Līdz ar Carnikavas nēģu svētkiem, kas norit augusta beigās, var uzskatīt, ka nēģu sezona ir atklāta – tie, kas gatavi nārstam, no jūras dodas uz upēm, lai radītu pēcnācējus. Patlaban pat vēl neesot īstais nēģu laiks, tāpēc tie ir tik dārgi. Līdz ar vēsāku un tumšāku laiku, kā arī ar pareizajiem vējiem palielināsies nēģu loms. Tāpēc, piemēram, nēģu svētki Salacgrīvā notiek oktobrī, kad teorētiski vajadzētu būt mazākam satraukumam, vai vispār būs ko likt zupā. Tomēr Salacgrīvas zvejnieks Aleksandrs Rozenšteins atzīst, ka arī ar visu rūpīgo plānošanu viegli neesot – nav zvanīts, ka uz svētkiem vējš pūtīs pareizajā virzienā, tāpēc jau kādu laiciņu iepriekš ir nepieciešams veidot uzkrājumus, lai svētkos nebūtu jāpriecājas vien par iedomātiem nēģiem.
Upes nēģis ir suga, kas nārstot dodas uz upi. Laši un vimbas to dara tā, ka ļaudis brauc skatīties un uzņemt kopīgus selfijus, bet nēģi gan no uzmanības izvairās un labprātāk ceļo naktīs, bet dienās paslēpjas no ziņkārīgām acīm. Tas, vai nēģis nāks upē, atkarīgs no tā, vai viņš "uzodīs" saldūdeni. Visai Latvijas teritorijai nav viena ideālā vēja virziena. Nepieciešams, lai no sākuma vējš pūstu no jūras, tādējādi sapūšot ūdeni upēs. Tātad Salacas gadījumā jāpūš no rietumiem, bet, piemēram, Daugavai nepieciešams ziemeļu vējš. Un, kad nomainās vēja virziens un upju ūdens sāk plūst atpakaļ jūrā, šo ūdeni, iespējams, ar ožu konstatē nēģi, kas pēdējos mēnešos domājuši par ģimenes pieaugumu, un seko saldūdenim, lai nokļūtu vietā, kur nodoties mazo nēģu radīšanas priekam. Pastāv arī hipotēze, ka, piemēram, ūdens, kas jūrā ieplūst no Daugavas pēc tam, kad darbinātas hidroelektrostacijas turbīnas, var būt par nēģa pievilinātāju. Tā kā Gaujā nēģu nozveja samazinās, un Daugavas krājumiem briesmas nedraud, pastāv iespēja, ka tieši ūdeņi, kas izgājuši cauri Rīgas HES, pievērš ne tikai to nēģu uzmanību, kuri meklējuši Daugavu, bet, iespējams, "uzķeras" arī tie, kas plānojuši doties uz Gauju, taču, sajūtot saldūdeni, nolemj, ka pietiks ceļot un jāsāk nārstot. Tad šo dzīvnieku tik ļoti pārņēmuši plāni, ka nekas cits to vairs neinteresē, un tas, piemēram, vairs nebarojas. Līdz šim nav īsti skaidrs, cik spēcīgs ir nēģa houminga instinkts jeb vēlme nārstot tajā pašā upē, kur tas dzimis. Dažādi pētījumi noslēdzas ar dažādiem secinājumiem, līdz ar to, runājot par houmingu, vispareizāk būtu teikt, ka nav zināms, cik svarīgas viņiem ir dzimtās mājas. Iespējams, līdzīgi kā cilvēkiem – kā kuram.
Pirmie nēģi sāk savu ceļojumu uz upēm jūlijā, un tā tie, kuģodami tikai naktīs, turpina iekarot upi līdz nākamā gada maijam/jūnijam, kad notiek nārsts. Tie, kuri upē iepeldējuši agrāk, līdz nārsta laikam tiek tālāk, bet tie, kas upē nonāk vien pavasarī, nārsto grīvas tuvumā. Kopošanās laikā beidzot izkāmējušie nēģi ir gatavi parādīties gaismā. Kad tad, ja ne tagad? Tēviņi oļos vai grantī izkašņā laulības gultu, vienlaikus dusmojoties uz pārējiem vīriešu kārtas sugas brāļiem, kas neaicināti vazājas apkārt. Kad ligzdiņa gatava, pāris satiekas. Mātīte ar muti piesūcas pie «gultas» malas, lai procesa laikā neizkristu ārā, tēviņš piesūcas pie mātītes, apvijas apkārt, un tajā mirklī viņam jau pilnīgi vienalga, vai tuvumā ir citi nēģu tēviņi. Tā ir nēģu dzīves kulminācija, kas noved pie neizbēgama norieta – kad nēģis ir parūpējies par sugas turpināšanu, tas paslēpjas, lai varētu mierīgi nomirt.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
herberts