Kā vissvarīgākais likums, pašā vidū ierakstīts: acis mirdz! Visbeidzot: deguns un vēders elpo vienā komandā. Sekojot šiem pieciem zelta likumiem, pašreiz četru skolotāju Edītes Putniņas, Sanitas Sējānes, Jonitas Štomas un Annijas Putniņas vadībā rit aptuveni 200 dziedošo bērnu ikdiena. Koncertos Rīgas kongresu namā 13., 14. maijā studija svinēs 40 gadu jubileju.
Mēnesi dzīvo teātrī
Linda (19), kura vēl tikai pirms dažiem gadiem Jāņa Lūsēna mūzikla izrādēs uz Dailes teātra skatuves atveidoja Īkstīti, tagad studē Latvijas Universitātē vides zinātni. «Mēs uzstājāmies īstā teātra izrādē, tas bija lielākais sasniegums. Veselu mēnesi dzīvojām teātrī. Tur nez kāpēc bieži dega miskastes,» viņa atceras kopā ar astoņām vienaudzēm eksknīpām, kuras gatavojas kuplināt jubilejas koncerta priekšnesumu. Jubilejas reizei sagatavota gan retrospekcija ar Z. Lorenca un citu komponistu dziesmām, kas 70. gados ansambļa dibinātājas, nu jau mūžībā aizgājušās Irēnas Veinbergas vadībā dziedātas no Rīgas līdz Maskavai. Būs arī 15 jaunu dziesmu pirmatskaņojumi. Tās - katrai grupai pa vienai - komponējuši Andris Sējāns un Jānis Ķirsis. Ar īpašu dziesmu pieminēs pāragri aizsaulē aizsaukto skolotāju Vitu Siliņu...
Bērni savas gaitas Knīpās un knauķos sāk no divarpus vai triju gadu vecuma un dzied līdz 9. klasei.
Tradīcijas ar rozīnīti
«Atceros, ka Kongresu namā pie skolotājas Silvijas bija gari mēģinājumi.» «Es savukārt atceros Elīnu: viņa vēl bija tāda maziņa, dziedāja reformātu baznīcā.» «Jā, pirmais koncerts,» atceras pati Elīna. «Vienmēr bija arī spēles, bija interesanti, un mums deva konfektes.» Šī tradīcija saglabājusies: katrs bērns kā veicināšanas balvu par labu darbu pēc mēģinājuma saņem rozīnīti šokolādē. Mazākos tagad izklaidē lācītis Gudrinieks. Viņš sēž uz klavierēm, un, ja bērni dzied labi, viņam mirdz actiņas. Bet viņš groza galvu, ja skan šķērsām.
Eksknīpas vēl tagad prot nodziedāt apsveikuma dziesmu, kuru skolotāja Edīte mantojusi no Irēnas Veinbergas līdzgaitnieces Silvijas Ērgles. Edīte ar knīpām strādā jau 17 sezonas: pārņēma studiju 1994. gadā pēc dibinātājas Irēnas Veinbergas nāves.
«Knaģīši» visam mūžam
Katru nedēļu bija koncerti, mēģinājumi, ieraksti. Tas viss jau triju gadu vecumā radinājis pie disciplīnas, režīma. Arī vasaras nometnēs Ķečos, kur bradājušas pa kūdras purvu, pār sakārņiem, īstiem dabas mākslas darbiem. «To nekad nevarētu viens,» uzsver Edīte Putniņa, priecādamās par pedagogu komandu. Bērni te mācās ne tikai dziedāt, bet arī nošu mācību, dejošanu, aktiermākslu.
«Es vēl arvien dziedu, man tas viss nācis tikai no Knīpām,» uzskata jaunā dziedātāja Sandija. Zanei savukārt gūtās skatuves iemaņas noderot, uzstājoties tautas deju kolektīvā: uz skatuves acīm vienmēr jāmirdz, un vaigos «knaģīši», tātad smaids. «Man Knīpas palīdzējušas nebaidīties no publikas,» atzīst Maija, flautiste, kura šogad beidz Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu. Viņa silti glabā atmiņā, kā izrādē Ieklausies apbraukājusi visu Latviju un uzstājusies Nacionālajā teātrī kopā ar Niku Matvejevu un aktieri Ivaru Stoninu. Bijis ļoti sāpīgi, kad pēc desmit nodziedātiem gadiem bija jāizvēlas: dziedāt vai spēlēt...
«Man arī iemācīja uzstāšanos cilvēku priekšā, komunikāciju. Biju ļoti kautrīga,» stāsta Santa. Tagad tas noder koledžā, strādājot par lietvedi. Taču galvenais guvums esot radošā domāšana: tā nāk līdzi visur dzīvē. «Pilnīgi mainījies domāšanas veids, kā uztveram pasauli.» Ka viss nav vienkārši. Zvaigžņu slimība apkarota jau pašā saknē.
«Mums bija interesanta tradīcija - vienmēr uzvarēt skatēs. Saslimu, bija augsta temperatūra, bet bija jādzied,» atminas Maija. Daudz redzēts ārzemju braucienos Vācijā, Ungārijā, Somijā. «Visjautrāk gāja Vācijā, jo mēs dzīvojām klosterī. Tur sarīkojām Dāvidšovu,» atskan skanīgi smiekli.
«Zīmēšana» Ostankinā
«Braucām vilcienā uz Maskavu. Enerģiskā Veinbergas kundze pamanījās arī vilciena šaurajā ejā sarīkot mēģinājumu,» atminas Knīpu otrās paaudzes pārstāve kultūras žurnāliste Undīne Adamaite. Uzstājušies arī Ostankinas televīzijā kādā slavenā bērnu raidījumā. «Stundām nīkām zem prožektoriem, un tad - īsa dziesmiņa. Vajadzēja sēdēt uz liela zīmējuma, kur jau kāds bija sazīmējis visus nepieciešamos laimīga padomju bērna atribūtus. Mums vajadzēja «tikai» sparīgi šūpot galvas, plati smaidīt un krāsot, t.i., it kā zīmēt varavīksni un sauli.» Undīnei patrāpījusies ota bez sariņiem, tikai kāts. Ar to tad arī pusģībonī bez ierunām «zīmējusi».