Šis jautājums ir iekustināts. Tā aktualitātes pamatā, tāpat kā attiecībā uz tiem, kas Saeimā ievēlēti un ar savu uzvedību daudzus pārsteidz, ir partiju vājums. Tāpēc, izejot no partiju sistēmas, mans priekšlikums ir palielināt izpildvaras lomu. Metode, kuru piedāvāju, nav oriģināla - ja nemaldos, vismaz 12 Eiropas Savienības valstīs parlaments ievēl premjeru un tas savukārt pats izvēlas ministrus. Nevis bezierunu kārtībā pieņem partiju deleģētos. Nav brīnums, kāpēc igauņi mūs bieži apsteidz, - Igaunijā izpildvara ir daudz neatkarīgāka no koalīcijas. Tas, protams, paceļ premjera partijas atbildību citā līmenī. Ja kļūdās, no varas jāaiziet un labu brīdi jārēķinās ar atrašanos opozīcijā.
Varbūt tieši šī iemesla dēļ valdošie īsti neraujas ieviest šo modeli?
Varbūt. Taču šis modelis arī paredz, ka partijas priekšsēdētājs vienlaikus ir arī premjera amata kandidāts. Nav jāgudro, ko ņemt no malas. Tāpēc tas ir partiju kapacitātes jautājums - cik tās stipras un ko domā par savu nākotni.
Parasti jau domā vien četru gadu periodā.
Nu, vai pat par četriem gadiem domā... Parasti sasparojas vien pēdējā gadā pirms vēlēšanām. Un tad visus iespējamos resursus velta, lai būtu ievēlēti atkal. Tā diemžēl ir mūsu problēma.
Pieminējāt deputātus, kas pārsteidz ar savu uzvedību. Internetā kā tāda anekdote klīst uzskaitījums, ko šīs Saeimas deputāti jau sadarījuši: iespējamā balsu pirkšana, shēmošana ar mandātiem, braukšana pie stūres dzērumā, kautiņš ar bāra apsargu un meli par tā iemesliem, kratīšana deputāta dzīvoklī... Vieni vienīgi skandāli, kas varas pārstāvjiem godu nedara.
Vismaz pusgadu katrai jaunai institūcijai vajag, lai «sakratītos». Cilvēkiem jāsaprot, kur nokļuvuši. Nenoliedzami šajā Saeimas sastāvā ir daudz profesionālu cilvēku, bet tas, ko šobrīd redzam, arī skaidri izgaismo, kādi vēl deputāti Saeimā ir ievēlēti. Taču pozitīvā puse ir tā, ka partijas jau rīkojas, lai attīrītos. Saprot - ja neko nedarīs, pašas izplēnēs.
Kopumā, ja pavērtē Saeimas jaunpienācējus, kuru ir vairāk nekā četrdesmit, ir daudz tādu, kuriem ir pamats sevi ļoti labi parādīt parlamentārajā darbā. Pietiekami daudz, lai būtu cerība un iespēja klimatu politikā būtiski uzlabot. Piemēram, kādreizējie pašvaldību deputāti, vadītāji no Tukuma, Valmieras, Smiltenes, Līvāniem, Daugavpils novada. Viņi ir tieši ieinteresēti, lai attīstība uz priekšu ietu arī laukos.
Kā veicas sadarbība ar jauno valdību?
Pašreizējās valdības sastāvs kvalitatīvi ir daudz labāks par tām, kas bijušas laikā, kopš atkal esmu politikā. Jo šajā valdībā ministru amatos ir cilvēki vai nu ar lielu politisko, vai profesionālo pieredzi konkrētajās nozarēs. Potenciāls ir liels. Kā viņi to realizēs, to dzīve rādīs.
Kurām jomām valdībai būtu jāvelta lielākā uzmanība?
Tādas ir divas, kurās pēdējos 20 gados problēmas tikai krājušās, - izglītība un veselība. Ātri risinājumi diez vai iespējami, taču valdībai būtu jādara viss iespējamais, lai vismaz iezīmētu attīstības stratēģijas. Lai cilvēkiem ir skaidrība, kas viņus sagaida.
Pirms dažām dienām Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs Jānis Platais televīzijā atzina, ka nākamā gada budžets neliecina, ka gribam pelnīt vairāk.
Budžeta uzdevums ir nodrošināt valsts pamatfunkciju veikšanu. Ja gribam ko vairāk, jādomā, kā vairāk nopelnīt, lai līdz ar to būtu arī lielāki ieskaitījumi budžetā. Šobrīd lielu daļu kopējo izdevumu sedzam no Eiropas fondu līdzekļiem. Šo priekšrocību brīžiem tā īsti nespējam novērtēt.
Taču jāapzinās, ka laiks ir ierobežots - naivi būtu cerēt, ka arī pēc 2020. gada vēl būs pieejami atbalsta miljardi. Solidārā palīdzība beigsies. Tā nebūs mūžīgi. Mums ir jāatrod ceļš, kā paši pelnīsim un kā paši savu attīstību finansēsim.
Runājot par budžetu, protams, var vērtēt, vai sadalīja proporcionāli vai ne, bet jāsaprot, ka dalīja to, kas ir. Ja varēja veselībai un izglītībai atvēlēt ap 30 miljoniem, labi. Lielākas iespējas taču nav. Ja bija apsolījums papildināt aizsardzības budžetu, tas arī bija jādara. Es domāju, ka daudz lielāka uzmanība jāvelta tam, lai vairāk un apzinīgāk maksātu nodokļus. Ja starpība starp mazumtirdzniecību un personu kopējiem ieņēmumiem ir skaitāma miljardos, kaut kur tā nauda rodas, kaut kā to nopelna. Uzskatu arī, ka daudz straujāk palielināms neapliekamais minimums. Un būtu loģiski, ja šajā situācijā tas būtu progresīvs.
Šis bija eiro ieviešanas un arī lielo starptautisko konfliktu (kas skar arī mūs) gads.
Pēc tā, kā starptautiskos kontaktos veicas mūsu uzņēmējiem, redzam, ka eiro ieviešana vērtējama kā ļoti pozitīvs solis. Taču, protams, pie tik mazas ekonomikas un tik maziem apjomiem, kādus varam piedāvāt, eksports pa visu pasauli nav iespējams - nepietiek, ko eksportēt. Sadarbībā ar citām Eiropas Savienības valstīm ir jāpalielina apjomi un jāmeklē jauni tirgi, to mēs jau intensīvi darām.
Ja tālākas valstis, ar maziem apjomiem arī transporta izmaksas sanāk neadekvāti lielas.
Tāpēc svarīgi fokusēties uz konkrētām valstīm. Līdz ar to var saprast uzņēmēju interesi par tuvākajiem tirgiem. Izejot no šī apsvēruma, veidots arī manu vizīšu plāns nākamajam gadam. Janvārī kopā ar plašu uzņēmēju delegāciju brauksim uz Somiju. Pēc tam Norvēģija, tad Austrija. Līdzīgi kā iepriekš fokusējāmies uz austrumiem, tā tagad līdzvērtīgi uz Eiropas valstīm.
Kā mūsu uzņēmējus uztver «jaunajos tirgos»?
Labi. Interese ir. Taču tajās valstīs, uz kurām orientējamies, projekti parasti ir miljardos. Kā jau iepriekš minēju, mums vienas nulles pietrūkst...
Taču ir arī panākumi, piemēram, lieliski veicas Latvijas finierim, kas pierāda, ka Latvija var ieiet tādās valstīs un tādos sektoros, kas vēl nesen likās pilnīgi neticami. Protams, nākamgad viens izcils pasākums būs Valmieras stikla šķiedras jaunās rūpnīcas atklāšana Amerikā.
Būtu jau labāk, ja jaunu rūpnīcu atklātu Latvijā, nevis aiz okeāna...
Tas, ko ražo Valmieras stikla šķiedra, tomēr ir stratēģisks produkts, un tā ražošanā gluži dabīgi ir izvērsties tur, kur vislielākais pieprasījums. Bet ar to ir saistīts arī pretējais process - vairāki uzņēmēji no Amerikas jau ir izrādījuši interesi ražot savus produktus tuvāk Latvijā esošajai rūpnīcai.
Kādreiz rietumvalstu uzņēmēji tiecās apgūt Krievijas tirgu, nu situācija sarežģījusies, un tomēr - kādas perspektīvas attiecībām ar kaimiņiem?
Skatoties uz nākamo gadu, ir skaidras sadarbības iezīmes un jau faktiski noslēgti reāli līgumi ar Baltkrieviju. Attiecību attīstība varētu būt salīdzinoši strauja. Mums tas ir svarīgi, jo arī Eiropas Savienībā par to spriež arvien vairāk - kaimiņu politika ir ļoti svarīga. Tas it sevišķi skar Eiropas dienvidu valstis attiecībā uz imigrācijas jautājumu risināšanu - labāk veicināt kaimiņvalstu attīstību nekā cīnīties pret nelegāliem ieceļotājiem.
Protams, pāragri spriest, bet pirmajā Eiropas līderu saietā, kas notiks janvāra sākumā Rīgā, viens no jautājumiem varētu būt saistīts ar attiecībām starp Eiropas Savienību un Krieviju, kur būtībā Latvijai būs ļoti liela loma. Mūsu priekšrocība ir tā, ka šo Eiropas Savienības austrumu kaimiņu daudzās jomās izprotam labāk nekā rietumvalstu politiķi.
Dienas Biznesa rīkotajā konferencē šīs nedēļas sākumā no uzņēmēju puses izskanēja milzīga kritika politiskajai vadībai gan par ārlietu ministra kareivīgo attieksmi pret Krieviju, gan Saeimas priekšsēdētājas atteikšanos runāt ar kaimiņvalsts vēstnieku. Pragmatisms faktiski ir nulle. Politiķi, kuriem jābūt par problēmu risinātājiem un komunikatoriem, problēmas iedzen nerisināmā stāvoklī. Kādai, jūsuprāt, būtu jābūt mūsu amatpersonu politikai attiecībās ar Krieviju?
Attiecībās ar Krieviju mūsu vienīgais ierocis ir diplomātija. Kādi vēl varianti? Būvēt Berlīnes mūri? Bet tas arī reiz tika sagrauts. Ja mēs 90. gadā spējām atrast mierīgu risinājumu, kad situācija bija daudz smagāka, domāju, ka tagad viss ir daudz vienkāršāk izdarāms. Tikai nevis pagriežot muguru, bet runājot. Jāsaprot, ka priekšvēlēšanu laiks ir beidzies. Ja skatāmies uz pasauli globāli, es vienmēr atceros Šimona Peresa teikto, ka valdību loma arvien samazinās un droši, ka samazināsies arī turpmāk; pasauli arvien vairāk vada lielais bizness. Ja kāds domā, ka to varēs apturēt, jāsaprot, ka tas neizdosies.
Taču politisko vēstījumu nozīme arī saglabājas.
Piekrītu. Taču, ņemsim par piemēru jau pieminēto Krieviju - grūti atrast kādu lielo pasaules koncernu, kura šajā valstī nebūtu. Ar to saistīta gan cilvēku kustība, gan cilvēku iespējas.
Vēl viens faktors - mums Krievija un Baltkrievija ir lielākie kaimiņi ārpus Eiropas Savienības, un, kā es parasti saku saviem ārzemju kolēģiem, mans mērķis ir rīkoties tā, lai šīs abas valstis paliktu kā labi kaimiņi un tikai kaimiņi. Ja uzmūrēs sienu, tā vienalga būs īslaicīga. Neglābjami. Kura puse uzvarēs, par to var strīdēties.
Faktiski jau zaudēs abas...
Tas, ka zaudēs abas un vinnētājs būs kāds trešais, ir skaidrs. No šāda viedokļa un mūsu ilgtermiņa saglabāšanās viedokļa jautājums par attiecībām ar kaimiņiem ir ļoti būtisks. Tagad tas ir nedaudz piebremzēts, bet vēl nekur nav pazudis. Ja kāds politiķis domā, ka Latvija būs Eiropas galapunkts, tad tā arī būs un Latvija paliks vien nomale. Es tā nedomāju un šādu pieeju neatbalstu.
Piekrītat tēzei, ka neatkarības atjaunošanas laikā un pirmajos gados pēc tam deputātu sastāvs bija daudz kvalitatīvāks?
Tas tomēr jāvērtē pēc situācijas. Ja 90. un 91. gadā nebūtu atrasts pareizais balanss - spēja gan iekšēji, gan uz āru parādīt, ka rīkojamies saprātīgi -, viss beigtos ar milzīgu asinsizliešanu. Par to esmu pilnīgi pārliecināts. Prasme iet uz priekšu krīzes situācijās ir ļoti vērtīga. To mēs kaut kā brīžiem negribam atzīt. Atcerēsimies tā laika patosu, bet vienlaikus praktiskajā darbībā, jo sevišķi posmā no 4. maija līdz 1991. gada augustam, politiķi demonstrēja spēju saglabāt balansu un soli pa solim virzīties uz priekšu. PSRS armijas klātbūtne bija jūtama visu laiku, konflikts varēja sākties jebkurā brīdī. Spēja nevis paniski reaģēt uz katru kairinājumu, bet gan pragmatiski meklēt labāko ceļu ir tas svarīgākais. To arī mēģināšu akcentēt savā 1. janvāra uzrunā, jo uzskatu, ka tas ir būtiski, īpaši šajā situācijā, kad tomēr esam daudz sasnieguši valsts attīstībā un drošībā.
Divi savā ziņā saistāmi jautājumi: vai jau esat izlēmis par iespēju atkārtoti pretendēt uz Valsts prezidenta amatu, un kāda ir jūsu attieksme pret ideju par tautas vēlētu prezidentu?
Uz pirmo jautājumu es teiktu tā: nevienam nav liegts uz to gatavoties.
Tostarp jums?
Arī man. Taču ir ļoti daudz nezināmo. Piemēram, aktualizēts jautājums par tautas vēlētu prezidentu. Es biju domājis, ka deputātu sagatavotais likumprojekts par šo jautājumu sniegs arī atbildes. Diemžēl par būtību (pilnvaras, atbildība un tamlīdzīgi) tur nekā nav. Tīri tehniski definēts, kā balsos. Faktiski vēlēšanu komisijas instrukcijas līmeņa dokuments. Kamēr nav ieviesusies skaidrība šajā jautājumā, man nākt priekšplānā ar kādiem paziņojumiem būtu pilnīgi aplami. Tāpēc es daru savu darbu un, kad laiks pienāks, tad arī novērtēšu situāciju. Ko darīt ir ļoti daudz, it sevišķi sadarbībā ar Eiropas Komisijas un Eiropadomes jauno vadību.
Un kāda ir atbilde uz otro jautājumu? Socioloģija rāda, ka pieprasījums pēc tā, lai Latvijā būtu tautas vēlēts prezidents, ir ļoti liels.
Ir ārkārtīgi bīstami atstāt ļoti lielu varu viena cilvēka rokās. Tepat netālu esošajās valstīs pieredze parāda, pie kā tas var novest, kādas var būt sekas. Līdz ar to pašreizējā kārtība, ka prezidentu ievēl Saeima un ir ļoti konkrēts pilnvaru balanss starp prezidentu, parlamentu un valdību, politiski ir daudz drošāka.
Ar kādu skatu raugāties uz nākamo gadu, ko gribētos panākt?
Es uz Latvijas nākotni raugos mazliet plašākā mērogā nekā tikai mūsu valsts robežās. Ar cerībām raugos uz jaunatnācējiem ES vadībā - Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru un Eiropadomes priekšsēdētāju Donaldu Tusku. Gan Eiropas Komisijas, gan Eiropadomes vadītājs ir ļoti pieredzējuši, ilglaicīgi valdību vadītāji, kas turklāt pārstāv gan ES rietumu, gan austrumu pusi. Ja viņi atradīs kopēju valodu, var būt jauni un ļoti pozitīvi impulsi visas Eiropas Savienības straujākai attīstībai. Esmu pārliecināts, ka mūsu pašreizējā valdība ir spējīga šos impulsus uztvert un virzīties uz priekšu. Kopumā man ir pārliecība, ka Latvijas iespēja arī turpmāk attīstīties ir visai liela. Līdz ar to uz nākamo gadu raugos optimistiski. Lai arī uzskatu, ka prezidentūras maiņa ir novecojusi vadības kārtība un šajā konceptā arī nepieciešamas pārmaiņas, taču to, ka Latvija, izmantojot savu pieredzi un jaunās iespējas Eiropas Savienībā, varēs pamainīt daudzas pamatnostādnes, gaidu ar lielām cerībām. Tas dos iespēju atrast labāko ceļu, kā iet uz priekšu.
Ko jūs novēlētu tautai nākamajā gadā?
Nebūt pieticīgiem, bet apdomīgiem. Izvēlēties savu ceļu un uzņemties personīgu atbildību par to. Tad mēs visi varēsim būt gandarīti par sevi un savu valsti.