Blakusvāģis - favorīts
Latvijas Televīzijas skaņu operators, galvenais ieceres provokators Māris pats ratiņkrēslā iesēdās pirms pāris gadiem. Viņš pirms 20 gadiem saslima ar izkaisīto sklerozi un pats saka: «Bez štoka aiztenterēju līdz gadsimtu mijai un varbūt pat vēl nebūtu iesēdies ratiņkrēslā, ja nebūtu tā apslincis staigāt, ja nebūtu tik ļoti sapriecājies par ratiņkrēsla ērtībām, ja līdz darbam nebūtu mērojams tik liels attālums.» Māris norāda, ka izkaisītās jeb multiplās sklerozes slimnieku kustību traucējumi izpaužas ļoti dažādi un ne jau uzreiz cilvēks nonāk ratiņkrēslā. Taču pastaigas ar laiku kļūst arvien apgrūtinošākas, bet mājās tupēt negribas. Līdzīgi noteikti jūtas arī citi cilvēki ar traucētām vai ierobežotām kustībām. Tāpēc tiek kustinātas smadzenes un domāts, kā šiem cilvēkiem ikdienu padarīt kaut nedaudz krāsaināku.
Projekta Hameleonu rotaļas nesen rīkotajā praktiskās braukšanas stundā, kurā tika prezentēti radītie neparastie braucamrīki, Māris norāda uz palielu krēslu uz riteņiem ar rokas stūres mehānismu. Raugoties uz vēl padomju gados būvēto no Kuldīgas atvesto rīku, Mārim jau galvā dzimusi doma, kā to uzlabot. «Aizmugurē vajadzētu uztaisīt platformu, kur var uzlikt staiguli. Tad cilvēks pats var aizrullēt, kur vēlas, bet, ja jāiet kājām, noņem staiguli un tipina tālāk,» prāto Māris. Tieši tāpat viņa galvā dzimusi ideja par skūteri ar blakusvāģi, kas patiesībā ir visa projekta sākums. Pasūtījis internetā skūteri, Māris sākumā gribējis to stūrēt sēdus ratiņkrēslā, ieliekot starp kājām. Laikam jau no tā nekas prātīgs nav sanācis, tāpēc Māris sācis prātot par citādu tā izmantojumu. Sapratni un atsaucību viņš rada pie AD Racing Team biedrības dibinātāja Didža Meiera, kurš ikdienā būvē rallija automašīnas un kuram krāmēšanās ar dzelžiem nav sveša. «Vēl nebiju izteicis savu domu līdz galam, kad Didzis jau bija uzzīmējis, kā tas varētu izskatīties,» par veiksmīgo sadarbību ar konstruktoru stāsta Māris. Viņš ar skumjām noraugās uz Rīgā sabūvētajiem veloceliņiem, kurus, sēžot ratiņkrēslā, nevar izmantot. Padomju gados, kad šādu celiņu vēl nebija, Māris ikdienā ar divriteni brauca uz darbu. Šodien viņš vairāk brauc ar mašīnu, bet cik tad ilgi sēdēsi mašīnā un ne visur ar to var piebraukt. «Gribas taču kā jaunībā - traukties, lai drusku mati vējā plīvo,» ar humora pieskaņu paustas dzīves patiesības ir viņa stāstījuma neatņemama sastāvdaļa. Tā Mārim radusies ideja skūterim piestiprināt platformu, uz kuras uzbraukt ar ratiņkrēslu. Šādam izbraukumam gan vajadzīgi divi. Taču projekta Hameleonu rotaļas rīkotajā braucamo prezentācijā dažs, uzbraucis blakusvāģī ratiņkrēslu, pamanījās skūteri stūrēt arī viens. Tikai tad visu laiku jābrauc saliektam uz vienu pusi. Radās ierosinājums iebūvēt stūri blakusvāģa priekšējās stangas vidū, lai var braukt arī vienatnē. Izbraukuši ar šo rīku, daudzi atzina, ka sajutušies kā kantētēji motokrosā motocikliem ar blakusvāģi. Vienam patika ātrums, citam asās izjūtas pagriezienos. Nešaubīgi šis braucamais tika atzīts par favorītu.
Vide nav pieejama
Liela piekrišana bija arī pieaugušo trīsritenim un atbalsta ritenim ratiņkrēslam, ko demonstrēja projekta Hopp autori Madara Makare un Edgars Spridzāns. Atbalsta jeb piekto riteni nesen iegādājies invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons pārstāvis Aigars Bolis. Veikli demonstrējot, kā piekto riteni uzlikt un noņemt, viņš stāsta, ka ar tā palīdzību ratos jūtas daudz drošāk un stabilāk. Varot pārvarēt nelielus šķēršļus, braukt pa bruģi un grantētu ceļu, kas ratiņkrēsla priekšējo mazo ritenīšu dēļ līdz šim faktiski nebija iespējams. «Tiklīdz mazie riteņi trāpīja uz kāda lielāka akmentiņa, rati bija riņķī,» saka Aigars.
Gan Aigars, kurš ir vides pieejamības eksperts Rīgā, gan arī Aigars Miklāvs, kurš strādā par vides pieejamības speciālistu Cēsu būvvaldē, norāda, ka nepiemērotā vide braucējiem ratiņkrēslos ir vislielākā problēma. «Mēs darām visu, kas mūsu spēkos, sekojam līdzi, kā notiek dažādas pārbūves, vai tiek ievērotas vides pieejamības prasības, bet lietas sakārtojas ļoti lēni,» saka Aigars Miklāvs, kurš pēc traģiskas avārijas vairāk nekā pirms desmit gadiem nonācis ratiņkrēslā, bet tagad aizrāvies ar ratiņbasketbolu. «Ļoti augstu vērtēju šādas kustības aizsākumu Latvijā. Radīto braucamo izmantojumu redzu dažādās pastaigās, garākos izbraucienos. Izskanēja laba doma, ka šādus skūterus ar blakusvāģiem varētu, piemēram, iznomāt zooloģiskajā dārzā, kur, lai visu izstaigātu, tomēr jāmēro lieli attālumi.» Aigars Miklāvs prāto, ka šajā kustībā varētu iesaistīties arī valsts ar savu atbalstu, jo līdz šim notikušais ir vai nu labdarība, vai tīrs bizness.
Pieprasījums aug
Atšķirībā no pārējiem braucamajiem un palīglīdzekļiem, kas patlaban ir tikai prototipi vai izstrādes stadijā, projekta Hopp īstenotāji pieaugušo trīsriteņus, atbalsta riteņus ratiņkrēslam, kā arī lielākus atbalsta riteņus ar rokas stūres mehānismu izgatavo profesionāli. Mazo apjomu dēļ par ražošanu gan to īsti saukt vēl nevar, taču braucamo un palīgierīču izgatavošanai iegādātas speciālas iekārtas. Pašlaik tos ražo pēc individuāla pasūtījuma atbilstoši katra pasūtītāja fiziskajām īpatnībām vai ratiņkrēsla specifikai. «Ideja par šādiem rīkiem radās pagājušajā gadā. Zinot, ka Edgars ir metāldizainers un izgatavo dažādus velosipēdus, arī ērmriteņus, pie viņa pēc palīdzības vērsās cilvēki ar kustību traucējumiem. Tas kļuva par stimulu profesionālās darbības izvēršanai. Redzējām, ka par to ir interese un pieprasījums aug,» stāsta Madara.
Braucamrīku radīšanā iesaistījušies arī Mākslas akadēmijas studenti un Rīgas Tehniskās universitātes Robotikas kluba dalībnieki. Mākslas akadēmijas students Gaits Burvis demonstrēja unikālu stiprinājumu, ar kuru var savienot ratiņkrēslu un velosipēdu, radot tandēmtrīsriteni, lai varētu divatā doties kopīgos izbraukumos. Savukārt Robotikas kluba pārstāvis Guntis Kuļikovskis, prezentējot šoreiz gan rūpnieciski ražotu elektrobraucamo invalīdiem, mēģināja saprast, kā to uzlabot, pēc iespējas labāk pielāgot invalīdu vajadzībām un varbūt pat ražot Latvijā.