Atmodina novecojušas manieres
Šīgada festivāla tēma bija Aizgājusī godība. Kamdēļ arī attiecīgi ielūgti mākslinieki, kuri (pārsvarā) savā daiļradē atmodina novecojušas muzicēšanas manieres. Un arī norises vietas izvēlētas atbilstoši - bijušais Preses nams un klubs Melnā piektdiena bijušās mopēdu rūpnīcas Sarkanā zvaigzne teritorijā. Šāda pagājušā gadsimta nogales raksturlielumu fetišizēšanās nenoliedzami ir pēdējā laika modes lieta, taču Skaņu mežam tas izdevies daudz patiesāk.
Pirmais, 9. septembra koncerts bija visfokusētākais, jo notika tikai Preses nama aktu zālē. Vakara spēcīgākās uzstāšanās bija šveiciešu perkusionista Aleksandra Bābela detalizēti izstrādātais un dehumanizēti strukturētais bungu priekšnesums un šveicieša Antuāna Šezē intestinālā saksofona dūkoņas vētra, kas panākta, saksofona skaņas pārveidojot ar efektu pedāļiem. Zviedru bloka Fylkingen darboņa, sirreālista un skaņu skeptiķa Johanessa Bergmarka priekšmetiski raibajai performancei savukārt traucēja masīvās sarkanzilās prožektoru gaismas. Bergmarka skaņu spēļu galds bija pilns ar krāsainiem objektiem, kuri minētajā apgaismojumā zaudēja savu vizuāli konceptuālo jēgu. Bet vakara iespaidīgākais bija šizīgi teatrālais šveicieša Sudden Infant akts. Savās vislabākajās un kvalitatīvākajās tradīcijās Sudden Infant apvienoja industrial ritmus, troksni un ķermeņa mākslu. Šovs ar perfekti atstrādātiem semplu garumiem, verbālu asprātību, dramaturģiskiem kontrastiem un spocīgu ēnas projekciju.
Lieliskais ēdnīcas deju vakars u. c.
10. septembra vakars savukārt atgādināja 90. gadu sākuma reivus pamestās rūpnīcās. Uz šo koncertu bija sanācis krietni vairāk tautas nekā iepriekšējā vakarā, taču tās nepārtrauktā sirošana apkārt veicināja izplūdušāku oasākuma uztveri. Lielisks bija ēdnīcas deju vakara iesākums ar Andra Gas of Latvia Indāna nepublicētiem techno arhīva materiāliem kopā ar organiski atbilstošām Katrīnas Neiburgas vizualizācijām un Oskara Poikāna taures (pie)pūtieniem. Publikas mīlulis toties bija francūzis Etjēns Žomē un viņa 70. gadu tipa transa ritmi. Patīkami arī, ka vietējie instrumental hiphop un dubstep censoņi «nemaisījās pa kājām», savrupi, bet ne mazāk saistoši uzstājoties mazajā zālē blakus smēķētavai jeb askētiski izgaismotajam iekšpagalmam, kas arī bija jauka telpas daļa visā šajā burvīgi iedzīvinātajā padomju monstrā.
Bet 11. septembra koncerts Melnajā piektdienā jau iepriekš bija nojaušams kā kļūda. Galvenokārt jau tādi ambientīgi mūziķi kā Oneothrix Point Never un Emeralds (hypnagogic pop, new age spēlmaņi no ASV) gluži vienkārši nepiestāv lielai skatuvei. Un tad arī Melnās piektdienas tehniskais personāls šķiet skaniski adekvāti prot tikt galā tikai ar ordinārām metāla blicēm. Taču ļaužu bija pietiekami daudz, un tie visu uzcītīgi vēroja un klausījās. Vakara grāvēji viennozīmīgi bija transcendentālā blackmetal grupa no Bruklinas Liturgy, kuri Aizgājušo godību iemieso visfiligrānākajā veidā. Liturgy atsavina blackmetal`u no tā ideoloģiskajām klišejām, paturot tikai tā muzikālo estētiku. Smagi distortētās kompozīcijas ar minimālismā balstītām repetatīvām struktūrām sasniedz psihedēlisku ekstātiskumu.
Skaidrs ir viens - Skaņu mežs pēc pērnā gada ir morāli atveseļojies un atguvis stāju! Tam piedienas arī atjaunotā filmu programma, kam šoreiz bija rasta vairāk nekā atbilstoša vieta - Preses nama aktu/kino zāle (. Vēl arī maziņš, bet svarīgs prieciņš bija festivāla tehniskās galvas Ernesta Ansona radītā ikoniskā starpaktu pulsējoši pumpējošā minimal ambient cilpa, kas lieliski nostādīja uz nopietnības nots, iedvešot (profāni) sakrālu, nedaudz noslēpumainu piedzīvojumapstākļa sajūtu.