Otrdien Latvijas TV raidījums 100 grami kultūras taisīja diskusiju par valsts himnu. Ne gluži - jāmaina vai ne, bet tā kā vairāk, vai drīkst par to runāt. Milzīgo aktualitāti liecina arī iniciatīva portālā Manabalss.lv, kur nepilnu divu gadu laikā parakstījušies veseli pusotra tūkstoša cilvēku. Vai es teicu - veseli?
Izdalās trīs grupas - radikāļi, kuriem, dzirdot «Dievs, svētī…», paliek nelabi; jutekliskie - klausoties «Saule, Pērkons…», paliek labi un trīc, un kompromisa ļaudis - «varētu dziedāt paralēli, kur vien iespējams, aizstājot pašreizējo».
Atgriežamies pie raidījuma, kuru vērts vēlreiz noskatīties arhīvā.
Viss norit pēc pareiziem televīzijas diskusiju parametriem. Piesaka viesus, kuri sasēdināti laikam pēc himnas vērtējuma skalas - vienā galā mūziķis Astarusli…ai, sauksim vienkārši - Slimus; tad nopietns un milzīgs Valts Pūce, it kā augstākās sfērās lidojoša Māra Zālīte un kā stingrticīgākais himnas aizstāvētājs - diriģents Liepiņš.
Sabiedrības viedoklis - gadījuma cilvēki uz ielas. Pilnīgi nejauši satiktais latviešu tautas draugs Illarions Girss tai skaitā. Turpat arī pilnīgi nejauši garām skrējušais TV un radio pārraudzītājs Gints Grūbe ar diplomātijas piruetēm - tā kā jā, tā kā nē, visādi var būt…
Tad afišējas mākslinieki. Tēlnieks Drulle bažījas, kā «…laimē diet…» ies kopā ar muskuļoti tetovēto BMXa Štrombergu. Režisors Djakonovs taisnojas, ka viņam bail un viņš ir krievs, bet, ja dikti vajag, tad «tam himnam jabut naturāli dzīvespriecīgam..».
Atgriežamies studijā, lai skaidrotu, vai «tas himns» tiešām jāmaina nost. Un - pārsteigums. Mainītāji nāk ar viedokli, ka viņi tikai tā kā provocējuši. Jūs noticējāt ha-ha-ha…Slimus piesauc «ārkārtīgi oficiālu pētījumu», ka patriotiskas dziesmas mazinot empātiju, bet impozantais maestro Pūce savu leģendu lasa no lapiņas.
Māra Zālīte lidinās 20 gadu pagātnes pārliecībā, ka, pēc viņas vārdiem, efekts būs megasatriecošs. Nevienam vairs nebūs ko sacīt, un raidījumu varēs beigt…ja neskaita smagnējo pauzi pirms runas turēšanas, nekāds satriekums nesanāk.
Galēji konservatīvais spārns Liepiņa personā interesants ar to, ka par šādām lietām diskutēt nemaz nedrīkstot, kaut gan pats tūlīt savu aizliegumu pārkāpj.
Viens no interesantākajiem šajā stāstā ir kāds šī temata ierosinātājs - jauns cilvēks Griškevičs. Raidījuma sākumā - ar draugiem sēdējuši un izdomājuši, ka himna par maz iedvesmo. Raidījuma laikā kungs nobriest, par ko ziņo otrajā pieslēgumā - tagad ir nobriedis un «vecā himna» arī esot tīri neko.
Komponists Pūce nav nobriedis un domā, ka vajadzētu himnu konkursu, kur viņš noteikti piedalīsies. Arī Slimus sauc, ka būšot klāt ar savām versijām. Māra Zālīte bekvokālā noziņo, ka viņa pat nedomā tādā ārprātā piedalīties. Liepiņš neko. Sanāk 2 pret 1 par labu konkursa rīkotājiem. Bilance godājamo dzejnieci neapmierina, un viņa sāk izdarīt spiedienu uz brīvo žurnālistiku - šie tik gribot sensāciju un dzeltenas sēnalas. Zīmīgi skatās uz programmas vadītāju dzeltenajiem krekliņiem. Pēdējie protestē, ka ir gluži otrādi un labi, ka mēs te visi varam tā smuki parunāties.
Pa to laiku stagnāti skatītāji nospiedoši balso pret himnas maiņām. Jāpalūko, vai balsojumu necenzēja.
PAREIZAIS VIEDOKLIS - vēl trakāk ir ar Latvijas ģerboni - nepareizs zvaigžņu skaits, Latvijai neraksturīga fauna un nevar saprast -saule riet vai lec.
Vai Jūs vēlētos par to smuki parunāties?