«Mans tēvs bija tās paaudzes, kura «cēla» Rīgu. Es esmu starp tiem, kuri no Rīgas aizbēga,» atzīst Uldis Rudzītis. Tagad Uldis un viņa sieva Ineta ir lepni, ka vecāku pēdās iet bērni - saimniecībā palīdz dēls Matīss, savukārt meita Marta jau studē Anglijā, viņa bioloģiskās saimniekošanas zinības apgūst tur.
Jaunieviņās patlaban audzē 12 dažādu mājputnu šķirņu, kopumā ap 600 putniem - 300 dējējvistu, tikpat jaunputnu un vairākus desmitus tītaru. Te ir izbūvēts mājīgs viesību nams. Pirts procedūru cienītājiem ir iespēja izbaudīt uzturēšanos liepas koka pirtiņā, turklāt Uldim ir arī kāds īpašs aicinājums - viņš apguvis pirtnieka prasmes. Ulda tēvs dārzā apkopj 26 bišu stropus. Attālākajās teritorijās - 35 hektāros mežu un pļavu - ganās savvaļas zirgi. Jaunieviņas bija pirmā privātā zemnieku saimniecība, uz kuru savvaļas rikšotāji 2002. gadā atceļoja no Nīderlandes. Kopš 2006. gada te veiksmīgi iedzīvojušies arī savvaļas liellopi - visnotaļ draudzīgi ragaiņi, kuri saimniekam ēd no rokas.
Es arī to varu!
Jaunieviņās Uldis Rudzītis ieradās 1992. gadā. Ar mehāniku viņš aizrāvies jau skolas laikā un pie vecāsmammas uz laukiem braucis katru vasaru. Palīdzēt pie siena, ravēt, ķiplokus audzēt - tā bija Ulda brīvdienu ikdiena. «Es neesmu mācījies klasisko lauksaimniecību, tikai gājis dažādos kursos, arī Biškopības biedrības rīkotajos. Man jau sākotnēji bija ietiepīga interese par to, kas notiek ar vidi, ar zemi, ja tai uzkaisa minerālmēslojumu. Kad sapratu, ātri vien radās pārliecība, ka gribu tādu lauku sētu, lai dzīvošana te ir veselīga, nevis dominē tikai rūpes par ražu,» atklāj Uldis. Viņš uz šo saimniecību atnācis, mazliet arī spīta vadīts: «Ja reiz vecvectēvs 1900. gadā varēja nodarboties ar to, ko mēs tagad saucam par uzņēmējdarbību, - audzēja gaļas un piena lopus, kūla sviestu, krāva savu produkciju ratos un ar zirgiem dzina pārdot uz Rīgu -, vai tad es nevaru? Turklāt vectēvs to visu izaudzēja bez minerālmēsliem, bez pesticīdiem! Es arī to varu.»
Sākotnēji saimniecības atgūtā zeme bijusi 42 hektārus plaša. Tagad ir 100 hektāru. Papildus zemi arī nomā - lai būtu kur lopiem sapļaut un sagatavot sienu. «Slēptais mērķis ir neļaut blakus teritorijās ienākt «ķīmiķotājiem,» lai nerastos problēmas ar bioloģiskajām bitēm,» precizē Uldis.
Saimniecībā tiek audzēti visu veidu dārzeņi un kartupeļi. Ražo dažādus ekoloģiskos produktus, piemēram, cidoniju sukādes un sīrupu, garšaugu maisījumus. Pašu izaudzēto graudu gan nepietiek, Uldis stāsta: «Pirms dažiem gadiem šķīros no kombaina, jo nespēju visu izdarīt. Tagad man ir pusotra hektāra ar graudiem, kas ir daudzreiz par maz. Tik lielai putnu saimei vajag 800 kilogramus graudu mēnesī, tāpēc graudus piepērkam klāt no citām bioloģiskajām saimniecībām. No lietuviešiem pērkam bioloģisko spēkbarību - ģeogrāfiski Lietuva ir tuvākā vieta, un tur šī nozare ir divkārt attīstītāka. Arī Latvijā daudzi audzē graudus, bet līdz spēkbarības sagatavošanai nenonāk - lielās kompānijas uzskata, ka bioloģisko zemnieku mazie apjomi globālā mērogā viņiem nav izdevīgi. Situācija izveidojusies interesanta - Latvijā ir saimniecības, kas mājputniem domāto spēkbarību ved no kāda Vācijas uzņēmuma, un vēl Latvijā ir zemnieki, kuri šim pašam uzņēmumam audzē un pārdod graudus. Mūsu pašu audzētie graudi jau pārstrādātā veidā te atgriežas par divreiz dārgāku cenu. Tas ir tas fenomens.»
Saimnieks arī norāda, ka gatavā spēkbarība ir tik dārga, ka līdz ar to ļoti sadārdzinātos bioloģiskā ceļā iegūtu mājputnu olu cena, tāpēc Jaunieviņās meklē alternatīvus risinājumus, kā pabarot putnus: «Graudus diedzējam, tos maļam, kombinējam, jaucam griķus, citus graudus un dažādus maisījumus gatavojam paši.» Starp citu, Rudzīši ir vieni no lielākajiem bioloģisko vistu olu ražotājiem Latvijā.
Unikālā pļaujmašīna
Jāatzīst, savvaļas zirgus Jaunieviņās mēs nesastapām - jūlija tveicē patvērumu tie acīmredzot meklēja dziļāk mežā. Toties varējām izstaigāt pa zirgu filigrāni iestaigātajām takām uz avotu (rīkstnieks savulaik Uldim teicis, ka tās esot āderu joslas, uz kurām zirgam labāka dzirdamība, - red.) un tuvplānā aplūkot desmit savvaļas gotiņu ganāmpulku, kura galvenais pozētājs iespaidīgais bullis Fredis vien neapmierināti pakratīja ragus - sak, maizīti, skopuļi, neatnesāt...
Uldis aizrautīgi stāsta par savvaļas zirgu labvēlīgo ietekmi uz vidi, uz aizaugošajām vai pārkrūmoties sākušajām lauksaimniecības platībām, kuras šie savvaļnieki apsaimnieko labāk par tehniku. «Zirgs ir unikāla pļaujmašīna. Viņš to pļavas puķīti nokož, izlaiž caur savu gremošanas traktu un atstāj jeb «iestāda» meža otrajā pusē, kur tā atkal var augt. Pārnadži zāli plūc, daudziem augiem tas nepatīk, tāpēc tie nevar tikt «pārstādīti» un augt tālāk,» tēlaini paskaidro saimnieks.
Četrpadsmit gadu laikā viņš ir pārliecinājies, ka savulaik Papē ar Pasaules Dabas fonda atbalstu iedzīvinātā ideja par šādu apsaimniekošanas veidu dabai draudzīgā formā attaisnojas. Uldis šo savu ieceri realizējis ar Nīderlandes dabas fonda ARK atbalstu - viņam tika atvesti septiņi zirgi, ar nosacījumu, ka sešu gadu laikā ir jāatdod tikpat dabiskā vairošanās procesā iegūtu zirgu. Uldis atdevis pat vairāk, tomēr par šo lielisko ideju - kaut arī ir apmierināts ar savā saimniecībā iegūto rezultātu - viņš runā ar nopūtu: «Latvijā ierēdniecība pret savvaļas zirgu projektu atbalstu izturas atturīgi. Turklāt pirms vairākiem gadiem likumdošanā bija paredzēts, ka visām lauksaimniecības teritorijām, kas tiek apstrādātas, ir jābūt nopļautām, bet, ja zirgi ganās un dzīvo manā teritorijā cauru gadu, es nevaru to augustā nopļaut un zirgiem pateikt, ka nākamreiz ēdīs maijā. Likumdošanā netika atzīts, ka šādā veidā zeme tiek apstrādāta. Tā rezultātā daudzi saimnieki pagura cīņā ar birokrātiju. Zinu daudzas teritorijas, kurās šo ierobežojumu, bremzējošo faktoru dēļ ir atsacījušies no zirgiem. Ja kādreiz Latvijā bija ap tūkstoti savvaļas zirgu, tagad ir krietni mazāk. No Papes teritorijas kā pirmās Latvijā bija izveidojušās 11 savvaļas zirgu teritorijas, tagad palikušas vien kādas sešas.»
Kad Uldis Rudzītis te atnācis saimniekot, mantojumā saņēmis nomaļu kolhoza teritoriju, kurā aug nezāles un nav nekā vērtīga. Pateicoties zirgiem, jau pēc pirmajiem sešiem gadiem veicis monitoringu un atklājis, ka zirgu noganītās teritorijas pārtapušas par bioloģiski augstvērtīgām pļavām. «Nīderlandes dabas fonda pārstāvji bija sajūsmā par to, ka tas iespējams tik ātrā laika posmā. Nīderlandē situācija pļavās pieticīgās augu daudzveidības ziņā ir vēl drūmāka - viņiem 20 augu sugu uz hektāru tiek uzskatīts par ļoti labu rādītāju. Latvijā vidējais rādītājs ir krietni virs 60 augu sugām uz hektāru. Pateicoties zirgiem, pie mums augu daudzveidība ir gājusi plašumā,» uzsver Uldis.
Viņa pļavās pašlaik ganās astoņi zirgi, daudzi ir tikuši izdalīti citām Latvijas teritorijām, un saimnieks ir drošs, ka no zirgiem viņš neatteiksies.
Misija un vienlaikus hobijs
Vēl pirms iebrauc Jaunieviņu pagalmā, lauku ceļa malā pirms pagrieziena redzama dažādu spēkratu novietne, aiz tās neliela ražotne, kas izskatās kā milzu ceplis. Te ražo kokogles.
«Tas man ir sens bizness, radies, kad vēl mācījos Rīgas Tehniskajā universitātē. Brālis, kurš trīs gadus jaunāks, Jelgavā mācījās par koksnes tehnologu. Naudas mums nebija, bet dullums gan bija. Brālis uzrakstīja diplomdarbu par kokogļu ražošanu, vēlāk to aizstāvēja, un jau tā gada pavasarī Jaunieviņās sākām ražot kokogles,» pirmsākumus atceras Uldis, viņš turpina: «Tad mēs vēl nebijām Eiropas Savienībā, cena bija laba, un divas puspiekabes mēnesī eksportējām uz Vāciju. Ieceres bija lielākas, tomēr tagad strādājam tikai ar kādu piekto daļu no jaudas. Apkalpojam restorānus, kafejnīcas un grilbārus, kam interesē pastāvīga kvalitāte, rupjā ogle. Lielveikalos šie produkti nenonāk, jo tur vajag lētu produktu un mēs nevaram izkonkurēt, piemēram, ar Baltkrieviju vai Ukrainu, kur cita degvielas un koksnes cena.»
Kokogles saimniecībā ražo tikai tik, cik var pārdot vasaras sezonā, izmantojot ziemā savās platībās izcirstos kokus un krūmus - mazvērtīgo koksni. «Trīs nozares - tūrisms, bioloģiskā lauksaimniecība un kokogļu ražošana - ir mūsu trīs stūrakmeņi. Brīžiem šķiet, ka no kaut kā vajag atteikties, bet tad saprotam, ka ziemā mazvērtīgo koksni varam nevis pārdot kā malku, bet vasarā pārstrādāt,» atzīst Uldis.
Arī no tūrisma Rudzīši negrasās atteikties. Pārliecinoties, cik daudz skolas bērnu nekad nav redzējuši dzīvu zirgu, vai vērojot dāņu tūristus, kuri fotografējas pie salātlapām dobēs, vai mūsu pašu trīsdesmitgadnieku paaudzi, kuras pārstāvji dažkārt mēdz nezināt, ka kartupeļu lakstiem ir arī ziedi, Uldis šo nozari zināmā mērā uztver kā misiju - ierādīt, cik lieliska ir dabiska, īsta lauku sēta. Turklāt lauku tūrisms bez lauku saimniecības nevar pastāvēt vispār.
Darba process šeit noris nemitīgi, nozares cita citu papildina, līdz ar to dīkstāves nav. Piemēram, cidonijas novāc septembrī, un tās pārstrādā līdz jaunajam gadam. Ik sezonu Jaunieviņās tiek novākts ap divām tonnām cidoniju! Jaunieviņu saimnieks uzsver - viņam bioloģiskā saimniekošana ir hobijs: «Ja reiz esmu atnācis šeit, savu zemi nākamajām paaudzēm nodošu nesabojātu, drošu un tīru. Būšu mierīgs, apzinoties, ka šeit esmu saimniekojis godprātīgi un ar sirdsapziņu. Savu kāpostiņu izaudzēšu nelielu, toties garšīgu, tādu, ko ēdu pats. Es ceru, ka mazbērni varēs teikt: «Tas Rudzītis varbūt nebija bagāts, toties muļķības nesastrādāja.»»
Uldis Rudzītis ir aktīvs savas nozares popularizētājs, darbojas vairākās organizācijās, tostarp biedrībā Vides un veselības saime, kas apvieno bioloģiskos saimniekotājus, kuri vēlas mainīt un uzlabot sabiedrības attieksmi pret videi draudzīgu dzīvesveidu.