Šādi to nodēvējuši viduslaiku mūki, kuri uzskatījuši, ka alus ir tikpat vērtīgs un garšīgs, cik labi uzrūgusi un prasmīgi izcepta maize. Ja šķiet, ka strīdi par produktu nosaukumiem un lietošanas tiesībām notiek tikai tagad, tad jāteic, ka tie diemžēl ir maldi. Vēsture atkārtojas un atkārtojas, un alus nav izņēmums. Strīdi un intrigas saistībā ar alu ir mūžvecas! Patiesībā gan tam dzērienam, ko sauca par alu un dzēra pirms gadiem piecsimt, nav gandrīz nekā kopīga ar to, ko mēs baudām šodien. No kā tik tas nav brūvēts, un kas tik tam nav likts klāt! Sākot no visnotaļ nevainīgām piedevām, piemēram, maltiem zirņiem, pupām, kadiķogām, laurlapām, malta krīta un beidzot ar dažādām indīgām zālītēm un pat sēnēm. Pēc šāda alus iedzeršanas ne vienam vien uzmākušās halucinācijas un citas dīvainas ligas, taču tajās vainots nevis dzēriens, bet alus raganas.
Saprātīgāki cilvēki, domājams, gan apjauta, kas par lietu, un tieši tāpēc centās ieviest kārtību, proti, noteica kvalitātes kontroles un sodīja brūvētājus, kuri neievēroja noteikumus. Zināšanai - Senajā Ēģiptē šādu vaininieku vienkārši ņēma un noslīcināja, citur meta cietumā vai sūtīja spaidu darbos.
Alus kvalitāti pārbaudīja ar dažādiem paņēmieniem. Viens tāds tika praktizēts XV un XVI gadsimtā Vācijā. To dēvēja par bikšdibenu paņēmienu. Trīs augsta ranga kungi - birģermeistars un vēl divi citi, ieģērbušies dzeltenās ādas biksēs, ieradās pie alus brūvētāja. Uz koka sola izlēja kausu alus, vienmērīgi izlīdzināja pa visu sola virsmu, un smalkie kungi apsēdās un sēdēja divas stundas. Laiku skaitīja smilšu pulkstenis. Tad pēc komandas visi trīs reizē lēca kājās, un, ja kopā ar viņiem «uzlēca» arī sols, tad pārbaudījums bija izturēts un alus atzīts par labu. Citur valdīja pieticīgāki noteikumi, pārbaudītājs bija viens pats un sēdēja nevis uz sola, bet gan ķeblīša.
Mūsdienās lielā daļā Eiropas valstu ar stabilām alus tradīcijām joprojām spēkā ir šādi noteikumi: labam alum jābūt caurspīdīgam, tajā pašā laikā vairāk vai mazāk brūnam. Glāzē jāpaliek putām un ilgi jāturas, taču, kad tās izčākst, nosēdumi redzami nevis uz glāzes malām, bet tās dibena vidū. Pēc laba alus baudīšanas nedrīkst būt ne galvassāpju, ne arī kādu citu nepatīkamu sajūtu. Un Jāņos vēl jo mazāk! Ja negribas alu akurāt dzert, no tā var vārīt zupu - gan saldu, gan sāļu. Un pievienot mīklai, kurā apviļā dārzeņus un zaļumus un pēc tam fritē eļļā. Un sakult kokteili ar olu un garšvielām. Un pieliet mērcei, kurā sautē kādu sulīgu liellopa filejas gabalu. Ja nu nekas cits prātā neienāk, alu var iejaukt arī tradicionālajā Jāņu šašlika marinādē!