Drekslere ar slotu
Sacensību vietai vieglatlētikā ir diezgan būtiska nozīme. Sarīkojot karalienes balli valstī, kurā lielākā daļa skatītāju ne īpaši labi orientējas notiekošajā sektoros un skrejceliņos, pietrūks sporta sacensībām tik ļoti nepieciešamā apkārt valdošā strāvojuma. Par Vācijas vieglatlētikas līdzjutēju augsto intelektu pirmo reizi pārliecinājos 2009. gada pasaules čempionātā Berlīnē. Savējo atbalstīšana būtībā sākas jau ar sektora izvēli tribīnēs. Konkrētajā dienā medaļas sadalot diska metējiem, nav jābrīnās, ka tuvumā esošajos sektoros ābolam nav kur nokrist, savukārt centrālajā tribīnē brīvu vietu ir vairāk. Būt notikumu epicentrā, šķiet, ir īpaši vilinoši, jo savādi bija redzēt vienu no visu laiku izcilākajām Vācijas vieglatlētēm Heiki Dreksleri ar slotu rokās rosāmies pie tāllēkšanas bedres. «Vai atpazīsti šo sievieti?» sieviešu tāllēkšanas kvalifikācijas sacensību laikā erudīcijas spēlē mani iesaistīja bijušais barjerskrējējs Guntis Peders. Attēls mobilajā tālrunī bija izplūdis un no sāna fotografēts, tāpēc sākumā nebija īstas ticības. Taču vēlāk TV monitorā rūpīgāk pievēršot uzmanību smilšu izlīdzinātājiem tāllēkšanas bedrē, vairs nebija šaubu, ka viena no slaucītājām ir Drekslere, kura vienīgā ir divkārtējā olimpisko spēļu čempione tāllēkšanā.
Pastāv uzskats, ka patiesai vieglatlētikas baudīšanai ir nepieciešamas priekšzināšanas, tomēr, manuprāt, sporta karaliene nebūt nav sarežģītāka par sporta spēlēm ar nosacījumu, ja vien informators ātri un precīzi norāda uz galvenajiem tābrīža notikumiem. Cita lieta, ka nav viegli izsekot līdzi notiekošajam visos sektoros un celiņos.
Berlīnē organizatori bija parūpējušies par savējiem. Sektorā vai skrejceliņā iznākot vācu atlētam, sāka skanēt īpaši piemeklēta mūzika, un tad vien atlika ar acu kaktiņu sameklēt pareizo pieturas punktu. Vieglatlētikā par atbalstu gan nevar sūdzēties arī citu valstu pārstāvji. Un tā tas ir ne tikai Berlīnē. Faktiski visos stadionos, pirms lēciena vai metiena atlētam pieprasot ritmiskus aplausus, tie arī atskan. Šai ziņā gan nepatīkams izņēmums bija brazīlieši. 2016. gada olimpiskajās spēlēs Rio kārtslēkšanas sektorā par zeltu cīnījās mājinieks Tjagu Brass da Silva un francūzis Reno Lavilenī. Lēcienam gatavojoties Lavilenī, no tribīnēm atskanēja sporta spēlēm raksturīgā ūjināšana. Psiholoģisko spiedienu Reno neizturēja, un zelts palika Brazīlijā. Šādi gadījumi ar konkurentu ietekmēšanu no tribīnēm vieglatlētikā gan ir retums.
Abele nav latvietis
Salīdzinot ar sporta spēlēm, vieglatlētikai ir viens būtisks pluss. Proti, varbūtība doties mājās ar zaudējuma rūgtumu pakrūtē ir krietni mazāka. Vienā vakarā parasti startē vairāki vienas valsts pārstāvji, un reti kad visiem pēc kārtas neveicas. Labākais piemērs tam bija 8. augusta vakars Berlīnes olimpiskajā stadionā. Vācieši ļoti cerēja uz sava favorīta, diska metēja Roberta Hartinga, iekļūšanu labāko trijniekā, kuram Berlīnē bija atvadu sacīkstes. Ceturtajā metienu sērijā Hartings ar 64,33 metrus tālu raidījumu pacēlās pat uz otro pozīciju, taču konkurenti pēc tam sasparojās un Robertam nācās samierināties ar sesto vietu. Lielformāta plakāts tribīnēs "Danke Robert!" (paldies, Robert – vācu val.) tika izmantots kā brūces dziedinātājs sportistam, savukārt vācu līdzjutēji jau pēc neilga brīža saņēma mierinājuma devu skrejceliņā. Vācijas desmitcīņnieks Arturs Abele, kurš vasarā lielajos mačos uz pjedestāla vēl nebija kāpis, daudziem par pārsteigumu un lielā mērā arī ar veiksmes palīdzību divu dienu desmitcīņas maratonu beidza pirmajā vietā. Tāllēkšanā nullīti nopelnīja galvenais favorīts, 2017. gada pasaules čempions francūzis Kevins Meiers, kura personiskais rekords ir 8834 punkti, sezonas līderis Eiropā igaunis Maicels Uibo (8514 p.) izstājās savainojuma dēļ un Abele ar 8431 punktu kļuva par Eiropas čempionu.