Zemkopības ministrija pagājušajā nedēļā sarīkoja konferenci par meža nozares attīstību 20 neatkarības gados, kurā runātāji uzsvēra, ka satraukumam nav pamata un cilvēki vienkārši nav pieraduši pie a/s Latvijas valsts meži (LVM) izmantotās mežistrādes metodes.
Cērt gar ceļmalām
Iedzīvotāju satraukumu par valsts mežu izciršanu izraisa tas, ka viņi nav pieraduši pie pēdējos gados lietotās metodes, ka teritoriju sadala piecos vai septiņos gabalos un katru gadu intensīvi izstrādā vienu no tiem, bet pēc tam četrus gadus vai pat ilgāk necērt neko. Tas tiek skaidrots ar ekonomiskiem apsvērumiem, jo LVM šādi ietaupa ap 5 miljoniem litru degvielas gadā. «Var strīdēties, kā ir labāk - vai dabu traucē katru gadu, bet pa drusciņai, vai daudz retāk, bet intensīvāk,» saka LVM Vides plānošanas vadītāja Laila Šica. Vides pētnieki gan neesot vienisprātis, kura metode ir labāka. Cilvēki redz kokvedējus, un viņiem rodas bažas, vai meža pietiks, turklāt iedarbojas vizuālā atmiņa - gadiem ilgi braucot uz Valmieru vai Balviem, pierasts, ka tajā vai citā vietā ir mežs, un pēkšņi tur ir izcirtums, stāsta LVM Komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs. Padomju laikā gar ceļiem cirst kokus neesot ļauts militāru iemeslu dēļ, bet tagad daudzviet koki jau pārauguši un apdraud garāmbraucošās automašīnas. Atstāt gar ceļmalām meža joslas būtu neloģiski, jo rastos iespaids, ka koku ciršana ir kaut kas slikts. Tomēr pašu mežsaimnieku vidū neoficiāli izskan viedoklis, ka gluži psiholoģiski pareizāk būtu atstāt meža joslu gar ceļiem, lai nešokētu cilvēkus. T. Kotovičs noraida bažas, ka cirsts tiek vairāk nekā atjaunots. «Valsts mežu dienests pārbauda ikvienu īpašnieku, arī LVM, vai izcirstās platības ir apmežotas 2-5 gadu laikā kopš ciršanas, un runa nav par sodiem, bet risku, ka varētu netikt dota nākamā ciršanas atļauja. Mēs to nevaram atļauties,» uzsver T. Kotovičs. Netiek noliegts, ka pērn un aizpērn valsts mežos cirsts ir vairāk nekā pirms tam, bet šogad ciršanas apjomi atkal būs mazāki.
Apsaimnieko saprātīgi
«Mēs neejam ar gāzi grīdā, bet respektējam to, ka mežs nav tikai koksnes avots,» uzskata Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes dekāns asociētais profesors Dagnis Dubrovskis un uzsver, ka pašlaik tiek cirstas priedes, kas stādītas vēl krievu cara laikos: «Tāda krāja kā šobrīd nav fiksēta pēdējos 200 gados, kopš 1923. gada meža platības ir dubultojušās. Koku sugu sastāvs ir mainījies uz aizaugušo lauksaimniecības zemju rēķina. Ir ļoti liels baltalkšņu un apšu audžu īpatsvars, starp kurām ir ļoti daudz mazvērtīgu audžu. Samazinājušies atjaunošanas apjomi priedei privātajos mežos, bet ar eglēm tiek atjaunots vairāk, nekā būtu optimāli.» 2009. gadā ar lapkokiem tika atjaunoti 59% meža, bet ar skujkokiem - 41%, taču tradicionāli Latvija ir skujkoku zeme, uzsver D. Dubrovskis. Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks norāda, ka privāto mežu īpašnieki lēmumu par ciršanu pieņem pēc tirgus situācijas, un koksnes cena gan pērn, gan šajā ziemā ir bijusi izdevīga, tāpēc izņemto ciršanas atļauju skaits pērn pieaudzis. Privāto mežu īpašnieki vairāk stāda lapkokus, bet priedes nevar stādīt auglīgā augsnē, un privātīpašnieku meži bieži vien ir aizaugusi lauksaimniecības zeme. «Eglēm ir nenoturīga sakņu sistēma, tās cieš vētrās, piemēram, pēc 2005. gada vētras tika sagāzts liels daudzums egļu un nokritās cenas. Bērzs no vēja noturības viedokļa ir izdevīgāks. Finansiālu apsvērumu dēļ privātīpašnieki lielas platības atstāj arī dabiskai atjaunošanai, un tādā veidā atjaunojas apses un bērzi,» uzsvēra A. Muižnieks. Viņš atzīst, ka privātīpašnieki paši necērt, bet pārdod ciršanas tiesības firmām. A. Muižnieks neuzskata, ka patlaban tiktu cirsts par daudz: «Tā ir ražas novākšana, līdzīgi kā mēs neļaujam kartupeļiem sapūt uz lauka.»
Zaļie tomēr nemierā
Vides aizstāvju satraukums par notiekošo Latvijas mežos nemazinās. «Mežu nozares pārstāvji saka, ka iestāda tikpat, cik nocērt, bet nesaka, ka meži jāaprūpē tā, lai neapdraudētu ne ekonomiskās, ne sociālās, ne ekoloģiskās intereses. Valsts kontroles ziņojums 2008. gada beigās liecina, ka valsts kā īpašnieks nerūpējas, lai šīs intereses tiktu ievērotas. LVM nemeklē vērtīgākos gabalus, ko vajag «nolikt malā». Attieksme ir tāda - dodiet baļķus cirst un turiet muti. Mežiem nav jāpilda īstermiņa ekonomiskās intereses. Mordangā, Daugavpilī, Koknesē cilvēki ir šausmās,» norāda Saeimas deputāts Uģis Rotbergs (Vienotība). Viņš arī atgādina, ka 2010. gadā Starptautiskā mežu aizsardzības organizācija Rainforest Alliance anulēja starptautisko FSC sertifikātu LVM, uzskatot, ka mūsu meži tiek apsaimniekoti, neņemot vērā ekoloģiskās un sociālās sekas pastiprinātai mežu izciršanai. Tiek gan apgalvots, ka LVM pašlaik strādā, lai sertifikātu atjaunotu. Vairāki Latvijas kokapstrādes uzņēmumi bija spiesti meklēt savai produkcijai citus pircējus. Vides aizsardzības kluba viceprezidente Lelde Stumbre to sauc par kauna traipu: «Katram saimniekam jāsaimnieko ilgtspējīgi, un tas, ka FSC sertifikātu atņēma un tas nav atjaunots, liecina, ka par šo ilgtspēju netiek domāts.» Viņa arī norāda, ka, mežu atjaunojot, jādomā par sugu daudzveidību.