Sanāk, ka tagad vairāk esmu kinoaktieris, secina Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris Andris Keišs, uzskaitījis filmas, kurās viņš pēdējā laikā spēlējis. Decembrī Latvijas kinoteātros sāk rādīt režisora Māra Martinsona filmu Maģiskais kimono par zemestrīcē tuviniekus zaudējušu japāņu sievieti, kas ierodas Latvijā, lai piedalītos kimono demonstrējumos, satiek te noslēpumainu vīrieti un paliek ilgāk, nekā bija plānojusi; janvārī varēsim redzēt Graubas un Ēķa nebijuša vēriena kopdarbu Nameja gredzens. Nesen Keišs spēlēja sapņu vīrieti Krievijas režisora Andreja Zvjaginceva filmā Nemīlestība, kas ir pretendējusi uz galveno balvu Kannu festivālā, pašlaik filmējas Andra Gaujas jaunajā filmā, bet JRT uzticamie fani no viņa, protams, visvairāk gaida to mākslas brīnumu, kuru nav iespējams un varbūt arī nevajag nofilmēt.
Fragments no intervijas:
Kā tu jūties Jaunā Rīgas teātra jaunajā pagaidu mājā?
Tam teātrim ir divas daļas – skatītāju un aktieru. Kā skatītājam man jaunā māja patīk vairāk. Tur var normāli sēdēt, atlaist kājas un necelties augšā, kad tev iet garām. Bet, no aktieru puses, tur ir baigi traki. Viss ciet, viss balts, un tie šausmīgie iekārtie griesti... Turklāt, lai gan tur spēlējam jau kopš septembra, vēl nav translācijas. Grimētavas ir otrā stāva līmenī, skatuve – ceturtā. Iet izrāde, un tu grimētavā nesaproti, kas notiek. Paši mēs to nedrīkstam labot, bet Valsts nekustamajiem īpašumiem svarīgākas lietas darāmas. Nekas radošs tas nav. Labi, ka kompānija laba.
Bet vecās mājas stāvoklis pēdējos gadus bija diezgan traks. Piemēram, reiz sēdēju JRT grimētavā, te dzirdu: baigais blīkšķis uz ielas! Paskatos pa logu un redzu, ka no mūsu balkona nokritis milzīgs apmetuma gabals, kādu pusotru metru no viena džeka... Pēc tam mājai uzlika sietu. Bet žēl, ka pagaidām tur nekādi remontdarbi vēl nav sākušies.
Cik tuva tev bija vecā māja?
Ļoti. Tur bija forši, komfortabli... nē, ne komfortabli, bet tās bija mūsu apdzīvotas telpas, ar gleznām un citām bildēm. Tur bija brīnišķīgais Viļa Daudziņa radītais Toma Stoparda viesošanās rezultāts – četri izsmēķi pie sienas rāmī... Tās mums daudz vairāk bija mājas. Šeit zem rīģipša ir komunikācijas, līdz ar to pie sienām neko daudz nedrīkst likt, ja gribi sist nagliņu sienā, labāk to saskaņot.
Kā tas ir ietekmējis jūsu noskaņojumu?
Mēs par to bišķi burkšķam. Uz izrādēm tas iespaidu neatstāj, jaunajā mājā jau ir radusies gan Marķīze de Sada, gan Pēdējā Ļeņina eglīte, ko skatījos nenoformulējamā aizkustinājumā.
Vecajā mājā tādā, kāda tā bija, jūs tik un tā neatgriezīsities.
Jā, bet tā ir pārbūvēta daudzkārt. Tās mājas spēks ir vēsturē, te ir iepazinies Rainis ar Aspaziju un strādājis Eduards Smiļģis.
Visu interviju ar aktieri Andri Keišu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
D