līdz 10 gadiem, bet vislabāko sportisko formu un augstākos sasniegumus dzīvnieks parasti iegūst no divu līdz sešu gadu vecumam.
"Sākot trenēties, neceriet, ka suns jūs uzreiz vilks! Vēl jo vairāk, ka iesācējs suns jūs vilks visu iecerēto distanci ar velosipēdu vai iejūgts ragavās. Prasīt to no sava drauga ir tas pats, kas cerēt, ka jūs pats bez treniņa spēsit olimpieša ātrumā veikt 10 kilometru distanci," skaidro Ģirts.
Vai suņa saimniekam pašam jābūt sportiskam un spēcīgam? Ilze saka – nē, nav obligāti, it sevišķi, ja tas ir kamanu sports, kur lielāko daļu fiziskā darba paveic suņu ekipāža, taču izturība un sportiskās sagatavotības bāze noteikti noder. "Ap 40 gadu vecumu, kad bērni paaugušies un pacietība uztrenēta, un parādījusies vēlme dzīvot veselīgi un aktīvi, ir labākais laiks pievērsties kanikrosam," smejas Ilze. Suņu kamanas vada dažādi cilvēki – cits apaļīgs, cits jau stipri gados. Sacensībās esot sastapti pat seniori, kuriem jau pāri astoņdesmit.