Konkurē augstākajā līgā
Šis joks joprojām darbojas, jo daži izcili Latvijas dažādo teātra jomu mākslinieki ir pieprasīti tur, kur mūsu nav (vai kur mūsu valsts nevar atļauties maksāt talantam to, ko viņa darbs ir vērts). Un nevajag te apelēt pie patriotisma, labi? Tā ka - gribi klausīties Elīnu Garanču - lido uz Ņujorku, uz Metropolitēna Operu un kļūsti laimīgs. Gribi redzēt, kā Nelsons burvju nūjiņu orķestra priekšā vicina - dari to pašu Ņujorkā, Berlīnē, Londonā. Gribi Hermani - pērc airBaltic deserta lētbiļeti uz Minheni, un būs tev no 8. oktobra jauns «ieraksts» personīgo teātra piedzīvojumu burtnīciņā - Džeka Londona garstāsta Senču aicinājums Alvja Hermaņa teātra versija ar astoņiem dzīviem aktieriem un astoņiem dzīviem vilkiem uz skatuves! Pēc oktobra būs jaunas Hermaņa izrādes Vīnē, Ķelnē un tikai maijā Rīgā izrāde Aplauziens, oj, joks, Oblomovs, klasika. Nu, tāda ir dzīve, nav sēri jāpukst, ir jāpriecājas, ka Latvijas kultūra vismaz mūzikas un teātra jomā konkurē pasaules augstākajā līgā. Neironizēju nemaz.
Lūk, vēl divi svaigi jaunumi no šīs pašas sērijas par latvju teātra panākumiem.
Vai gribi redzēt vienu no divām labākajām drāmas izrādēm, kas šosezon tapušas Latvijā? (Ak, žēl man Spēlmaņu nakts žūrijas - kā starp tām divām izšķirties, neiemantojot «ienaidu uz mūžu»?) Gatavojies lielam piedzīvojumam - svinēt mūsu valsts proklamēšanas gadadienu Maskavā.
Jo tieši 17. un 18. novembrī uz Maskavu, uz prestižo festivālu NET (New European Theatre/Jaunais Eiropas teātris) dodas mūsu Nacionālā teātra izrāde Mirušās dvēseles - to «no galvas līdz kājām» (Gogoļa poēmas prozā dramatizējums, scenogrāfija, režija) ar spēcīgu puišu blici uzradījis krievu režisors Kirils Serebreņņikovs. Un režisoram ir svarīgi, lai viņa skatījumu par «krievu trijjūgu», kas traucas velns viņu zin kur, ierauga Maskavas baudkārais, varbūt pat izlepušais skatītājs.
Bet. Maskavā Mirušās dvēseles satiksies ar Vēlajiem kaimiņiem - leģendārā Minhenes teātra Kammerspiele izrādi, kuru iestudējis režisors Alvis Hermanis un kurai satriecoši asprātīgu skatuves dekoru radījusi Monika Pormale. Izrādi veido divi Ņujorkas jidišā rakstošā ebreju ģēnija Īzāka Baševisa Zingera stāsti par vientulību un mīlestību. Satiksies festivāla teritorijā - 23. un 24. novembrī Vēlos kaimiņus rādīs Meierholda teātra centra «melnajā kubā», Mirušās dvēseles - drusku agrāk greznajā tradicionālā teātra telpā Puškina teātrī.
Viss labākais cauru gadu
Kas šajā kultūrapmaiņas faktā ir svarīgi? Es allaž esmu brīnījies - no kurienes Maskavas pilsētai tik milzīgas naudas vērienīgu teātra pasākumu rīkošanai? Tikko beidzas viens festivāls (konkrēti - līdz oktobra beigām risinās mākslas un kultūras crossover festivāls Teritorija, kurā uz vienu divām viesizrādēm iebrauc astoņi vācu teātra paša, paša krutākā avangarda kolektīvi, un tās nav maziņas «kabatas formāta» izrādītes), sākas nākamais, piemēram, NET, ar aktuālām, karstām Eiropas izrādēm: Jana Fabra Tolerances orģiju, hipermodernā un pieprasītā francūža Ērika Lakaskades Viļņā Oskara Koršunova teātrī iestudēto Ķiršu dārzu, somzviedra Kristiana Smedsa teatrālo videoinstalāciju, arī Ķiršu dārzu, jaunā krievu dramaturga un režisora Ivana Viripajeva Polijas «teātra templī» Teatr Narodovy uzvesto Deli deju (šo lugu gatavo arī mūsu JRT), absolūtā provokatora nepolitkorektā ukraiņa Andrija Žoldaka Somijas Turku pilsētas teātrī režisēto grandiozo Annu Kareņinu (puse Maskavas sacelta kājās, piemērotu telpu izrādei meklējot), new drama plejādes kulta autora Mariusa fon Meienburga lugas Kroplis pirmuzvedumu, kuru īpaši NET gatavo britu režisors Ramins Grejs, Deutches Teather uzvedumu Čehova Palāta nr. 6, kuru iestudējis Eiropā jau slavenais bulgārs Dmitrijs Gočevs, un cita, ne mazāk pieprasīta jauna bulgāru režisora Javora Girdeva iestudēto patlabanējo Eiropas dramaturģijas hitu Grenholma metode (autors spānis Žordi Galserāns) un, protams, abus «mūsējos» - Hermani ar diviem izcili izciliem aktieriem no Minhenes un Serebreņņikovu ar talantīgu latviešu trupu. Un tā cauru gadu - festivāls pēc festivāla, jo Maskavas publikai jāredz viss aktuālākais, viss labākais. NET pat sarīkojis lielu intrigu - festa ietvaros mākslinieciskai sporta sacensībai «ar ragiem sadūris» divas modernās dejas izrādes: franču horeogrāfa Anželēna Prelžokāža neseno premjeru Un tālāk - tūkstošgadu klusums (veidota Lielajam/Bolshoi teātrim ar britu indiešu slavenā mākslinieka Subodha Guptas scenogrāfiju) un Pēterburgas Marijas teātra neseno «gadsimta darījumu» - galvenā baletmeistara amatam angažētā pasaulē visavangardiskākā, baleta, teātra un pat modernās vizuālās mākslas profesionāļu aprindās apjūsmotā spāņa Načo Duato pirmo «krievu baletu», kuram vēl nav pat nosaukuma, bet kuru sola parādīt Maskavas NET.
Tendence - nekādu robežu
Pamanījāt tendenci? Nekādu robežu - valstisku, nacionālu, žanrisku -, teātris, vizuālā māksla, teksti, mūzika, instalācijas - apziņas un pieredzes telpu paplašināšana notiek visos virzienos, nevis vienā vektorā. Teātrī vairs nav modē nedz «klasika», nedz «modernā drāma», nedz «dokumentālais teksts», bet viss kopā. Čehovs kā instalācija, balets ar dialogus runājošiem aktieriem, sociālais teātris kā skaistuma parāde.
Sadarbība, talantu simbioze - un bez bailēm no konkurences? Vai tiešām?
Plus, protams, nauda. Liela nauda. Vai nav dīvaini, piemēram, ka viens no bagātākajiem planētas cilvēkiem Krievijas miljardieris Mihails Prohorovs iegulda milzīgus līdzekļus jaunā teātra attīstībā (viņš ir gan NET, gan Teritorijas sponsors), bet nav dzirdēts, ka Latvijā kaut jel viens no «oligarhiem» tā cītīgāk piestaigātu uz teātriem - nav svarīgi, «moderniem» vai «nemoderniem». Prohorovs nav vienīgais. Teatrāļi, kas organizē «grūti saprotamā teātra» desantu galvaspilsētā, atrod dzirdīgas ausis Maskavas bankās, pilsētas vadībā. Ak jā, aizmirsu - vienā pašā Maskavā taču «satilpst» septiņas Latvijas. Tāpēc naudiņas Latvijā maz visiem, kāds tur aktuālais teātris. Die's dod, ka mūsu «nacionāļiem» ar Mirušajām dvēselēm kāds palīdzēs tajā sarkanajā datumā - 18. novembrī - līdz Maskavai nokļūt…