Pēc Ziemassvētku brīvdienām un svētku galdiem runāt atkal par ēdienu, ļoti iespējams, ir nedaudz nekaunīgi, un tomēr, fonā skanot Eiropas himnai, par pārtiku jaunā izskatā mēs runāsim arvien vairāk – tuvāko gadu laikā līdz ar attiecīgas regulas pieņemšanu tiks atvieglots process vairāk vai mazāk redzētu aizjūru zemju pārtikas produktu ievešanai, jaunu brīnumu radīšanai un tirgū laišanai tepat Eiropas Savienības (ES) plašumos. Vienlaikus darbs pie jauniem pārtikas produktiem nepārtraukti jau notiek arī tepat pie mums – Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Pārtikas tehnoloģijas fakultātē Jelgavā.
Vai pārtikas jomā mūsdienās vēl iespējams atklāt jaunu Ameriku, respektīvi, kaut ko pavisam jaunu un neredzētu? Varbūt ne gluži kontinentu, bet mazu salu okeānā noteikti. Piemēram, bloga Vīnotava autore Linda Mazure, kurai interesē dažādu valstu virtuve, stāsta, ka šobrīd tāds jaunums ir kafijas milti. Viņa jau paguvusi tos pasūtīt internetā un tagad gaida, lai izmēģinātu. Kopš kafijas iegūšanas pirmssākumiem kafijas koka augļa mīkstums ticis izmests mēslainē, interesējoties vien par pupiņu augļa viducī. 2013. gadā tika atklāts, ka mīkstumu var pārstrādāt jaunā pārtikas produktā – miltos.
Taču jau ļoti mērķtiecīgi jaunumi uz mūsu galda varētu ienākt līdz ar ES Jaunās pārtikas regulu, kurai paredzēts stāties spēkā 2017. gadā. Pievēršoties šim dokumentam, vispirms jāpaskaidro, ka ES ierēdņu leksikā ar "jauno pārtiku" saprot tādu, kas ES teritorijā nozīmīgā apjomā nav izmantota līdz 1997. gadam. Vai kāds vēl atceras, ko mēs ēdām 1997. gadā? Ļoti iespējams, ap to laiku es dīcu pēc importa – Ramas margarīna, sauso zupu kubiņiem un zivju pirkstiņiem – un nevarēju ne iedomāties, ka tagad man tas viss liksies draza. Sadalot pa saskaitāmajiem, jaunās pārtikas "stāstā" ietilpst tradicionālā pārtika no trešajām pasaules valstīm (piemēram, kvinoja, čia sēklas, dažādi augļi), insekti, aļģu produkti un tā dēvētā nano jeb laboratorijās pārveidota pārtika, par kuras nekaitīgumu gan vēl nav skaidrības.
Vairāku pavārgrāmatu autore un portāla un žurnāla Četras sezonas galvenā redaktore Signe Meirāne nesen piedalījusies Eiropas Parlamenta rīkotajā jaunās pārtikas degustācijā, kurā ēda to, par ko desmit minūtes iepriekš teikusi – noteikti neēdīs. "Bija skudras ar sīrupu un dīgstiem, tad bija sienāžu buljona zupa un bišu kāpuri ar gvakamoli un paštaisītiem tortiljas čipsiem," ar eksotisko ēdienkarti iepazīstina Signe. Viņa atzīstas, ka skudras neesot garšojušas, atgādinājušas apelsīnu vai greipfrūtu ēterisko eļļu. Skābs – tā ir pirmā asociācija. Bišu kāpuri, kas ir tradicionāla pārtikas groza sastāvdaļa Meksikā, gan aizskāruši citas garšas kārpiņas. "Ja es nezinātu, ka tie ir kāpuri, es droši vien apēstu vēl kādas piecas tādas uzkodas. Bija ļoti, ļoti, ļoti garšīgi!" viņa atceras. Pavāri gan šo uzkodu arī bija pagatavojuši tā, lai vidējam eiropietim, kurš, atzīsim, ir visai rezervēts pret tārpiņiem zupā, apetīte nepazūd, jau paskatoties vien, – kāpuri rūpīgi paslēpti avokado krēmā.
Arī sienāžu buljons izrādījies vienkārši garšīgs. Čīgātāji ir ierasta lieta Āzijas virtuvē. Signe stāsta, ka, piemēram, Malaizijā esot ap 2000 sienāžu fermām un kā olbaltumu avotu lietot sienāžus esot tikpat normāli kā pie mums gaļu un piena produktus. Skudras savukārt nav ceļojušas tālu – Eiropas meži ar tām pilni. Un, lai gan tās līdz šim nav pierastas mūsu virtuvē, ēšanai derīgas ir arī tepat atrodamās.
LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes profesore Daina Kārkliņa ir pārliecināta, ka Latvijā vēl ilgi būs pieejami daudz ierastāki proteīnu avoti – gaļa, piena produkti, dārzeņi. Latvietis tomēr ir arī ļoti konservatīvs savās pārtikas izvēlēs. Kā piemēru profesore min, ka sadarbībā ar Spilvu tā arī nav izdevies radīt jaunas majonēzes, jo neatkarīgi no piedāvājuma dažādības veikalā vienalga tiekot meklēta galvenokārt ierastā Provansas majonēze. Tomēr – aizvien biežāk, runājot par nākotnes pārtiku, tiek minēti insekti, aļģu produkti un laboratorijās ģenerēta gaļa.
Nav gan runa par šo jauno produktu izmantošanu tikai tīrā veidā. Tiekot strādāts, piemēram, pie idejas, ka vistas varētu barot ar aļģu produktiem, kā rezultātā izdētā ola ir ar papildu "pievienoto vērtību".
"Tādējādi veģetāriešiem varētu nodrošināt ļoti daudz uzturvielu, kuras ir tikai gaļā," skaidro Signe Meirāne. Pagaidām gan tehnoloģija nav attīstīta, un vienas šādas olas cena varētu būt 1–1,5 eiro, kas pašreizējam tirgum ir ļoti nesimpātisks skaitlis.
LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultāte ir būtiskākais centrs, kurā Latvijā top jauni pārtikas produkti. Viena lieta ir mājas apstākļos eksperimentēt virtuvē un radīt jaunas receptes, tomēr, ja plānā ir nopietnāka ražošana, nepieciešams rūpīgi izstrādāt pārdodamā produkta ražošanas tehnoloģiju. Tā nesen Jelgavā tapušas, piemēram, Milzu brokastu pārslas. Pasaules pārtikas tirgū brokastu pārslas nav nekas jauns, tomēr ražošanas tehnoloģija – šajā gadījumā ekstrūzija, kas spiedienu maiņas rezultātā uzpūš graudus dažādās formās, – ir uzņēmuma ražošanas noslēpums. Diez vai pasaulē populārākā brokastu pārslu zīmola Kellog mājaslapā varēsim atrast aprakstu, pie kādiem dažādiem spiedieniem dabūjamas, piemēram, Frosties pārslas. Fakultātes laboratorijās ir pieejami dažādi aparāti, kas ļauj eksperimentēt un nonākt pie ražotājam vispiemērotākās receptes. Milzu pārslu gadījumā jauninājums ir rudzu graudu izmantošana.
Patlaban tieši uzņēmēja vajadzības visbiežāk ir sākums jauniem pārtikas produktiem.
Jauns gads un arī finiša taisnē esošā Jaunās pārtikas regula ir labs laiks, lai, tā sakot, pazīlētu kafijas biezumos, kādi jauni produkti un tendences tad varētu uz palikšanu ienākt arī mūsu virtuvēs.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!