Septītā augusta rīts bija īpašs 30 cilvēku lielai grupai, kas sāka velo svētceļojumu uz Aglonu. Varētu arī skriet "Cilvēks negrib iet, dod iespēju viņam braukt, ja negrib braukt, tad varbūt skrienam!? Mēs varētu pārvietoties pat ar mašīnām. Kristietim jāpiedāvā un jāpiesaista ar visādiem variantiem, domāju, tā ir laba pieeja, kas darbojas," tā par ideju doties svētceļojumā nevis, kā pierasts, kājām, bet ar riteni, saka rīdzinieks Adrians Čuhačevs. Viņš pirmo reizi ieradies Saldū un pirmo reizi dodas svētceļojumā. Par iespēju pievienoties kādai svētceļnieku grupai viņš domājis jau piecus gadus, taču vienmēr, pienākot augustam, atturējis darbs, laika trūkums, un, kā pats atzīst, laikam pietrūcis arī gribasspēka: "Šoreiz sagadījās uzzināt par velobraucienu, un uzreiz pieteicos, jo ikdienā daudz pārvietojos ar velosipēdu. Esmu tā kā mazliet atdzisis no baznīcas, un šis brauciens mani iesaista atpakaļ. Man apkārt ir kristīgi cilvēki, un varbūt pat sanāk tā, ka es atdzimstu." Arī Jurģis Klotiņš nav saldenieks, bet mērojis ceļu no galvaspilsētas.
Agrāk uz Aglonu devies kājām, bet šogad, plānojot atvaļinājumu, uzrunājis priestera Toma Priedoliņa organizētā svētceļojuma plāns. "Velobrauciens ir skaists veids, kā doties svētceļojumā. Protams, varbūt ir dzirdēts, ka, ejot kājām, ir vairāk iespēju pārdomāt garīgos jautājumus vai vienoties kopīgās lūgšanās. Bet domāju, ka, braucot ar divriteni, tiek sasniegts optimāls ātrums," min Jurģis. "Ar mašīnu braucot, viss ātri paslīd garām, bet ar riteni tu brauc pietiekami lēni, tajā pašā laikā – pietiekami raiti, lai varētu arī novērtēt un ieraudzīt skaisto sev apkārt. Brauksim cauri Lietuvai, un mums būs iespēja aizlūgt par Lietuvu, un īpaši par Baltijas valstīm."
Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki 15. augustā Aglonā ik gadu ir tūkstošiem svētceļnieku galamērķis. Tie ir vieni no galvenajiem katoļu baznīcas svētkiem par godu Jaunavai Marijai, Jēzus Kristus mātei. Svinīgi dievkalpojumi šai dienā norisinās visās Latvijas katoļu baznīcās, taču galvenā uzmanība pievērsta Aglonas bazilikai, kurā atrodas Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes svētglezna. Šo svētku svinēšanu kā dogmu Romas pāvests Pijs IX pasludināja tikai 1950. gada 1. novembrī, lai gan svētki svinēti jau sen. Pēc svētku organizatoru aplēsēm, piemēram, pērn, svētku nedēļā baziliku apmeklēja ap 150 tūkstošiem cilvēku, un šogad tiek gaidīts aptuveni tikpat liels cilvēku skaits. Starp tiem būs arī vismaz 30 divriteņa cienītāju no 11 līdz pat 60 gadu vecumam, kas no 7. līdz 15. augustam veic svētceļojumu maršrutā Saldus–Aglona (caur Lietuvu).
"Septiņās dienās jānobrauc 550–600 kilometru. Nezinu, kāpēc, bet, pēc dalībnieku aprēķiniem, parasti sanāk vairāk kilometru nekā man," smejas Saldus Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas priesteris un velo svētceļojumu aizsācējs Toms Priedoliņš. Doma sēsties divriteņa mugurā, nevis doties kājām radusies pirms septiņiem gadiem, laikā, kad priesteris kalpojis Kolkas baznīcā: "Svētceļojums kājām prasa ilgu laiku, dažkārt pat vairākas nedēļas. Ne vienmēr var atlicināt tik daudz laika, ieplānot atvaļinājumu. Ar jauniešiem izdomājām, ka var ņemt talkā velosipēdus. Vienreiz paši pamēģinājām un jau nākamajā gadā organizējām braucienu vairākiem dalībniekiem. Tā katru gadu mūsu pulciņš aug." Šogad lielākoties Toma izplānotais maršruts ved caur kaimiņvalsti Lietuvu, jo daudzi dalībnieki nav apskatījuši Lietuvas baznīcas. Lietuviešu draudzes laipni uzņems svētceļotājus, piedāvājot naktsmājas vai ierādot vietu, kur uzsliet telti un pārlaist nakti zem zvaigžņotajām debesīm.
Der arī "atturībniekiem"
Pavadot rītu baznīcā un iepazīstot svētceļotājus, pamanīju kādu sirmu vīru, kas, mazliet pieklibojot, staigāja pa baznīcas telpām un ar digitālo fotokameru iemūžināja notiekošo. Kas gan būtu domājis, ka tas ir viens no šaipus aktīvākajiem riteņbraucējiem! "Esmu pensionārs, brīvā laika man ir daudz, tāpēc meklēju riteņbraukšanas pasākumus, kuros varētu piedalīties," stāsta 86 gadus vecais Edgars Račis.
Pašam gan labāk patīk teikt, ka ir 68 gadus jauns, un nezinātāji tam arī tic uz vārda. Svētceļojumos ar riteni devies vairākkārt, un sakrājies tik daudz interesantu piedzīvojumu stāstu, ka visus grūti pat atcerēties: "Pagājušajā gadā ar riteņiem bridām pāri upei vietā, kur Vadakste ietek Ventā. Kas varēja, velosipēdu nesa, citi stūma cauri ūdenim." Šogad diemžēl celis esot mazliet nodilis, tāpēc svētceļojums jāizlaiž un jātaupās Vienības velobraucienam. Edgars lepojas, ka vienmēr ir vecākais riteņbraucējs. Neskaitot ikdienas pārvietošanos ar velo, kungs piefiksējis savu nobraukto kilometrāžu dažādās sacensībās un pasākumos.
Tie ir vairāk nekā 268 000 kilometru. Velo svētceļojums uz Aglonu Edgaram ir piedzīvojums un vēl viens plusiņš nobraukto kilometru sarakstā: "Priedoliņš kādā žurnālā bija rakstījis, ka svētceļojumā var piedalīties ticīgie, neticīgie vai jebkādai ticībai piederīgi cilvēki. Esmu luterticīgais, bet uz baznīcu neeju, patiesībā man ar baznīcu nav nekāda sakara. Tā teikt – atturībnieks. Man nav nekas pret to, bet man pats galvenais ir brauciens." "Mēs katrs gaidām kaut ko citu no šī ceļojuma," savās pārdomās dalās Adrians. Vīrieti motivē sievas stāsts par svētceļojumu, kurā viņa lūgusies par savu topošo vīru: "Viņa mani vēl nepazina, bet šo lūgšanu sūtīja man. Mēs savienojāmies, un Dievs to redz. Man ir jāiet viņas pēdās un šoreiz jālūdz par viņu."
Svētceļojums ļaujot aizmirst par ikdienas rutīnu, kurā cilvēks visu laiku skrien, steidzas, kaut ko nepagūst un satraucas: "Es savu cilvēcisko "es" samazinu un atdzīvojos garīgajā. Šeit mēs varam izbaudīt klusumu, mieru, satikt jaunus cilvēkus un iepazīties." Jurģis ir piederīgs luterāņu draudzei, bet savā kristīgajā skatījumā ekumenisks. Arī ikdienā viņš pārvietojas ar velosipēdu, taču tagad ir sagatavojies grūtam ceļam un izaicinājumam dienā mērot aptuveni 80 kilometru garus posmus. "Svētceļojums ir īpašs laiks kopā ar Dievu, ceļš ar visām tā grūtībām. Laiks, kad vari piedzīvot savu mazumu, nabadzību, pieredzēt to, ka Dievs vada un pavada, palīdzot šo ceļu veikt." uzskata Jurģis. "Kaut kādā mērā tas simbolizē dzīvi kā tādu. Ir gan priecīgas, pacilātas un vieglas dienas, bet, kā zināms, ir arī pārbaudījumi un lieli jautājumi. Dažkārt pat izmisīgi jautājumi pašam sev un Dievam, kas un kāpēc notiek."
Visu stāstu par ceļojumu uz Aglonu lasiet 12. augusta žurnālā SestDiena!