Reizēm šķiet, ka atsevišķas idejas ir kaut kur gaisā un vairāki līdzīgi domājoši cilvēki vienlaikus tās it kā noķer. Tā notika arī ar biedrības 1836 komandu, stāsta tās pasākumu koordinators Enriko Plivčs. 2014. gada beigās satikās grupiņa cilvēku, kuri, kā viņš saka, bija uz viena viļņa, un sāka gatavot dāvanu visai sabiedrībai valsts simtgadē.
Cilvēki no visas pasaules, arī ne mazums latviešu, dodas, piemēram, uz Spāniju, lai, cerot uz piedzīvojumu, izaicinājumu vai ko citu, mērotu aptuveni astoņsimt kilometru garo Santjago ceļu. Biedrība 1836 nolēma ko līdzīgu, tikai savu piešķirt arī Latvijas iedzīvotājiem – mūsu ceļš vedīs gar 1836 kilometrus garo robežu visapkārt valsts teritorijai. Šķiet, nevienā citā valstī pagaidām nav izplānots maršruts, kas ļautu to pilnībā apstaigāt.
Pirmie gājieni nedēļas nogalēs notika jau pērn un šogad tiks turpināti. 1836 komanda aicina pievienoties visus, kas grib izzināt Latviju, palīdzēt salikt norādes, atrast apskates objektus un naktsmājas, kā arī visa vecuma gājējiem pieejamus ceļus. Vēlāk tie tiks iezīmēti digitālā kartē un tūrisma ceļvedī.
Interesanta iemirdzēšanās
Enriko atminas, ka kaut kad 2014. gadā viņš ar draugu un biznesa partneri sēdēja kādā kafejnīcā un pārrunāja to, ka visi tiecamies no dzīves tikai saņemt. Sagaidām naudu, laiku, kādas materiālas lietas. "Tad mēs domājām, kā pamainīt fokusu uz to, ko varam dot." Draugs spriedis, ka viņš muzicē. Savukārt pašam Enriko vienmēr paticis ceļot un padodas arī dažādu pasākumu organizēšana – sākot no dzimšanas dienas svinībām līdz pat lielākiem svētkiem. "Tad es izteicu, ja pasaulē ir kāds, kas mani dzird un ir gatavs iedot kādu projektu, kuram es varētu ziedot savu enerģiju un spēku, lai notiek!" Un notika.
Kurš īsti ir iniciējis biedrības izveidi, grūti pateikt, jo ideja, šķiet, dzima vairāku cilvēku prātos vienlaikus. Taču 2014. gada nogalē vairāki cilvēki vienkārši satikās un ķērās pie darba. "Diezgan harmoniski izveidojās pirmā komanda, un mēs sākām ģenerēt idejas," tagad atceras Enriko. Tomēr ar laiku vīrietis atskārtis, ka par ceļa izveides ap Latviju idejas autoru nevar saukt nevienu no 1836 komandas. Īstenībā tas jau pasen bija Imants Ziedonis. To stāstot, Enriko rāda grāmatu Leišmalīte, kas tapusi, desmit gadus rakstniekam ejot gar valsts dienvidu robežu. Tur jau ievada pirmajā lapā ar zīmuli blāvi pasvītrota rindkopa: "Cilvēkiem par savu dzīves kultūrtelpu ir jāzina tas, ko viņi diemžēl nezina. Un galu galā pa Latvijas pierobežu joslu kādreiz ies (tā jābūt!) tūrisma ceļš un ceļotāji prasīs izbrauktā maršruta vietu interesantu iemirdzēšanos."
Tāda sakritība likusies ļoti zīmīga un pārsteidzoša. Tolaik Enriko lasījis un domājis: "Nu beidziet! Kurš to ierediģēja?" Tā rakstnieks šo ideju palaidis pasaulē, un pēc vairākiem gadiem grupiņa cilvēku to uztvērusi. "Mūsu pienesums ir tāds, ka teicām – jā, esam gatavi to darīt!"
Uz viena ceļa
Arī tas, ka projekta rezultātā taps ceļš gar valsts robežu, nevis kaut kur tās iekšienē, izvēlēts, apzināti vai neapzināti sekojot Ziedoņa vīzijai. Pats dzejnieks rakstījis, ka izvēlējies viesoties tieši tālīnās, grūtākās, apstākļu nelutinātās vietās: "Gribējās uzrādīt šo it kā necilo vietu aizmirsto, kara un posta gados pieklusušo, pieklusināto izcilību."
Kā stāsta Enriko, biedrības darbību lielā mērā definējis projekta nosaukums Aplido, apceļo, apmīļo Latviju!, kas tapis, vēl pirms komanda noformulējusi konkrētākus mērķus. "Ar šiem vārdiem sākās projekts," atzīst Enriko. Un, ja jau ap, tad ap – ideja uzreiz pie tās īstenotājiem atnākusi diezgan skaidrā un jau gatavā formā. Arī viņam pašam licies – pierobežas ir pamestas, uz turieni nebrauc. Cilvēki koncentrējas pilsētu centros, un loģiski, ka tur arī notiek dažādi pasākumi. Bet, lai saprastu, kas mēs esam, jāzina, kur ir mūsu robežas, uzsver Enriko.
Tāpat, lai gan projekts nav sākts ar politiskas misijas apziņu, skaidrs, ka robeža ir jutīga zona. Latvijas gadījumā tā ir Eiropas Savienības robeža ar Krieviju blakus, kas to padara vēl pamanāmāku, – politiku gribot negribot sajūt.
Gājēji savā ceļā satiekas gan ar robežsargiem, gan kaimiņvalstu pierobežas iedzīvotājiem. Tomēr vismaz individuālas komunikācijas līmenī var droši teikt – jo tuvāk robežai, jo vairāk redzi, ka tā ir iluzora. Notikušas vairākas patīkamas satikšanās gan ar mūsu ziemeļu, gan arī austrumu kaimiņiem. Reiz, piemēram, dejotāji no krievu tautas deju grupas ar nelielu uzstāšanos pievienojušies svētdienas koncertam, kas tradicionāli ir daļa no pārgājiena.
Tāpat ceļā zūd robežas arī gājēju starpā. "Ja esam uz viena ceļa un mums abiem ir mugursomas, mums jau ir tēma sarunai," saka Enriko.
Gājiena mugurkauls
Nekas neliedz tiem, kas to vēlas, ceļā doties kaut tagad. Tomēr Enriko piebilst: "Ja man būtu šobrīd jāiet, man varētu rasties ļoti daudz jautājumu. Kur jāiet? Kur es varu palikt pa nakti? Kur es varu paēst?" Neskaidrību ir daudz, un, ja tās ir, cilvēki sabīstas no tādas avantūras. "Varbūt ceļā ir lāči, bet varbūt nebūs kur paēst? Tas viss sagādā neērtības," uzskaita Enriko un uzreiz piebilst, ka 1836 uzdevums ir uz ceļa izvietot gana daudz norāžu, lai gājējs varētu iet bez kartes, un parādīt, ka kāds šo ceļu jau reiz ir izgājis un tas ir droši. Tāpat svarīgi ir pārskatāmā, pieejamā veidā atbildēt uz citiem jautājumiem, kas ceļotājam varētu rasties. To biedrība dara, pašiem tās dalībniekiem ejot un visu pārbaudot. "Ja mēs ejam, mēs arī guļam un ēdam. Tās vietas mēs atzīmējam," ideju skaidro viens no tās iniciatoriem.
Visu rakstu lasiet 13.aprīļa žurnālā SestDiena!