Kopumā aptaujātie juristi ir visai skeptiski par minētajiem grozījumiem. Tiesa gan, problēma nav kādās nekorektās juridiskās niansēs, bet pašā grozījumu būtībā. Proti, iebildumi skar grozījumu represīvo raksturu, kas pēc juristu domām gan varētu iedzīt bailes, bet pašos pamatos neizmainīs sabiedrības attieksmi pret nodokļu maksāšanu. Sabiedrība nekļūs lojālāka valstij, vienīgi bailīgāka. Aptaujātie juristi arī norāda, ka pašlaik vēl ir daudz neskaidrību ar minētās normas piemērošanu praksē.
Policejiskas metodes
Visskarbākais viedoklis šajā ziņā ir Juristu biedrības prezidentam Aivaram Borovkovam, kurš uzsver, ka jaunā norma ir «plāksteris uz brūces, bet cēloņi, kādēļ brūce nedzīst, paliek nenovērsti. Ja ir normāls nodokļu režīms, tad nevienam uzņēmējam nav izdevīgi nodarboties ar shēmošanu. To dara tad, ja nodokļu slogs ir nesamērīgi augsts.» A. Borovkovs arī piebilst: «Kad valsts netiek galā ar savām funkcijām, valsts pārvalde sāk kriminalizēt atsevišķas jomas.»
Uz to norāda arī zvērināts advokāts Jānis Ešenvalds: «Valsts iestādes netiek galā ar tām uzticēto uzdevumu nodokļu iekasēšanā, un tas tiek kompensēts ar represīvām metodēm, kas brīžiem atgādina policejisku valsti.» Uz jautājumu, vai kriminālatbildības noteikšana par aplokšņu algu maksāšanu sasniegs savu mērķi - ēnu ekonomikas mazināšanos -, J. Ešenvalds pauž savu viedokli: «Visticamāk, jā, kriminālatbildības draudu ietekmē samaksāto nodokļu apmērs varētu palielināties. Vienlaikus ir apšaubāms, ka šādu metožu izmantošana ļaus ilgtermiņā mainīt sabiedrības attieksmi pret nodokļu maksāšanas pienākumu un attiecībām ar valsti šajā jomā. Drīzāk tieši pretēji - valstij nenodrošinot pārskatāmu un uzticamu nodokļu politiku, kā arī neizvēršot cīņu pret korupciju valsts iestādēs, šāda norma kalpos par stimulu nodokļu maksātājiem palikt valstij pretējās ierakumu pozīcijās.» Tam piekrīt arī zvērināts advokāts Rinalds Bušs, kurš norāda, ka tās ir represīvas un policejiskas metodes. «Nodokļu maksāšana ir arī lielā mērā iekšējās pārliecības jautājums, un to nevar radīt vienīgi ar likuma pantu,» savu nostāju skaidro jurists.
Vieglāk ar pierādījumiem
Par jaunās normas nevajadzību pārliecināts arī zvērinātu advokātu biroja Sorainen jurists Māris Simulis, kurš uzsver, ka Krimināllikuma regulējums jau līdz šim pieļāva iespēju saukt pie kriminālatbildības personas, kas ar dažādām metodēm ir izvairījušās no nodokļu nomaksas, līdz ar to nav skaidrs, kā jaunā tiesību norma varētu samazināt ēnu ekonomiku valstī. «Piemēram, Krimināllikuma 217. pants paredz kriminālatbildību par grāmatvedības un statistiskās informācijas noteikumu pārkāpšanu, Krimināllikuma 218. pants paredz atbildību par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas, kā arī Krimināllikuma 219. pants paredz atbildību par izvairīšanos no deklarācijas iesniegšanas Valsts ieņēmumu dienestā. Jebkuru no minētajām jau šobrīd spēkā esošajām tiesību normām, ņemot vērā pārkāpuma faktiskos apstākļus un nianses, var piemērot arī situācijās, kad uzņēmumā darbiniekiem tiek izmaksāta darba samaksa, bet par to netiek veiktas normatīvajos aktos noteiktās nodokļu nomaksas un kas netiek atspoguļota grāmatvedības dokumentos.»
Nedaudz atšķirīgs gan ir J. Ešenvalda viedoklis, kurš norāda, ka līdz ar grozījumiem Krimināllikumā atbildība par aplokšņu algu maksāšanu ir būtiski palielināta. «Esošā regulējuma pastiprināšana ir pietiekami būtiska. Par to liecina tas, ka aplokšņu algu izmaksa tiek kriminalizēta. Tāpat līdztekus jaunajai normai piemērojamais Krimināllikuma 218. pants atbildību par izvairīšanos no nodokļu nomaksas paredz tad, ja tā izdarīta lielā apmērā - piecdesmit minimālo mēnešalgu vērtībā. Savukārt kriminālatbildība par aplokšņu algu maksāšanu iestāsies, ja izmaksas izdarītas tikai desmit minimālo mēnešalgu apmērā.»
Savukārt R. Bušs norāda, ka Krimināllikuma 218. panta pierādīšana ir krietni sarežģītāka, nekā tas ir jaunās normas gadījumā. «Tā vien izskatās, ka jaunā norma pieņemta, lai valsts institūcijām būtu vieglāk ar pierādījumu iegūšanu,» savu viedokli pauž jurists.
Piemērošanas grūtības
Juristi arī norāda, ka var rasties problēmas ar minētās normas piemērošanu praksē. M. Simulis min piemēru: «Daudzos uzņēmumos ar fiziskām personām ir noslēgti uzņēmuma līgumi par darbu veikšanu, fiziskām personām saņemot par to atlīdzību, nevis darba samaksu. Bažas rada tas, vai jaunā tiesību norma netiks piemērota situācijām, kad visi nodokļi par fiziskām personām tiek nomaksāti, bet tiek izmaksāta nevis darba samaksa (attiecīgi arī grāmatvedības dokumentos tā netiek norādīta kā darba samaksa), bet gan, piemēram, atlīdzība.»
M. Simulis arī norāda, ka «izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas ir process, kura ietvaros jau tiek veiktas dažādas manipulācijas ar grāmatvedības dokumentiem, tiek reģistrētas nepatiesas ziņas citos iekšējos dokumentos, šīs nepatiesās ziņas norādītas grāmatvedības uzskaitēs, dokumentos un to pielikumos un iesniegtas Valsts ieņēmumu dienestam. Atbildība par šādām darbībām paredzēta jau esošajos Krimināllikuma pantos. Visticamāk, ka darba devējs, kuram tiks inkriminēta atbildība par darba samaksas, kas nav uzrādīta grāmatvedības uzskaitē, izmaksu, vienlaicīgi pēc noziedzīgo nodarījumu kopības tiks sodīts arī par Krimināllikuma 218. pantā noteikto un, iespējams, arī par Krimināllikuma 217. vai 219. pantā noteikto, kas nebūtu pareizi.»
Uz citu aspektu saistībā ar kriminālatbildības piemērošanu norāda R. Bušs: «Kriminālatbildība iestājas par aplokšņu algu maksāšanu desmit minimālo mēnešalgu apmērā, taču nav pateikts, par kādu laika periodu - vai tas ir mēnesis, gads vai pusgads, vai runa ir par vienu reizi vai vairākām, vai par visiem darbiniekiem kopā. Tas pašreizējā regulējumā nav skaidrs.»
Zvērinātu advokātu biroja KPMG juriste Una Petrauska domā, ka noteikti būs procesi un prāvas, kurās būs arī notiesājošs spriedums, un tas kalpos kā brīdinājums citiem, jo «kriminālatbildība ir skarba lieta». Jāpiebilst, ka likumā paredzētie soda mēri par aplokšņu algu maksāšanu lielos apmēros ir no pagaidu sabiedriskajiem darbiem un naudas soda līdz pat brīvības atņemšanai.
Sodīs arī grāmatvedi
Kriminālatbildība par aplokšņu algas maksāšanu tiks piemērota ne tikai uzņēmuma valdes loceklim, bet arī grāmatvedim, kas atsevišķos gadījumos gan var būt viena un tā pati persona. Kā uzsver U. Petrauska, «grāmatvedis nav amatpersona, tā ir persona, kura nav ziņojusi par nodarījumu. Tas izskatās pēc brīdinājuma, ka sods skars ikvienu, kurš ir zinājis par pārkāpumu, bet nav par to ziņojis. Tas apliecina normas preventīvo raksturu.»
Krietni vien ironiskāks par grāmatvežu sodīšanu ir A. Borovkovs, kurš norāda, ka «tad jau vajadzētu sodīt arī sekretāri, kura skrēja uz veikalu pēc aploksnes». Savukārt R. Bušs norāda, ka attiecībā uz grāmatvedi tas būs pierādīšanas jautājums. «Ja izdosies pierādīt, ka grāmatvedis zinājis par aplokšņu algu izmaksu, tad to var kvalificēt kā neziņošanu par noziedzīgu nodarījumu. Taču tas, ka grāmatvedis ir zinājis, būs jāpierāda,» uzsver R. Bušs. Pret minēto normu stingri iestājas arī Latvijas Grāmatvežu asociācija.
Jāatgādina, ka pagājušajā nedēļā Dienā zvērinātu advokātu biroja BDO Legal juriste Diāna Baļķena norādīja, ka neapšaubāmi sodīt darba devējus par aplokšņu algu izmaksāšanu ir nepieciešams, taču būtiski šīs tiesību normas tapšanas gaitā bija izvērtēt izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma pakāpi attiecībā pret piemērojamo sodu.