Ar vadošo grupu, kas iestāšanās sarunas ar ES jau bija uzsākusi, bija domātas piecas valstis - Čehija, Ungārija, Polija, Slovēnija un Igaunija. «Eiropas Savienība turpina teikt, cik dedzīgi tā vēlas paplašināšanos uz austrumiem. Bet tā zina, ka tas nozīmē dažu tās locekļu neapmierinātību un turpmāka spiediena pastiprināšanu uz jau tā izstiepto budžetu. Brisele grib, lai cerīgās austrumu kandidātvalstis pievienojas kopējam tirgum uzreiz, faktiski ar to nojaucot savas robežas, bet tā arī grib redzēt lēnāku integrāciju dažās jomās, kā, piemēram, lauksaimniecības politika un brīva cilvēku kustība, lai atvieglinātu grūtības, ko tas radīs lielākajām dalībvalstīm. Nevar gaidīt, ka pārrunu dalībnieki panāks vairāk kā tikai vismazāko progresu 1999. gadā. Un joprojām pastāv iespēja, kaut arī niecīga, ka sabiedrības neapmierinātība Austrumeiropā var izjaukt sarunas, ES dalības oponentiem iegūstot kapitālu no savienības dubultstandartiem,» rakstīja M. Valensija.
Prognoze, kā tagad zinām, izrādījās pārāk piesardzīga. Tajā pašā Dienas speciālpielikuma numurā daudz cerīgāk uz attiecībām ar ES raudzījies Dr. sc. pol. Artis Pabriks, šajā sakarā slavēdams notikušo referendumu par Pilsonības likuma liberalizāciju, kas liek Eiropas Savienībai nopietni apsvērt iespēju uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas. Viens no Pabrika toreiz uzskaitītajiem referenduma plusiem gan nav piepildījies: «Tautas nobalsošana lika arī dažiem Krievijas slīpētajiem diplomātiem un tā saucamajiem cilvēktiesību aizstāvjiem domāt par to, vai vecā plate nav aizstājama ar kādu jaunāku, rafinētāk atskaņojamu.» Plate Krievijā tiešām ir aizstāta, tikai ar čerkstošu staļinlaika melodiju.