Par valdību? Noteikti jau ir kaut kas labs... (Pauze.) Piemēram, tas, ka mikrouzņēmumu nodoklis tomēr veļas atpakaļ uz 9% likmi. Ja plašāk - par valsts pārvaldi vispār -, uzņēmēju interesēm atbilstošs bijis lēmums par ārkārtas dividendēm. Respektīvi, agrāk dividendes varēja izmaksāt vienreiz gadā, tagad ļauj izmaksāt arī pa periodiem, un daudziem tas ir būtiski. PVN reverss būvniecībā. Ir saprātīga diskusija par kases aparātiem, proti, pēc tiem skaļajiem skandāliem dažos sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos Valsts ieņēmumu dienests rosināja vērienīgas un straujas izmaiņas, bet mums izdevās pārliecināt, ka tas, piemēram, tirgotājiem, nozīmē arī lielas investīcijas un nepieciešams pakāpenisks process. Īsi sakot, tā jau nav, ka viss ir melns.
Mums jau tā uzņēmēju esot maz - tad kāpēc ir veselas divas nevalstiskās organizācijas (te nerunāju par nozaru asociācijām)? LTRK un Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK)? Vai tad prātīgāk nebūtu pūliņus apvienot?
Līdzīga situācija ir arī citās valstīs. Redziet, LDDK fokuss ir darbība simboliskajā sociālo partneru trijstūrī: darba devēji - valdība - arodbiedrības. Respektīvi, misija ir risināt jautājumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem. LTRK fokuss savukārt tradicionāli ir eksports, biznesa vide un uzņēmēju/uzņēmumu kapacitāte. Protams, ikdienas darbā daudzi jautājumi pārklājas, tomēr zināma loģika šajā dalījumā ir. Starp LDDK biedriem dominante ir lielie - Latvijas mērogam - uzņēmumi, kuriem attiecīgi ir nosacīti daudz darbinieku un attiecības starp darba devējiem un darba ņēmējiem ir ļoti būtiskas. LTRK biedru vidū ir daudz mazo un vidējo uzņēmumu, kuriem savukārt tas nav tik būtiski.
Un nu jautājumu par komunikāciju ar valdību, politiķiem apmetam par 180 grādiem. Jums pašiem neliekas, ka esat kļuvuši bezzobaini? Tradicionāla purpināšana par ilgtermiņa plānošanas neesamību, neprognozējamu vidi... Viss tik slikti, tik slikti, bet dūri galdā neviens tāpat necērt.
Ļoti labs jautājums, jo es, runājot ar LTRK biedriem, tā arī teicu: ja man tiks dots mandāts, manā skatījumā komunikācijai jākļūst enerģiskākai, turklāt visādā ziņā. Proti, ja valdība izdara kaut ko labu, tad tā ir arī nepārprotami publiski jāuzslavē. Savukārt, ja sataisa ziepes, tad jāreaģē asi. Man grūti šobrīd minēt kādas konkrētus instrumentus, jo, protams, jāuzsver, vai LTRK vadība ar kādu lēmumu nenoliek biedrus «zem sitiena». Piemēram, tiekoties ar biedriem reģionos, kuluāru līmenī esmu dzirdējis tēzi par streiku nedēļas garumā attiecībā uz nodokļu maksāšanu, bet, pats saprotat, šādas lietas ir rūpīgi jāpārdomā.
Jūs taču vajadzības gadījumā varat reaģēt, piemēram, aicinot savus biedrus un citus uzņēmējus neziedot partijām.
Nujā... Bet neaizmirstiet, ka uzņēmēji ir pragmatiska tauta, un, ja kaut ko var panākt sarunu ceļā, tad mēs izvēlamies šo metodi. Taču es jums piekrītu, ka organizācijas ietekme ir jāvairo. Tas gan panākams arī ar citiem instrumentiem. Piemēram, mana vīzija ir, ka, formulējot savu viedokli, mēs to pamatīgāk apbruņojam ar analīzi, pētījumiem - lai mazāk ir retorikas. Ir vēl viena būtiska lieta. Tā kā jautājumu loks ir ļoti plašs, visu vienlīdz kvalitatīvi sagatavot ir grūti, mums vairāk jākoncentrējas uz būtisko, un tad šajos būtiskajos jautājumos gan «jātur fronte».
Parunāsim par pašiem uzņēmējiem. Ja ikreiz, kad ieskanas tēze par minimālās algas pacelšanu, uzņēmēji sāk kliegt, ka tad viņiem sabruks bizness, tad, piedodiet, man ir jautājums, kas tas, sasodīts, jums par biznesu, kas turas galvenokārt uz zemām algām!
Ļoti precīzs jautājums... Atbilde var būt ļoti īsa: mūsu - gan darba devēju, gan darba ņēmēju - produktivitātes paaugstināšana. Ja mūsu produkts ir šī tējkanna, kuras saražošana mums izmaksā 10 eiro, turklāt mēs maksājam zemas algas, un mēs to pārdodam par 11 eiro, tad, protams, tas nav jēdzīgs bizness. Savukārt, ja mēs savienojam šo tējkannu... piemēram, ar jūsu diktofonu un iegūstam ar pašizmaksu 20 eiro kaut kādu brīnumu, ko var pārdot par 1000 eiro, tad tā ir pavisam cita lieta. Tad būs arī pavisam citas algas. Otrs saskaitāmais: ņemot vērā mūsu tirgus niecīgumu, mums jābalstās uz eksportu. Produktivitāte un eksports - tā ir mantra.
Mantra, mantra - tā tiek skaitīta jau gadiem. Kas tad to produktivitātes celšanu kavē?
Savulaik tika veidots tāds Bosa indekss. Tika aptaujāti uzņēmēji, un izkristalizējās četri galvenie tipi: speciālists, pārdevējs, inovators un būvnieks stratēģis. Latvijā lielākā uzņēmēju daļa iekļaujas pirmajā - speciālistu - grupā. Viņi māk uztaisīt foršas lietas, bet pietrūkt dizaina, zīmološanas, kā tagad saka, un pārdošanas. Man ir paziņa, kuram ir mēbeļu ražotne, gandrīz simt cilvēku strādā. Un viņš man reiz rāda tādu smuku krēslu un prasa: Aigar, tavuprāt, cik tāds maksā veikalā Rietumeiropā? Izrādās, 500 eiro. Bet viņam pasūtījums tāda saražošanai ir 50 eiro par krēslu.
Un ko šis jūsu godājamais paziņa pats ir darījis, lai šo netaisnību mazinātu?
Nu, tur jau tā lieta, ka mums, uzņēmējiem, ir jāmācās! Arī man. Tāpēc minēju starp LTRK prioritātēm kapacitātes palielināšanu. Ir jāmācās, lai peļņas marža, kas paliek mums, ir lielāka. Mums jāmācās tajā pārtikas ķēdītē virzīties uz augšu.
Un tā jūs runājat un mācāties jau gadiem ilgi...
Bet globālie zīmoli arī neradās dažu gadu laikā! Turklāt ir jau arī Latvijā pirmrindnieki labā nozīmē. Cits jautājums, cik to ir un ka vajag krietni vairāk.
Es jums pateikšu, kāpēc nav tik daudz. Tāpēc, ka vesela kaudze ļautiņu, kuri sevi lepni sauc par uzņēmējiem, nodarbojas ar elementāru pārpirkšanu. Nopērk nekustamo īpašumu, kaut ko pielabo un pārdod tālāk nerezidentiem. Un, kad šī iespēja samazinās, izrādās, ka citādi naudu nopelnīt viņi nemāk.
Nujā... Aprakstītajā modelī gan vismaz ir tirgus ietekmes klātbūtne. Bet vēl jau ir grupa, kas dzīvo no valsts un uzņēmumu pasūtījumiem. Tā ir vēl smagāka tēma. Tas, par ko es gribu runāt - arī kā LTRK prezidents -, ir jaunā ekonomika. Aicināt tos jaunos cilvēkus, kuri apsver doties biznesā, nevis jau starta punktā skatīties uz to, kā «piesūkties» valsts pasūtījumiem, bet uz to, kā izmantot savas zināšanas, lai radītu kaut ko globālajam tirgum. Braukājot pa pasauli, man ir radies iespaids, ka, vienkāršoti sakot, ar smadzenēm mūsu cilvēkiem viss ir kārtībā, jautājums, kā tās tiek fokusētas.
Ir gan tāda problēma, ka mūsu cilvēkiem ir tāda nostalģija, simpātijas - to saku bez ironizēšanas - pret lietvārdiem «ražotne», «rūpnīca», «darba vietas» - kaut kas pamatīgs, nevis atomizēts process, kurā indivīdi uz laiku apvienojas kaut kā radīšanai, projektam.
Jā, tradīcijai ir spēks... Es jau neesmu pret rūpnīcām, vienkārši padomāsim tā: mums ir divi lieli uzņēmumi un divi simti nelielu. Ja kaut kāda ķibele atgadās desmit no divsimt, ekosistēma turpina funkcionēt. Savukārt, ja «nobirst» viens no diviem lielajiem, tad ir lielas nepatikšanas.
Es pat vairāk domāju nevis par ražošanas formu, infrastruktūru, bet attieksmi pret produktu, saražoto preci. Redziet, vilciena vagons, krēsls ir kaut kas taustāms, reāls. Tas nav kaut kāda aplikācija telefonā...
Saprotu, saprotu, tomēr realitāte ir tāda, ka vislabāk mums Latvijā veicas tieši ar pakalpojumu eksportu. Vai tie būtu medicīnas pakalpojumi vai man tuvā izglītības tēma, kurā redzam augšupejošu līkni pakalpojumu eksportā. Vai banku pakalpojumi. Es jau neesmu pret vagonu ražošanu - ļoti labi, ka tos kāds ražo. Vienkārši ir tāda lieta kā progress: savulaik instruments bija cirvis, tad izdomāja kādu smalkāku mehānismu utt.
Tikai nevajadzētu būt ilūzijām par to, ka dažādu pakalpojumu biznesā konkurence - arī starptautiskā - nav mazāk sīva.
Protams. Turklāt jāņem vērā, ka ar radošumu, zināšanām vien nepietiks. Pēdējā laikā pasaulē populārs kļuvis jēdziens «emocionālā inteliģence», ar to saprotot spēju runāt ar cilvēkiem, sadarboties. Bet, atkārtoju, esmu optimistiski noskaņots, jo mēs teju ik dienu redzam, ka gudri ļaudis atrod biznesa iespējas tur, kur pirmajā acu uzmetienā tādu nav. Atceraties to neseno stāstu par meiteni Londonā, kura izdomāja veidu, kā mobilais tālrunis izmantojams dzeramnaudas došanai/saņemšanai?
Lai būtu «jaunā ekonomika». Un kur tās veidošanā Latvijā ir uzņēmēju sadarbība ar zinātniekiem?
Mans skatījums ir šāds: tātad vispirms ir valsts finansēts kopējais spēles laukums, lai vispār būtu bāze, kur tiem asniem dīgt. Tagad paņemam nost fundamentālās zinātnes, jo tā ir cita tēma. Savukārt, ja runājam par tādiem atklājumiem, kas ir komercializējami, tad... vienkārši ir jāspēj tādus radīt. Salīdzinājums varbūt konkrētajā gadījumā nav korekts, bet tas ir līdzīgi kā ar lauvām: dabiskajos apstākļos lauva medī, jo citādi nepabaros sevi un bērnus, bet, ja to ieliek būrī un gaļas kluci trīsreiz dienā pienes klāt, instinkti atmirst. Agrāk vai vēlāk - labāk, protams, agrāk - mums būtu jāatgriežas pie dabiskajiem apstākļiem, dabiskajiem instinktiem. Tas attiecas, protams, ne tikai uz zinātni.
Vēlreiz. Vārdus «inovācija», «pievienotā vērtība» gan uzņēmēju, gan zinātnieku runās es dzirdu jau gadiem. Nu?
Mums pirms dažām dienām bija tāda ekspertu uzklausīšana, arī par lielajiem parādiem Eiropā... Nav jau nekāds noslēpums: cilvēki mobilizējas tad, kad ir iekritiens, krīze, citos apstākļos motivācijas īsti nav. Tas ir ļoti bīstami. Minēšu citu piemēru. Latvijas iedzīvotāju skaits ik dienu samazinās par 60 cilvēkiem. Tajā lielajā bildē jau tos sešdesmit grūti pamanīt, visi runā un runā, bet spiediena nav. Ja vienā reizē aizbrauktu 60 tūkstoši, būtu tukšas ielas un mašīnas nebrauktu, tad gan... Vislabākais laiks pārmaiņām ir krīzes laiks. Bet tad gan arī tie soļi uz priekšu jāsper plati, nedrīkst kavēties.
Parunājam vēl par mantrām. Jau gadiem visi, kam nav slinkums, stingri piesaka jaunajiem cilvēkiem mācīties eksaktās un dabaszinātnes, brīdina, ka sociālajās būs grūti atrast darbu. Skaita to mantru, skaita... Un?
Ir ļoti dažādi. Ir spēcīgās nozares, piemēram, kokapstrādātāji, metālapstrāde, kuras šo kadru jautājumu, cik saprotu, ir pietiekami veiksmīgi atrisinājušas. Problēmas ir vājākām nozarēm, kas nespēj izdarīt pietiekamu spiedienu uz savu konkrēto segmentu arodizglītībā. Jo neaizmirstiet, ka arī arodizglītība ir budžeta finansēta, tas nozīmē specifiskas intereses un māku meklēt sabiedrotos publiskajā sektorā, politiskajās aprindās - lai nepatīkamas pārmaiņas bremzētu.
Nepieļaujat, ka vienkārši ir mainījusies domāšana, vērtību sistēmas un labi domātos aicinājumus izglītības jautājumos šodienas jaunie cilvēki nesadzird? Jo viņi citādi uztver dzīvi vispār.
Tā ir interesanta tēma. Jāsaka, es pamanu arvien lielāku plaisu starp tiem, kuri domā tādās pasaules kategorijās, un tiem, kuri izvēlas palikt uz vietas. Reiz dzirdēju izglītības ministres uzstāšanos, kurā izskanēja diezgan negaidīta atziņa: ka cilvēkiem Latvijā bieži ir zems ambīciju līmenis. Stāsts bija tāds, ka Seile kādā lauku vidusskolā prasa direktorei, kur tad jaunie tālāk dosies mācīties, bet direktore atbild, ka daudzu absolventu vecākiem ir saimniecības, jaunajiem būs jāpalīdz saimniecībā, nevar taču to pamest, līdz ar to viņa iesakot nekur tālu neaizdauzīties...
Noslēgumā novēlējums jūsu dialogā ar valsts pārvaldi: esiet, lūdzu, atbildīgi! Jo šobrīd situācija bieži ir tāda: jūs panākat savu, piemēram, kādu zemāku nodokļu likmi, kas nozīmē arī mazākus ieņēmumus budžetā. Un tad jūs apmierināti aizejat, savukārt populisti tik «zīmē» jaunas izdevumu pozīcijas, bet tad, brīdī, kad arī biznesam vajadzētu iedot pa spurslām šādiem personāžiem, jūsu nav.
Komplekss jautājums. Lieta tāda, ka mans un kolēģu kopējais uzstādījums ir, lai arvien vairāk cilvēku Latvijā spētu paši sevi nodrošināt. Tad arī samazināsies spiediens izdevumu daļā - vienalga, vai runājam par it kā uzņēmējiem, kas atkarīgi no publiskā sektora pasūtījumiem, vai runa ir par sociālā atbalsta formām.