Šajā nedēļas nogalē Pauls pārstāvēs Latviju Nāciju kausā Ķegumā. Tās viņam būs pēdējās sacensības uz moča, kas konkurētspējā krietni atpaliek no vairākuma sāncenšu spēkratiem.
Pastāsti īsumā par aizvadīto sezonu! Sākumā bija paredzēti daži starti pasaules čempionātā MX2 klasē, bet sanāca krietni vairāk.
Pauls Jonass. Vairāk vai mazāk tā sanāca, jo pirms sezonas bija plāns kļūt par Eiropas čempionu 250 kubikcentimetru klasē, bet pirmie posmi neizdevās tādi, kādus gribētos. Pasaules čempionāta pirmajā posmā Itālijā piedzīvoju kritienu un nedaudz satraumēju kaklu, tāpēc nākamajos posmos bija problēmas ar ātrāku noguršanu, «piedzinās» rokas. Viss bija galīgi šķērsām. Trīs mēnešus lēnām mēģinājām atgūt veselību. Tagad jau beidzot ir tā fiziskā gatavība, kāda bija pirms sezonas.
Kaspars Jonass, Paula tēvs. Faktiski sapratu, ka vairs nav vērts, jo Eiropas čempionātā mūs neinteresēja neviena cita vieta kā tikai pirmā. Lai labāk pierastu, adaptētos nākamā gada klasei, sapratām, ka vairāk jābrauc MX2.
Ar 125 kubikcentimetru motociklu vari pārvietoties arī ielās, ne tikai trasē. Vai izmanto šādu iespēju?
(Smaida.) Pašam ir KTM Duka, bet nav vēl tiesību. Tagad plānoju līdz oktobrim tās nokārtot, jo tad faktiski pārvākšos uz dzīvi Beļģijā, tāpēc gribētos, lai man vismaz ir ar ko pārvietoties tur.
Tiesību vēl nav, jo visu laiku biji prom?
Jā. Kad es biju samācījies teoriju un biju gatavs kārtot eksāmenu, atkal bija jābrauc prom. Tad vairs nebija laika. Visvairāk laika it kā ir ziemā, bet tad jau nevar nokārtot moča tiesības.
Pirms debijas MX2 - kā iztēlojies pāreju uz nākamo klasi, un vai tas īstenojās?
Kad pārgāju uz MX2 klasi, īpašu mērķu nebija. Galvenais bija sakrāt pieredzi, pierast pie konkurentiem, saprast, kāda ir braukšana tieši tajā klasē.
Un kāda tā ir?
Ir daudz sarežģītāk nekā 125 kubikcentimetru klasē. Tur tomēr pārsvarā brauc juniori, bet te - vīri, kuri nerespektē cits citu, iet uz pilnu banku.
Pirmo posmu atceries?
Jā, ļoti labi. It īpaši kritienu otrajā braucienā (smejas). Asiņojošs krekls, viss nobrāzts...
Kā tas notika?
Pirmajā aplī bija nedaudz nolaistīta trase, tā bija ļoti cieta, un uz to uzmetienu bija iebrauktas nelielas špūres. Uzmetu šķībi, un... Atceros jau to brīdi, kad cēlos augšā un skatījos, kā pārējie brauc garām.
Kādas ir vērtīgākās atziņas, ko ieguvi šosezon?
Domāju, ka esmu kļuvis mazāk agresīvs. Pirmajos posmos jau sākumā gribēju raut melnu, iet uz pilnu banku, bet tagad esmu iemācījies, ka brauciens ir garš un ka pirmajos apļos tik un tā visus neapdzīsi. Jā, pirmie apļi ir svarīgi, bet tie nav vissvarīgākie. Gandrīz visi braucēji pēdējos apļos piegurst, un tieši tad arī jāparāda savs labākais sniegums.
Kādi ir tavi trumpji pret konkurentiem MX2 klasē, un kādi ir viņu - pret tevi?
Oi! Jāpieliek vēl visur.
Vai fiziski vari konkurēt ar krietni vecākiem puišiem?
Protams, nevaru konkurēt ar 23 gadus veciem vīriem. Tas ir skaidrs. Šogad diezgan daudz fiziski strādāju. Turklāt esmu viens no lielākajiem un smagākajiem tajā klasē. Pārējie visi ir tādi... franči un itāļi, kalsnie un maziņie, bet man vēl ir daudz kur pielikt, sevišķi fiziskajā ziņā.
Fiziskā kondīcija ir svarīgākais, pie kā jāstrādā, pārejot uz nākamo klasi?
Jā, pavisam noteikti. Jebkurā pārejā ir ļoti liela atšķirība. Motocikli ievērojami atšķiras, ir jaudīgāki. Nav tik vienkārši.
Un priekšrocības?
P. J. Es nezinu. Daudzi saka, ka man ir... Arī Stefans Everts saka, ka no austrumiem nāk tie niknākie vīri, kas nepadodas. Domāju, tas ir viens no maniem plusiem.
K. J. Domāju, ka Paulam liels pluss ir darbaspējas un galva. Viņš visu dara ar skaidru galvu. Jā, skola šobrīd Paulam paliek otrajā plānā, bet es jau no viņa mazotnes esmu ievērojis, ka viņš spēj ātri pieņemt lēmumus, arī neordinārus.
Kas ir Stefans Everts?
Desmitkārtējais pasaules čempions un KTM rūpnīcas komandas menedžeris, viņš trenē arī braukšanu tajā komandā. Būs viens no maniem bosiem nākamgad, braukšanas treneris.
Kad jums ar viņu sākās sadarbība?
Mēs ar Stefanu sākām kopā strādāt, šķiet, jau jūnijā. Līgumu ar KTM uz nākamo sezonu parakstījām kaut kad jūlijā. Kopā strādājām vēl bez līguma, Stefans man sastādīja treniņu programmas. Trīs četrus mēnešus strādājam kopā.
Kurš kuru atrada?
P. J. Man jau iepriekš bija bijusi sadarbība ar viņa tēvu, esmu bijis pie viņa treniņnometnē Beļģijā. Šogad sezonas sākumā man neveicās posmos. Biju mājās, piezvanīja Stefana tēvs Harijs. Teica, ka man vajadzētu aizbraukt uz Beļģiju, lai tiktu galā ar visu. Pēc tam piezvanīja arī Stefans, lai patrenētos kopā ar viņu un MXGP klases braucējiem.
K. J. Mēs tā droši nezinām, bet gan jau viņiem bija plāns iesaistīt Paulu komandā. Kad saņēmām līguma piedāvājumu, izskatījām, paanalizējām, kādi ir plusi un mīnusi. Labāku situāciju mēs nemaz nevaram vēlēties. Paulam tagad ir tādi apstākļi... Eiropā nav iespējami labāki. Es pat nezinu, vai Amerikā ir.
Šogad pārstāvēji Marcchetti komandu. Kā strādāšana tādā atšķiras no rūpnīcas komandas?
Būtiskākās atšķirības ir tehnikā, plus tagad man būs arī papildu cilvēki ar plašākām zināšanām. Būs pieejams labākais mocis, pie kāda vien varu tikt klāt, varēšu samainīt katru, pat vissīkāko detaļu, lai mocis būtu maksimāli labs tieši man.
Vai šosezon neko nevarēji mainīt?
Protams, meklējām kaut kādus risinājumus, taču nebija pieejami tādi sīkumi, kādi būs rūpnīcas komandā. Un šis motocikls pavisam noteikti nebija konkurētspējīgs uz rūpnīcas moču fona. Man mājās standarta treniņu motocikls iet tikai nedaudz, nedaudz sliktāk nekā tas, ar ko braucu sacensībās.
Pats maksāji par moci?
Nē, viņi vienkārši atveda motociklus uz sacensībām.
Ne treneru, ne mehāniķu?
P. J. Viens mehāniķis katram sportistam bija.
K. J. Nākamsezon Paulam būs divi mehāniķi - viens sacensībām, viens treniņiem. Plus vēl - fiziskās sagatavotības treneris, braukšanas treneris. Tiek strādāts kopā arī ar sporta ārstu. Līdz šim par treneriem visus šos gadus domāju es pats. Mīnuss bija tas, ka es par vēlu šim pasākumam piesaistīju sporta ārstu. Tas bija jāņem vērā agrāk.
Iepriekš bija sadarbība ar Kristeru Serģi. Vai tā necietīs no līguma ar KTM komandu?
P. J. Tā joprojām ir, tā mums ir mūžīgā sadarbība (smejas). Viņam ir menedžera loma. Un mazliet ir psihologs manam tētim (smaida). Kristeram sanāk palīdzēt it visā, arī braukšanā, kad viņš atbrauc uz kādiem posmiem.
K. J. Viņam ir liels pienesums kontaktu ziņā, ar ārzemju kompānijām. Pateicoties Kristeram, tikām arī pie šī līguma. Viņa nostājas un pieredzes dēļ. Viņš dod ļoti labus padomus, lai mēs neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem kāpis viņš. Man ar Kristeru vīzija ļoti sakrīt. Brīžiem es pats savā galviņā iedomājos kaut kādas nianses, piezvanu viņam, vēl nepastāstot par tām, un viņš man pasaka tieši to pašu. Pēc līguma parakstīšanas ar KTM Kristeram būs mazāka slodze organizatoriskos sīkumos, bet viņš paliks menedžeris.
Ja KTM sarūpē maksimāli labus tehniskos nosacījumus, tad jau nav nekādu šķēršļu nākamsezon cīnīties par augstākajām vietām?!
Nākamsezon varbūt vēl ne, jo jānobriest. Gan ķermenī, gan galvā. Spriežam, ka mans laiks būs pēc diviem gadiem. Tagad soli pa soli strādājam, lai vēlāk būtu topā.
Un tad aptuveni 20 gados plāno pāriet uz MXGP klasi?
P. J. To, domāju, nevajag darīt pārsteidzīgi. Ar 450 kubikcentimetriem varēsi braukt visu mūžu, bet ar 250 - tikai līdz 23 gadiem.
K. J. Manuprāt, daudzi latviešu motokrosisti pieļāvuši kļūdu, par agru uzkāpjot uz jaudīgākiem motocikliem. Jo mazāk jaudīgs motocikls, jo mazāk kļūdu pieļauj, jāizjūt katra braukšanas nianse, jāstrādā ar ķermeni. Ar jaudīgāku motociklu var braukt netīrāk. Ja neesi iemācījies darīt lietas spiestos apstākļos, tad palaidīsi garām. Uzskatu, ka 85 kubikcentimetru klasē Pauls izcīnīja čempiona titulu tikai ar darbu. Ne mums mocis bija konkurētspējīgs, ne Paula fiziskie dotumi tobrīd bija sevišķi izcili.
Kā atšķiras braukšana abās vadošajās klasēs?
P. J. Domāju, ka MXGP klasē braucēji jau ir iekarojuši savu vietu, zina to, diez vai viņi par kaut ko īpaši cīnās. MX2 klasē neviens nevienam ceļu negriež, visi grib būt čempioni. Protams, arī MXGP klasē visi grib, bet tur jau cilvēki saprot savas reālās iespējas.
Kādas ir Latvijas izlases iespējas Nāciju kausā?
Nu, tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem, arī no veiksmes. Tomēr ir trīs braucieni, un sliktāko neņem vērā. Ļoti daudz izšķirs starts...
Un tomēr - Top 3 tas nebūs?!
P. J. (Smejas.) Top 3 noteikti nebūs. Top 10 ir iespējams, ja viss labi sanāk.
K. J. Es tā rēķinu, ka Top 15 ir reāls. Labāko divdesmitniekā noteikti jābūt.
Pastāsti, kā tu tiec galā ar skolas lietām!
Uz pēdējo Latvijas čempionāta posmu bija atbraukuši klases biedri. Tad nu es viņus satiku (smaida) pēc ilgāka laika. Mācīšos tālmācībā. Oktobrī braucu uz Beļģiju un būšu tur līdz Ziemassvētkiem.
Kā tas reāli notiek? Ik pa laikam atbrauc un mēģini kaut ko nokārtot?
P. J. Jā, mācos Aizputes vidusskolas 11. klasē. Kad atbraucu, nokārtoju visu nepieciešamo.
K. J. Man daudzi ir prasījuši - bet kā tad skola? Nu, var salīdzināt - spēlēt NHL vai NBA vai mācīties 11. klasē. Ko izvēlēties? Cilvēks ticis pie iespējas, kāda ir tikai vienreiz dzīvē. Otras tādas nebūs. Cilvēki jautā - ko darīs pēc karjeras beigām? Nu, tad arī mācīsies. Bet, ja palaidīsi garām iespēju sportā, to vairs neatgūsi, nesportosi jebkurā vecumā. Mācīties var jebkurā vecumā. Mana māte strādāja par skolotāju, pensijas vecumā ieguva augstāko izglītību. Protams, smadzenes jāattīsta, mēģināsim to sakārtot, bet mācības tagad nedrīkst traucēt viņa gaitām motokrosā. Uz viņa vietu rindā stāv tūkstošiem motobraucēju, bet izvēlējās viņu. Labākā vieta, kāda iespējama MX2 klasē. Tāda iespēja jāizmanto.