Līdz pat 90.gadiem, kad Rīgas kanalizāciju sāka pieslēgt pilsētas bioloģiskās attīrīšanas iekārtām, barības vielām bagātais šķidrums vairākās vietās līksmi ieplūda Daugavā. Ūdens te parasti bija pelēki iebrūnā krāsā un pēc smaržas tikai mazliet atpalika no ziemeļzviedru delikateses - pūdētās siļķes - aromāta. Neraugoties uz to, dzīvība ap kanalizācijas ieplūdes vietām kūsāja. Visvairāk tās bija iecienījušas trīs rīdzinieku grupas - kaijas, zivis un makšķernieki. Lai gan 80.gados Rīgas mājsaimnieču apziņā jau bija nostiprinājusies pārliecība, ka Daugavas zivis nedrīkst ēst, makšķerniekus tas neatturēja, visupirms jau puikas. Pie vienas no šādām _gavnoķečkām_ pirmos soļus makšķerēšanā spēra aktieris Dainis Porgants. Viņš atceras, ka māte, droši vien tikai dēlam par prieku, vienu no viņa pirmajiem lomiem ir mēģinājusi vārīt, bet no viruma drīz vien smirdējusi visa virtuve.
Zupai sanāks
Nav ļaunuma bez labuma: makšķerējot šādās vietās, 80.gadu jaunie rīdzinieki apguva pasaulē arvien populārāko makšķerēšanas principu catch and release - noķer un atlaid. Taču laiki mainās. Nesenā ziņa par rekordlielu ogotāju daudzumu Latvijas mežos nozīmē arī to, ka lielāks makšķernieku spiediens būs jāiztur mūsu zivīm, visupirms galvaspilsētas un tās tuvākās apkārtnes ūdeņu iemītniecēm. Tas, kuram nepietiek naudas aizbraukt ogās vai sēnēs, ja ne gluži komunālos maksājumus, tad zināmu iztikšanu krīzes laikā var nodrošināt, ar makšķerīti rokā aizejot līdz tuvākajai ūdensmalai. Lai gan ūdeņu kontūras Rīgu nav izrobojušas ne tuvu tik stipri kā, piemēram, Stokholmu, arī mums likteņupes taisnie krasti nav vienīgā vieta, kur tikt pie zivs. Ja tavi makšķerēšanas nolūki aprobežojas ar zivju zupai nepieciešama daudzuma saķeršanu, rezultātu puslīdz droši var sasniegt gandrīz ikvienā Rīgas galā, sākot ar pašu centru. Rīgas kanāls, Daugavas krasti - gan granītā kaltie, gan Ķīpsalas, Zaķusalas un Lucavsalas «dabiskie», Māras dīķis, Hapakgrāvis, Buļļupe, Varkaļu kanāls, Ķīšezers un Juglas ezers - vietu netrūkst. Šis apgalvojums gan nav absolūts. Piemēram, Varkaļu kanālā, pavēlāk ieradies, vietiņu pie ūdens vari arī nedabūt. Ērta piebraukšana, nav jāstāv dubļos, ja ķeras, tad lielas - tātad piektdienā vai sestdienā te sēž makšķernieks pie makšķernieka. Diemžēl arī kultūrslānis stipri pabiezs, arguments «makšķernieki - dabas draugi», te nestrādā.
Piemineklis copmaņiem
Rīgas kanāls iegājis makšķerēšanas vēsturē ar to, ka tā ūdeņos raksturu rūdījis pazīstamais baņķieris Valērijs Kargins, kurš bērnībā ar savu draugu devās tur makšķerēt. Abi bija sarunājuši: ja viens noķers zivi pirmais, tad otram jāēd slieka. Tolaik veiksme vēl Karginam smaidījusi - Rīgas kanālā zivtiņu pirmais izvilcis viņš.
Tagad Vecrīgai tuvākā vieta, kur makšķerniekus var redzēt gandrīz katru dienu, ir krastmala pie Saules akmens. Vieta copei gandrīz ideāla, pat soliņu netrūkst. Turklāt te Vecrīgas panorāmu neaizsedz tilti vai dižēkas. Parunājušies ar pāris sirmiem kungiem, kas te sēž pie saviem kātiem, uzzinām svarīgu kultūrfaktu: lūk, blakus esot arī piemineklis Rīgas makšķerniekiem! Saucoties Garā Slieka. Jā, patiesi, pirmā asociācija, uzlūkojot Olgas Šilovas skulptūru Rīgas torņu skaitītājs, ir tieši šāda.
Ihtiologi zina stāstīt, ka zivju daudzveidība Daugavas lejtecē ir liela. «Nesen Hapakgrāvī īsā brīdī konstatējām 20 sugas,» stāsta Latvijas Zivju resursu aģentūras Iekšējo ūdeņu un akvakultūras laboratorijas vadošais pētnieks Ēriks Aleksejevs. Daugavā un abos lielajos Rīgas ezeros - Ķīsītī un Juglā - var sastapt gandrīz visu mūsu saldūdeņu faunu, atskaitot alatas un repšus. Pilsētas ezeriem raksturīga ir arī savdabīga faunas papildināšanās: tajos ik pa laikam kāds kaut ko ielaiž. Rīgā gan vēl nav dzirdēts par piraijām, kā Daugavpilī, taču rotani Bābelītes ezerā un Velnezerā nokļuvuši tieši tā.