Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs (SC) atgādina, ka Saeimā jau ir atvērts politisko partiju likums, uz kura izskatīšanu 2. lasījumā bija iesniegts arī ierosinājums palielināt partiju dibinātāju skaitu no 200 uz 400 biedriem. Šo priekšlikumu deputāti janvārī nolēma nodot izvērtēšanai konstitucionālo tiesību ekspertiem, kuri savu atzinumu vēl nav snieguši. Šaubas bija par tā atbilstību cilvēktiesību normām. Lolita Čigāne (Vienotība) atzīst, ka citās valstīs ir ļoti dažāda prakse - Igaunijā partiju nodibināt var 1000 biedri, Francijā to iespējams pieteikt vienai personai. «Reģionu partijas ir mūsu politiskās kultūras un tradīciju problēma, kuru ar ierobežojumiem atrisināt nevarēs,» pieļauj S. Dolgopolovs. Viņš neizslēdz, ka vēlēšanu sistēmu varbūt varētu mainīt, pašvaldībās piedāvājot jaukto kārtību, bet tādā gadījumā būtu jāturpina administratīvi teritoriālā reforma, jo pašvaldības ir ļoti atšķirīgas.
Nomainīt divus ciparus
Šīs parādības cēlonis ir meklējams pašvaldību vēlēšanu likumā, no kura izriet nepieciešamība kandidātiem izraudzīties kādu partiju, jo pretējā gadījumā vēlēšanās nevarēs startēt, kas arī izraisīja reģionālo partiju veidošanās kustību. To lielākā daļa izveidotas tikai tāpēc. Pavasarī, kad novadu pārstāvji Ogrē tikās ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Edmundu Sprūdžu (RP), Durbes novada priekšsēdis Andrejs Radzevičs, kurš, būdams Tautas partijas biedrs, 2009. gada vēlēšanās startēja no apvienības saraksta, ierosināja palielināt šo slieksni, lai vēlētāju apvienības varētu veidot sarakstus pašvaldībās līdz 10 000 iedzīvotāju. Tagad viņš ir neizpratnē, kāpēc ministrs ir gatavs veikt lielas izmaiņas likumā saistībā ar deputātu skaitu un amatu savienošanu, bet nomainīt skaitli 5000 ar skaitli 10 000 - «tur nu gan ir ko pūlēties». A. Radzeviča sarakstā kandidējuši pārstāvji no vairākām Saeimas partijām, viņš arī neredz atšķirību politiskajā atbildībā, kādu uzņemas apvienības un partijas.
E. Sprūdžs uz reģionu partiju veidošanos raugoties pragmatiski, un nekādas likuma izmaiņas līdz nākamā gada pašvaldību vēlēšanām viņam neesot padomā. «Pašreizējā politiskajā situācijā reģionu partiju veidošanās ir likumsakarīga un laba,» sacīja E. Sprūdžs, cerīgi vērtējot varbūtību, ka vietējie politiskie spēki veidotu alianses ar varas partijām. Arī parlamentārais sekretārs, VL-TB/LNNK frakcijas priekšsēdis E. Cilinskis nav dzirdējis, ka ministrijā kāds domātu par likuma izmaiņām, kas arī drīzāk būtu Saeimā, nevis ministrijā jāgatavo. Viņš personīgi atbalstītu apgrūtinājumus partiju reģistrācijas kārtībā, «virzoties uz 1000 dibinātājiem», bet atvieglojumus - kandidēšanai novadu domju vēlēšanās vēlētāju apvienībām.
Politiskā atbildība
Novadu politiķiem būtu iespēja iekļauties arī kādā no Saeimā pārstāvētajām partijām, no kā izteikts vairākums izvairās. L. Čigāne domā, ka pašvaldību pārstāvji neizvēlas iet kopā ar lielajām partijām, jo ir populāri būt opozīcijai varai, kas dod iespēju labāk pozicionēties vietējo cilvēku acīs. «Kad braucu uz novadiem, redzu, ka ir pašvaldības, kuras attīstītās, un pašvaldības, kurām ērtāk šķiet meklēt vainīgo,» secina L. Čigāne. Viņa gan min vairākas priekšrocības, kuras būtu ar valdības partijām saistītiem reģionu politiķiem. Piemēram, Vienotības ministri - jo īpaši finanšu ministrs Andris Vilks - dažādos formātos tiekas ar partijas biedriem ārpus Rīgas, atbildot uz jautājumiem un skaidrojot valdības politiku, kas ir svarīgi arī no izglītošanās viedokļa.
Vietējie deputāti nacionālā līmeņa politiskajos spēkos tomēr ir saistīti ar to ideoloģiju un mērķiem «un padara politisko ainavu pašvaldībās nedaudz pārskatāmāku», uzskata Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens. Viņaprāt, vietējās partijas, kuras politologs negribētu saukt par reģionālajām partijām, tieši no politiskās atbildības viedokļa «ir ļoti nelāga parādība». Pat ja tai ir noslēgts sadarbības līgums ar kādu valdības partiju, tad - ja Vienotība jau Dzintara Zaķa gadījumā varot pacelt cepuri, bet, ja, piemēram, kaut ko būtu izdarījis Tukuma mērs Juris Šulcs, kādu reakciju sagaidīt, iespējams, būtu vēl grūtāk. J. Ikstenam arī šķiet, ka vietējām partijām nav citu mērķu, kā nodrošināt asfaltētus ceļus vai dubultot pašvaldībai pienākošos ES finansējumu, un pēc būtības tās ir kreisas partijas.