Cēluma un eleganta skaistuma paraugs ir Benjamiņas nams Jūrmalā, Jūras ielā 13. Pārdzīvodama vairākus vēstures laiku griežus, šī vasarnīca bijusi ne tikai daudzu elitāru un odiozu personību apmešanās un tikšanās vieta, tajā risinājušies arī vēsturiski nozīmīgi notikumi.
Patlaban namā mitinās Emīlijas Benjamiņas māsas aktrises Annijas Simsones dzimtas atvase Pēteris Aihers, kurš šo īpašumu mantojis kopā ar savām māsām. Tomēr tik nozīmīga kultūrvēstures pieminekļa uzturēšana nav viegla nasta vienai ģimenei, tāpēc viņi vislabprātāk to nodotu Latvijas valsts gādībā.
Spožums un posts
Nākusi pasaulē dzelzceļnieka un veļas mazgātājas ģimenē, Emīlija Benjamiņa (dzimusi Simsone) kļuva par miljonāri, laikraksta Jaunākās Ziņas un žurnāla Atpūta redaktori un izdevēju, sabiedrisku darbinieci un pirmskara Latvijas smalko aprindu karalieni. Par viņas bagātību liecināja arī īpašumi – gan slavenais Benjamiņas nams Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 12, kur tagad atrodas viesnīca, gan Valdeķu muiža un sapņu pils, kura tapa Jūrmalā, Majoros, pašās 30. gadu beigās. Latviešu arhitekta Vītola un viņa vācu kolēģa arhitekta un interjera dizainera Langes kopdarba rezultāts, kas visu acu priekšā izauga Jūrmalas kāpās, bija tā laika pēdējais modes kliedziens – modernisma un neoklasikas arhitektūra ar Art Deco interjeru, kurā masīvo pamatu izgrezno gaisīgā rokoko stila elementi. Ažūri izkaltie metāla vārti bija visgreznākie Jūrmalā, savukārt pa plašo terasi nama otrā pusē nonākam dārzā, caur kuru – tieši pludmalē.
Šim namam ir īpaša gaismas koncepcija. Saules gaisma te spīd ne vien caur milzīgajiem logiem, bet arī jumtu. Tā iespīd pat pagrabstāva virtuvē – tieši no augšas, cauri stikla plāksnēm. Mēbeles un citus interjera priekšmetus vasarnīcai izvēlējusies pati Benjamiņas kundze, uzticoties savai izsmalcinātajai gaumei. Jaunceltnes burvību pati īpašniece gan diemžēl paspēja izbaudīt vien dažus mēnešus. Padomju okupācijas vara visus Benjamiņas īpašumus nacionalizēja, bet viņu pašu izsūtīja uz Sibīriju. Emīlija Benjamiņa šķīrās no dzīves soda nometnē Soļikamskā 1941. gada 23. septembrī, bet viņas sapņu pils kalpojusi dažādām varām.
Kamuflāžas noslēpums
Pirmais, kurš grezno namu izmantojis par savu rezidenci jau 1940. gadā, bija padomju armijas pulkvedis, ģenerālis Aleksandrs Loktionovs, kurš vadījis masu represijas visās trijās Baltijas valstīs. Benjamiņas vasarnīcā viņš apmetās kopā ar sievu, taču laime bija īsa. Mainoties vējiem varas gaiteņos, viņš pats tika arestēts un aizvests uz Kuibiševu, kur cietumā nošauts bez tiesas sprieduma. Likteņa ironija – tas notika tikai mēnesi pēc tam, kad Soļikamskā izdzisa Emīlijas Benjamiņas dzīvība.
Laikā no 1941. līdz 1945. gadam preses magnātes vasarnīcā mitinājušās vairākas augstas vācu okupācijas varas amatpersonas. Viens no viņiem, okupēto austrumvalstu reihskomisārs Hinrihs Loze, pat pamanījies manāmi atzīmēties uz Benjamiņas nama sienas, to likdams izraibināt maskējošajā kamuflāžas rakstā, kas tur redzams vēl šobaltdien.
Pēteris Aihers zina arī stāstīt, ka, atkāpjoties no Latvijas, Loze aizvedis sev līdzi daudzus vērtīgus priekšmetus un pat mēbeles. Te mitinājies arī viņa tiešais priekšnieks, vācu nacionālsociālisma galvenais ideologs un okupēto austrumu teritoriju reihsministrs Alfrēds Rozenbergs, kura "karjera" beidzās uzreiz pēc Otrā pasaules kara ar nāvessodu – to viņam izpildīja Nirnbergā pakarot. Tepat Rīgā ticis pakārts vēl viens nama iemītnieks Frederiks Jekelns, kurš, būdams SS līderis okupētajās austrumu teritorijās, vainojams šausminošās iedzīvotāju masu slepkavībās.
Trollis JT
oskars
f