Izmeklēšanu šai lietā veica galvenokārt PSRS Ģenerālprokuratūra, kuras darbība nesekmēja, bet drīzāk bremzēja patiesības noskaidrošanu. Līdz galam nav pārbaudītas arī versijas par tā saukto trešo spēku, un tiek minētas pat vairākas iespējas, kas tas varēja būt. _Diena_ noskaidroja vairākas savstarpēji pretrunīgas versijas par 20. janvāra vakara notikumiem, kad barikādes Rīgas ielās atradās jau astoto dienu.
Gadījās nejauši?
«Mums bija pamats domāt, ka OMON plāno un gatavo provokāciju pret Iekšlietu ministriju (IeM), jo viņi braukāja dažādos laikos apkārt IeM ēkai un pētīja, gāja kara komisariātā, kas bija ēkai otrā pusē, un bija skaidrs, ka viņi kaut ko gatavo. Mēs pastiprinājām IeM apsardzi. Tā kā bija diezgan sarežģīta situācija ar Rīgas milicijas kadru sastāvu, kurš bija sašķēlies divās daļās, tad mēs pieaicinājām pastiprināt apsardzi no lauku rajoniem,» atceras toreizējais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis. Viņaprāt, uzbrukumam 20. janvāris bija izraudzīts, zinot, ka A. Vaznis un Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Ilmārs Bišers aizbraukuši uz Maskavu, lai mēģinātu risināt situāciju ar OMON, kas tobrīd jau bija grūti vadāms. «Te bija divi bruņoti formējumi - PSRS armija un Iekšlietu ministrija. OMON bija pa vidu, jo pakļāvās PSRS Iekšlietu ministrijas karaspēkam, kas nepakļāvās Latvijas iekšlietu ministram. Vajadzēja dabūt savā pusē tikai LR IeM sistēmu. Pirmām kārtām bija vajadzīgs centrs, ministrs, kurš bija prom, vajadzēja ieiet šajās telpās jaunam ministram, sevi pasludināt, viņu atbalstīja OMON un diezgan liela daļa Rīgas milicijas garnizona,» uzskata A. Vaznis. Viņaprāt, rezerves kandidatūra bijusi gatava - bijušais ministrs Bruno Šteinbriks, kurš bija PSRS Iekšlietu ministrijas rezerves ģenerālleitnants. «Bet to viņiem vajadzēja izdarīt bez līķiem. Tas viennozīmīgi bija saskaņots ar Maskavu,» uzskata A. Vaznis.
Viens no OMON vienības kaujiniekiem, kurš vēlāk tika notiesāts, saņēma nosacītu sodu un šobrīd dzīvo un strādā Latvijā, sarunā ar Dienu gan stāsta citu versiju - šaušana sākusies spontāni, iespējams, tā bijusi provokācija, bet OMON vienība nav bijusi apšaudes iniciatore. Maksimam (vārds mainīts) tolaik bija nedaudz pāri 20 gadiem. «OMON pārraudzībā bija četri apsardzes objekti - LPSR prokuratūra, LKP arhīvs, Preses nama papīra noliktavas un pats Preses nams. Notika apsardzes maiņa, divas ekipāžas brauca uz prokuratūru, kur mēs sēdējām jau trīs dienas. Ja būtu uzdevums ieņemt IeM ēku, tur neatrastos 12, bet vismaz 40 cilvēku. Ieņemt ēku ar 12 cilvēkiem no trim pusēm nav nopietni. Es pats redzēju, ka no Bastejkalna, ka šāva. Protams, tā bija provokācija, iespējams, ieplānota, to var atbildēt tikai vienības komandieris Česlavs Mliņņiks,» atceras omonietis, kurš Mliņņiku uzskata par «retu nelieti», kura laikā vienība tika politizēta, jo tās izveidošanas uzdevums bija organizētās noziedzības apkarošana. Barikāžu laikā OMON bija iesaistīts daudzās epizodēs, tika izspēlēta arī provokācija ar omonieša Parfjonova sievas šķietamo izvarošanu, par kuru aizturēja un uz Vitebskas cietumu aizveda piecus barikāžu aizstāvjus.
Kuras lodes trāpīja?
Viens no Bauskas miličiem, kas 20. janvāra vakarā apsargāja Iekšlietu ministrijas ēku, bija Valerijs Markuns, kurš tika ievainots. Viņš savulaik atteicās sniegt liecību LPSR Ģenerālprokuratūrai, toties liecināja Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā. Pēc tam, kad lietas dokumenti atgriezās no PSRS Ģenerālprokuratūras, daļa viņa sniegto liecību pazudusi. V. Markuns Dienai apstiprina, ka Bastejkalnā, visticamāk, sašauts vēl vismaz viens cilvēks, kura līķis aizvests un par kuru neviens neko nezina. «Es biju pie galvenās ieejas un redzēju cilvēkus melnās maskās un zaļos aizsargtērpos, kādi bija tikai omoniešiem. Jau guļot hospitālī, uzzināju, ka starp uzbrucējiem bijuši arī armijas pārstāvji. Esmu runājis ar omoniešiem, un viņiem teikts, ka jāieņem tikai Iekšlietu ministrija, jo par Augstāko padomi un Ministru padomi parūpēšoties citi spēki,» atceras V. Markuns. Viņaprāt, vairākas augstas amatpersonas zina daudz ko tādu, par ko skaļi nerunā.
Vēl viens toreizējais Bauskas milicis Guntars Bergs šaušanas brīdī atradās ēkas ārpusē uz Bastejkalna pusi un kopā ar kolēģi bija piespiedies ēkas sienai, jo varēja trāpīt arī savējie. «Kad rādīja pirmos sižetus par apšaudi, skaidri varēja redzēt, ka ar trasējošām lodēm šauj no ēkas piektā stāva. Vēlāk šos kadrus vairs nerādīja,» stāsta G. Bergs. Par to, ka šāva arī no jumtiem, liecina Dienas rīcībā nonākušais audioieraksts, kurā dzirdams, kā krievu valodā tiek dota pavēle pārtraukt uguni, visticamāk, pavēle dota snaiperiem. Omonietis Maksims pieļauj, ka kāda no Bauskas miliču lodēm varēja trāpīt arī cilvēkiem Bastejkalnā: «Protams, mūsējie arī šāva, bet kuram omonietim prātā ienāks ieņemt caurlaižu biroju un vienlaikus šaut uz atpakaļu?» Taču bijusī LR Ģenerālprokuratūras Sevišķi smago noziegumu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece Rita Aksenoka, kas vadīja izmeklēšanu OMON lietā, norāda - šāda versija izmeklēta, bet pierādīts, ka tai nav pamata.
Notikumu līdzdalībnieki un aculiecinieki piemin tā dēvēto trešo spēku, kas, visticamāk, atradās Bastejkalnā. Iespējams, tieši šie nenoskaidrotie cilvēki sāka šaut. «Bija skaidrs, ka Lielupes sanatorijā speciāla brigāde no Vitebskas, skaitījās Bulgārijas sportisti, staigāja sporta tērpos, bet runāja krieviski, tika vesti uz Rīgu divos autobusos, bija zināmi šoferi, autobusi un kas tā bija par sanatoriju. To visu varēja noskaidrot, bet, cik tālu ar to skaidrošanu tika, es nezinu. Tas varēja būt trešais spēks,» atceras A. Vaznis. Savukārt R. Aksenoka uzskata, ka tā dēvētais trešais spēks varēja būt vairākas vienības. «Tas bija sīki izstrādāts plāns, un ne jau OMON to izdomāja. Mēs zinājām, ka 13. janvārī Lietuvā bija iesaistīta specvienība Alfa. Krusta kazarmās bija vienība no Pleskavas. Liecībās parādās, ka bija cilvēki melnos mēteļos, iespējams, tieši kāds no viņiem sāka šaut. Viens no viņiem it kā bija ievainots un pēc tam noslēpumaini pazuda. Šādi cilvēki bija redzēti arī pie Kongresu nama un pie LPSR prokuratūras Raiņa bulvārī 9, kur tagad ir Francijas vēstniecība. Vēl viens spēks ir brīvprātīgo Kārtības sargu vienība, starp viņiem pilnīgi noteikti bija provokatori un nodevēji. Šai vienībai legālu ieroču nebija, bet šaujamie viņiem bija. Arī no šāda provokatora varēja nākt pirmais šāviens,» stāsta R. Aksenoka.
Izmeklēšana buksēja
R. Aksenoka norāda, ka prokuratūra izmeklēja visas ar OMON saistītās epizodes, kopumā vairāk nekā 100, bet tieši IeM ēkas ieņemšanas izmeklēšanu pēc desmit dienām pārņēma PSRS Ģenerālprokuratūra. «Mēs bijām ļoti satraukti - mūsu liecinieki un cietušie varēja tikt ietekmēti. Tomēr trīs mūsu izmeklētāji strādāja šajā grupā un vietējos cilvēkus pratināja viņi. Omoniešus pratināja maskavieši, un šīs liecības man nav zināmas.»
1992. gada sākumā lietu Latvijas prokuratūra dabūja atpakaļ, tā bijusi bēdīgā stāvoklī, neesot bijuši visi lietiskie pierādījumi, un neesot darīts nekas, lai noskaidrotu patiesību.
Par dažādām epizodēm notiesāti tika 13 omonieši, kurus R. Aksenoka raksturo kā pavēļu izpildītājus. Lielākā daļa omoniešu aizbrauca uz Tjumeņas apgabalu, vēlāk vairāku omoniešu vārdi parādījās saistībā ar Krievijas politiķes Gaļinas Starovoitovas slepkavību, arī Čečenijā. Viens omonietis tika izdots Lietuvai kā apsūdzētais Medininku muitnieku slepkavības lietā. Daži atrodas meklēšanā joprojām.
«Vēsturniekiem būtu ko darīt gan mūsu, gan Krievijas arhīvos, jo daudz kas vēl nav atklāts,» uzskata A. Vaznis.