Kas var būt labāks nekā akcija, kas iesaista cilvēkus, kuri jūtas laimīgi, pateicīgi, gandarīti un lepni? Es nezinu nevienu citu līdzīgu notikumu visā gadskārtā – ne 18. novembris, ne hokeja spēles, ne mūsu veiksmes kultūrā, nemaz nerunājot par tādām it kā sacensībām televīzijā, kas ir ar pavisam citu raksturu. Šeit ir nesavtīgums. Kas var būt īstāks? – par apbalvojumu Latvijas lepnums saka mācītājs un arī balvas saņēmējs Juris Cālītis. Viņu ar balvu saista sena draudzība. 2004. gadā viņš ar sievu Sandru Dzenīti- Cālīti saņēma balvu par Zvannieku māju izveidi un uzturēšanu. Tā ir patvērums, kurā bez vecāku gādības palikuši bērni un jaunieši var kopā dzīvot, strādāt, gatavot maltītes un piedzīvot ģimenisku vidi. Pēcāk Zvannieku māju izveidotājs arī pats aicināts darboties Latvijas lepnuma žūrijā.
Taču Zvannieki ir arī vieni no aktīvākajiem līdzcilvēku pieteicējiem šai balvai. Kad Jurim Cālītim vaicāju, kāpēc tieši viņiem izdodas pamanīt šos cilvēkus, viņš atbild, ka, esot saistībā ar bērniem, labie cilvēki vienkārši apkārt sarodas. Ja būtu vairāk laika, liste būtu ļoti gara. "Šī spēja saskatīt labus cilvēkus un labus veiksmes stāstus ir visur, kur notiek īsts darbs. Savukārt tur, kur ir tukša struktūru, sistēmu un formas bīdīšana, tur visi cilvēki jūtas tā, ka tas viņiem vienkārši ir pienākums." Šādu struktūru piemēri esot visas valsts iestādes, Saeima. Bez tām nevar iztikt, taču tas, kā norāda Cālītis, nereti ir cilvēku iznīcinošs darbs. Tāpat, strādājot ar bērniem, viņš secinājis, ka šāda struktūra nereti ir arī skola – pedagogiem vispirms nākas kalpot tai, un bērni paliek kaut kur ļoti tālu un pakārtoti. "Es to redzu izlaidumos, skolas sanāksmēs. Es redzu, ka tur sēž bērni un jaunieši, bet vadība domā par savu struktūru – kam pateikties, ko neaizmirst, kas ir tie svarīgie? Un mēs, pārējie, garlaikoti sēžam, arī bērni. Ja tu kaut ko dari bērniem vai veciem cilvēkiem, tu dari kaut ko īstu. Ja tu kalpo struktūrās, tu nevari redzēt labu. Ir ļoti grūti, jo tur ir greizsirdība un varas spēles, un politiskās intrigas, un viss, kas jauc mūsu skaidro redzi. Tāpēc es vēlreiz saku – bīdīt papīrus nav īsts darbs arī tad, ja tas ir ļoti nepieciešams. Būsim pateicīgi tiem nabagiem, kam ir jāvergo šajā darbā."
Apbalvojums Latvijas lepnums pirmo reizi pasniegts 2004. gadā, un to kopīgi organizē laikraksts Diena un TV3. Lai gan gadu gaitā projektā atsevišķas detaļas mainījušās, pamatideja palikusi tā pati – cilvēki no visas Latvijas sūta pieteikumus par saviem līdzcilvēkiem, kuri, viņuprāt, pelnījuši atzinību un ar kuriem var lepoties. Ir žūrija, kas pieteikumus vērtē un vienojas par desmit cilvēkiem un viņu stāstiem, kurus īpašā ceremonijā gada nogalē godina, pasniedzot īpašu balvu – Zelta ābeli. Laika gaitā mainījušās nominācijas, taču pasākuma organizatori arī mudina cilvēkus brīvā formā rakstīt pieteikumus, nedomājot par kādām konkrētām kategorijām, tāpēc nereti gadās, ka nomināciju nosaukumi tiek piemeklēti pat pēc tam, kad jau ir vienošanās par apbalvojamajiem. Dienas redaktore Magda Riekstiņa, kura iesaistījusies arī balvas organizēšanā, stāsta, ka aizvien grūtāk ir atrast cilvēkus, piemēram, nominācijai Mecenāts. Vai nu šie uzņēmēji nevēloties tapt atklāti, vai arī ir bailes, ka līdz ar publisko godu nāks līdzi citu lūgumi pēc atbalsta, bet varbūt nav mazsvarīgi arī tas, ka uzņēmējus mūsu sabiedrībā vēl aizvien vērtē dažādi.
Šogad balvai atsūtīti 146 pieteikumi. Redakcijā gan jau sākotnēji daļu no tiem atliek malā, jo nevar vērtēt anonīmus pieteikumus un arī tādus gluži nenopietnus, piemēram, ar vienu teikumu. Tāpat žūrija izvērtē, vai pieteikums nav iesniegts politisku mērķu dēļ, un vēl varot novērot, ka ir cilvēki, kuri tajā gadā pēkšņi kaut kā tiek virzīti teju visur, arī citiem apbalvojumiem. Tad jābūt uzmanīgiem un jāsaprot konteksts, kādēļ tas tiek darīts.
Raidījums, ko laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu rāda TV3, tradicionāli pulcina daudz skatītāju un emocionāli uzrunā arī tos, kas dzīvo aiz biezākiem "cietokšņiem". "Latvijas lepnums ir par svētkiem," SestDienai stāsta aktrise Zane Daudziņa, kura vairākkārt bijusi apbalvojuma žūrijā, arī šogad. Viņa novērojusi, ka darbi un citi pienākumi bieži neļauj saskatīt ikdienas skaistumu, taču Latvijas lepnums ir veids, kā cilvēkam, kurš – vienalga, kādā jomā, – dara līdzcilvēkiem labu, uzdāvināt to vienu svētku dienu: "Viņš ir pagodināts, un aplausi skan tieši viņam!" Par to, ka šādu pozitīvu svētku brīžu cilvēkiem ļoti trūkst, liecina arī citas situācijas. Piemēram, Zane stāsta, ka viņas vīrs, Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš, ilgu laiku baidījies aicināt uz izrādi Latviešu stāsti autobusa šoferi, kuru savā stāsta daļā attēlo, jo zālē parasti valda smiekli. Bijis bail, vai cilvēks, kurš uzticējis aktierim savu stāstu, sapratīs, ka nesmejas jau par viņu, bet gan aiz prieka par tām paradoksālajām domām. Taču šoferis pēc tam atzinies, ka tā bijusi vislaimīgākā diena viņa mūžā. "Un tādu vienu dienu uzdāvināt cilvēkam, kurš nav ne aktieris, ne kāds cits, kas visu laiku piedzīvo to atzinību, – tas ir svētīgi. Te ir tas viens mirklis prieka," viņa uzsver.
Visu stāstu par Latvijas lepnumu lasiet 17.novembra žurnālā SestDiena!