Pretēji iecerei
Astotais marts ir ļoti īpaši svētki, kurus ilgstoši neatzina valsts, bet svinēja iedzīvotāji neatkarīgi no etniskās piederības, norāda sociālantropoloģe Aivita Putniņa. Paradoksāli, bet to nozīme pie mums ir tieši pretēja Klāras Cetkinas mērķiem un tam, kā šo datumu atzīmē Rietumu valstīs. «Pie mums tie ir tradicionālo dzimumu lomu apliecināšanas svētki, arī darba kolektīvu svētki, kuros kolektīvā atzīst strādājošās sievietes dubulto slodzi un sieviete tiek novērtēta. Vīrieši nes puķi nevis konkrētai sievietei, bet sievietei vispār kā kategorijai, tikmēr sievietes dara to pašu, ko vienmēr, - smērē maizītes, griež kūkas un mazgā traukus. Tādējādi tiek svinēts tradicionālais lomu dalījums,» novērojusi A. Putniņa. P.R.A.E. Sabiedrisko attiecību pētījumā konstatēts, ka 48% Latvijas iedzīvotāju plāno svinēt 8. martu, savukārt SIA E Group pasūtītajā pētījumā secināts, ka šos svētkus svin un dāvanas ar prieku saņem 63% sieviešu Latvijā.
Nebūs puķu kalnu
«Sieviešu diena ir svētki, kurus tradicionāli svin liels skaits iedzīvotāju,» Rīgas domes dāsnumu, plakātiem atvēlot vairāk nekā 3400 latu, komentē Rīgas mēra preses sekretāre Anna Kononova. Viņa neapstiprināja pieņēmumu, ka Rīgā pie varas esošā kreiso spēku apvienība Saskaņas centrs (SC) izmanto iespēju plaši atzīmēt padomju laikā populāros svētkus tieši pagātnes nostalģijas dēļ. «Tie ir jauni svētki,» apgalvoja A. Kononova. Savukārt Rēzeknē, kur arī pie varas ir SC, plakātus nezīmēs, jo tam nav naudas, taču domes vīrieši savas kolēģes sveikšot kā katru gadu. «Oficiāli pašvaldības pasākumi rīkoti netiks, bet ir vairāki privāti projekti, kas kultūras namā ir pieteikti,» atzina Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs (SC). Viņaprāt, 8.marts neesot padomju laika svētki, bet cieņas izrādīšana sievietēm un esot labi, ka tie legalizēti.
Saktas puķu tirdziņā pirmdienas rītu negaida ar īpašām ilūzijām. Katastrofāli sliktais puķu noiets Valentīna dienā, kurā pārdota aptuveni tikai trešdaļa no pērn notirgotā ziedu daudzuma, signalizē, ka īpaši lielus uzkrājumus pagrabos veidot ir riskanti. «Kas pirka piecas, tagad trīs, kas trīs - vienu, kas vienu - nepērk nemaz. Nāk jaunieši un runā - ko nu tās puķes, labāk šokolādi nopirksim,» savus novērojumus klāsta puķu tirgotāja Ināra, kura atceras arī padomju laikus, kad viņas vecāki audzējuši tulpes un veduši tirgot uz Vladivostoku. Pieprasījumu ļoti ietekmē ekonomiskā situācija. «Mana mamma brīnās, ka Rīgā vispār kāds vēl pērk puķes, jo laukos tās pērk tikai uz bērēm,» saka Ināra. Katra tirgotāja gan stāsta ko citu - vienai šķiet, ka pircēji labprātāk izvēlas vienu rozi, nevis trīs tulpes, cita pārliecināta, ka tieši tulpes 8. martā ir vispieprasītākās. Nopērkamas būs gan Latvijā audzētas, gan no Holandes un Polijas vestas tulpes, kas jau janvārī pasūtītas piegādātājiem. Padomju gadu sarkanās vairs nav modē, jo tās trīsreiz «novingrojot» - atveroties un aizveroties - un esot izmetamas, bet tagad pieprasītas ir tulpju šķirnes, kuru ziedi vāzē saglabājas pusotru nedēļu. Īpaši virs vidējās cenas (50-60 santīmiem) cena nekāpšot, sola tirgotājas.