Neesmu no tām meitenēm, kas jau 10 gadu vecumā perfekti snovoja un to tik vien gaida, kā iekulties kādā ekstrēmākā piedzīvojumā. Snovot sāku tikai šoziem, bet viss ekstrēmais man patīk līdz tam laikam, kad tas nav ūdens, jo no ūdens man ir bail kopš bērnības.
Ko es meklēju veikborda nometnē? To pašu, ko peldēšanas treniņā pirms pāris gadiem, jahtu tūrē pagājušogad vai sērfošanas skolā pirms diviem gadiem. Gribu savas bailes pārvarēt, jo dīvainā kārtā man ūdens arī ļoti patīk. Tā nu es esmu Portugālē (lidojums Rīga-Londona-Faro), +30 grādi ārā, +20 - ezera ūdenī. Sēžu, skatos, kā citi veiko, un cenšos noskaņoties. Sarežģītākais sākumā ir izcelšanās no ūdens, lai no stāvokļa - guļu ūdenī, dēlis pie kājām - tiktu stāvoklī - braucu stāvus, dēlis pie kājām slīd pa ūdeni. Pirms gada to pamēģināju Ādažos veikborda klubā Promobius, un ar kādu 10.reizi man arī sanāca.
Šoreiz izdodas ar pirmo, un skaidrs ir viens - veikbords ir daudz vienkāršāks par sērfošanu. Laikam Ādažos ieliktais bija zemapziņā saglabājies. Otrs iemesls: laiva, kas mani velk, sākumā brauc ļoti lēni, un man ir laiks ieņemt pareizo pozīciju, sagatavoties. Trešais: padoms no Stasa Korotkova, kurš vada laivu un ir viens no labākajiem veikbordistiem Latvijā, - kad celies ārā no ūdens, kājas pievelc pie ceļiem, bet pēdas nostiep tā, it kā mašīnā spiestu gāzes pedāli. Tas bija labākais salīdzinājums, ko līdz šim biju dzirdējusi: spiedu «gāzes pedāli», tādējādi pēdas ar visu dēli tik ļoti nepretojās ūdenim un izcelties sanāca daudz vieglāk. Pēc tam kaut kā kaut kur braucu, bailēs saviebtu seju, jo noturēt līdzsvaru nav tik viegli. Dzirdu, ka man bļauj, lai iztaisnoju muguru, bet uz laivu paskatīties nevaru, jo visu laiku vēroju ūdens virsmu sev priekšā.
Ezers ir liels, taču robotām malām, laiva griežas, jūtu, ka kājas ļogās, un babāc esmu jau ūdeni. Pēc mirkļa ārā, taču sarijusies ūdeni, paelpot nevaru, rīstos, un iestājas man tipiskā panika. Tad, protams, nomierinos, noriju to sasodīto ūdeni, bet zinu, ka otrreiz braukšu tikai nākamajā dienā, jo mazliet jānomierinās un jāatpūšas. Man jāiemācās ātrāk atlaist virvi, kas mani velk, taču es kā jau cīnītājs turos līdz pēdējam, tāpēc katru reizi krītot iegāžos ar seju ūdeni, nevis lēnām iegrimstu, kā to dara prātīgāki cilvēki, kas laikus atlaiž striķi.
Nometnē ir gan latvieši, gan krievi no Sanktpēterburgas - gan profesionāļi, gan iesācēji, tāpēc var labi novērtēt, pēc kāda līmeņa ir vērts tiekties, taču meitenēm noteikti jātrenē roku muskuļi, lai ir spēks sevi izvilkt no ūdens un pēc tam turēties aiz laivas, jo veikborda brauciens parasti ilgst 15- 30 minūtes.
Pēc sērfošanas un veikborda nometnes rokas tiešām sāka izskatīties vasaras cienīgas.#