Līgumi ar sātanu - arī tā līgumus par atomelektrostaciju būvi mēdz dēvēt pasaules presē. Īpaši spilgti par to nesen atgādināja Fukušima, kuras sekas ir baisas pat lielajai Japānai. Un kas, ja kodolavārija notiek tepat pie mums - astoņus kilometrus no Latvijas robežas, kur ieplānota Visaginas atomelektrostacijas būve?
Diemžēl, aizrāvušies ar ģeopolitiku un stāstiem par enerģētisko neatkarību, Latvijas žurnālisti aizmirst ielūkoties kartē. Tāpēc pie katra raksta, kurā tiek aprakstīti plusi un mīnusi, ieguvumi un zaudējumi, būtu jābūt klāt šim svarīgajam faktam - Visaginas atomelektrostaciju plānots būvēt astoņus kilometrus no Latvijas robežas. Ja klāt ir pierakstīts šis fakts, tad rakstu uzskatīsim par objektīvu - katrs pilsonis, arī tas, kurš nav padomājis pats paskatīties kartē, varēs objektīvi izsvērt savu personisko attieksmi pret Visaginas AES būvi.
Pietiks pļāpāt tikai par 30 kilometru zonu, kurā, starp citu, atrodas otra lielākā Latvijas pilsēta Daugavpils. Skaidrs, ka nelabvēlīga vēja virziena gadījumā, nelabvēlīgākā scenārija gadījumā Visaginas avārijas dēļ ir apdraudēta visa nelielā Latvijas teritorija. Protams, ir tikpat skaidrs, ka modernās tehnoloģijas nodrošina pietiekami minimālu risku. Tomēr - kas ir pietiekami minimāls risks, ja runājam par atomkatastrofu? Cik minimālu atomavārijas risku pie Latvijas robežas vēlamies? Vai nevēlamies nemaz?
Diskusija par mazpierādīto Visaginas AES ekonomisko efektivitāti ir otršķirīga. Jo pirmšķirīga ir Latvijas iedzīvotāju drošība un veselība. Ja iedzīvotāji saka, jā, mēs esam gatavi riskēt, jo elektrība mums ir svarīgāka - būvējam atomelektrostaciju. Referendums vairāk nekā par jebkuru citu jautājumu atbilstu jautājumam par atomelektrostacijas būvi. Ja jau domājam rīkot referendumus pat pašvaldībās - par dažām pīlēm un trim būdiņām nomalē.
Tikai nolēmuši būvēt atomelektrostaciju - un vai mēs ar jums, cienījamo lasītāj, to esam nolēmuši? -, sākam diskutēt par ekonomiku. Varbūt par šo miljardu labāk attīstām atjaunojamos energoresursus, kam pieder nākotne un kas dod darba vietas? Varbūt turpinām lietot to pašu gāzi, kuras netrūkst, minimējot okupācijas riskus savādāk. Turklāt - no kurienes nāks kodoldegviela? Ja no Krievijas, tad kā tur īsti ar to enerģētiskās neatkarības problēmu? Varbūt nākotnē ar starpsavienojumiem, iekļautiem kopīgajā Eiropas energosistēmā, mums nekāds enerģijas deficīts vairs nedraud? Bet miljardu varam ieguldīt, attīstot kādu citu ekonomikas nozari - varbūt beidzot salabojot ceļus?
Biezi apdzīvotā Vācija no atomelektrostacijām jau ir atteikusies principiāli. Visaginas atomelektrostacijas būve bez Latvijas sabiedrības akcepta - pie pašām mūsu namdurvīm - ir nepieļaujama.