SAUSI SLĪKSTOT/SESES (2024)
REŽ. LAURĪNS BAREIŠA
29.VII, ieeja no plkst. 21.00 Zuzeum būvlaukums (Lāčplēša iela 101, Rīga) ★★★★
Nule ar Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) žūrijas specbalvu godalgotā ģimenes mistērija nonākusi vietējos kinoteātros – tas ir pārliecinošs, rēbusam līdzīgs darbs, kas ar labākās režijas un ansambļa balvām novērtēts arī Lokarno kinofestivālā un šogad iezīmē Baltijas kino vaibstus.
Domāju, ka Sausi slīkstot novērtēs prasīgāks, pret stāstniecību rūpīgāks skatītājs. Bareiša ar komandu spējis iedarbīgāk atrisināt mistērijas katarsi, salīdzinot ar viņa iepriekšējo darbu Svētceļnieki/Pilgrimai (2021), kas Venēcijas kinofestivāla konkursā Horizonti ieguva galveno balvu. Svētceļnieki piedāvāja relatīvu izmeklēšanas detektīvstāstu, kurā mirušā brālis un draudzene veic savu atmiņu un traumu "svētceļojumu", toties Sausi slīkstot jau krietni aukstasinīgāk aplūko ģimenes modeli un veic laika atskaites. Bareišas iepriekšējos darbos, jo īpaši īsfilmās, nozieguma elementi ir skaidrāki, nepārprotamāki un ap klusinātu šoku virpuļojoši, bet Sausi slīkstot mums ir vien izmesta ideja par "sausās slīkšanas" reto fenomenu – slīkšanu uz sauszemes un vairākas stundas pēc faktiskās ūdens nonākšanas plaušās.
Personīgi piedzīvotais paša Bareišas dzīvē, kad viņa dēlēns aizrijies ar ūdeni un izglābies, pārtapis par stindzinošu atspērienu, filmā, nezinot, kad mūs piemeklēs notikušā sekas. Nedaudz ieskicējot sižetu un mēģinot neatklāt būtiskus pavedienus, filma pietveras divu māsu – Ernestas (Gelmina Glemžaite) un Justes (Agne Kaktaite) – ģimenēm. Saimes pēc Ernestas vīra Lūkasa (Pauls Markevičs) uzvaras jauktās cīņas mākslas mačā atzīmē Justes vīra Tomasa (Giedrs Kiela) dzimšanas dienu. Bezkaislā manierē ieraugām, kā starp abām pusēm, dzīvojoties māsu vecāku mājā, tiek risinātas līdzības un sāncensība. (Kas zīmīgi, Lietuvā filmas nosaukums ir Seses jeb māsas, skaidrāk akcentējot ģimenes struktūras nozīmi.) Pļāpām, laiskām nekā nedarīšanām, lauleņu attiecību samezglojumiem un ikdienas darbiem ritot uz priekšu, kas paša Bareišas kameras darbā (viņš ir arī filmas operators un scenārija autors) iezīmējas kā rēns bezstils, vasarnieku dzīves mainās.
Un tad liktenīga pelde. Te likšu punktu, lai par daudz neizstāstītu par sižetu, bet Bareiša piedāvā daudzpunkti. Traģēdijas pavedienam skaidri neatrisinoties, Bareiša nolemj pārkārtot nelaimes anatomiju ar pagātnes atskatu un nākotnes ieskatu kadriem. Uzbango neskaitāmi daudz jautājumu par iepriekš iepazītajiem varoņiem – kas un kad ar viņiem ir noticis? Bet tikmēr rit dienas, mēneši un gadi… Sausi slīkstot varētu radīt pretestību ar savu acīmredzamo konstruētību un varoņu slīdēšanu cauri savām dzīvēm. Tomēr pārsteidzošākais efekts, ka šīs klasiķim Mihaelam Hānekem līdzīgās manipulācijas ļauj īstenot dziļāku attiecību, sēru un vainas apziņas slāņu preparēšanu. Bareiša, īstens notikumu leļļinieks, to izbauda, un viņam izdodas – filmas režijā un attēlā tas iegūst neticami sterilu iespaidu, tomēr ne emocionālu tukšumu.
Kino izlase
Kino iesaka Dārta Ceriņa
SUBSTANCE/THE SUBSTANCE (2024) ★★★★
Lai vai kā es vēlētos, lai Koralī Faržā (Atriebība/Revenge (2016)) mūžīgās jaunības kulta horors ar titānisku Demijas Moras atgriešanos galvenajā lomā man liktu dzīvot līdzi vispārējai sajūsmai, varu tikai sacīt, ka tā ir izcila kinoteātra pieredze. Nepārprotiet – šo filmu ir vērts redzēt. Tomēr filmas "substance" (lasi – nostādne) ir nedaudz paplāna un pārdozēta, neskatoties uz skaistām atsaucēm, vizuālā šoka jociņiem un itin virtuozām kečupa krāsas asiņu dzīrēm.
MĀCEKLIS/THE APPRENTICE (2024), REŽ. ALI ABASI ★★★★
Pareiza kombinācija pareizajā laikā – postpatiesības advokāta Donalda Trampa agrīnās gaitas Ņujorkas asfalta džungļos un biogrāfiju neuzticamā daba ASV prezidenta vēlēšanu gaidās. Dāņu provokatora Ali Abasi (Svētais zirneklis/Holy Spider (2022) u. c.) bravūrīgais darbs, kas izrādīts Kannās, spēj piedāvāt ko jaunu, nedaudz parotaļāties ar skatītāja empātiju un nosēsties prātā kā filma, kas mēģina ne tikai izstāstīt zināmo, bet arī kaut ko pateikt.
FOTOGRĀFE/LEE (2023) ★★★
Amerikāņu režisores un operatores Elenas Kurasas portretfilma par Lī Milleri (1907-1977), sākotnēji modeli, kubistu un sirreālistu mūzu, vēlāk arī revolucionāru kara fotogrāfi un Vogue "aci", ir neticami pievilcīga varones dzīvesgājuma ziņā. Tomēr pat Keita Vinsleta un majestātiskais aktieru ansamblis nespēj paglābt filmas klišejisko un patosa pilno gaitu.