Viņai, Ādažu Pensionāru biedrības vadītājai, kuras aicinājums pēdējos desmit gadus bijis padarīt dzīvi interesantāku sava vecuma ļaudīm, dzīve skrienot tik ātri, ka neatliekot gana laika pat hobijiem. «Es domāju, ka to pozitīvo dullumu nedrīkst zaudēt. Ja tas ir, tad jāiet, cik tālu var iet. Kad redzu sevī ierāvušos, vienaldzīgus cilvēkus, man tas nav pieņemami. Tāpēc uzskatu - galvenais neapstāties un domāt tikai uz priekšu,» uzskata seniore.
Tā rūdās raksturs
Biruta Krūze bērnību pavadījusi Bērzciemā. Tēvs bijis zvejnieks, mamma - zvejnieka sieva. Biruta augusi starp trim māsām. Viņai acīs saskrien asaras, atminoties savas mātes stāstīto, kā 1945. gadā Lieldienu vakarā tēvs nošauts turpat pie mājas... Taču Birutai, neraugoties uz sāpīgo zaudējumu, par bērnību ir tikai gaišas atmiņas - kā vasarā ar zirgu braukuši uz mežu vākt zarus un čiekurus. Kā pirms dzimšanas dienām ģimenē pinuši lielos vainagus, ko pa nakti jubilāram pielikt pie durvīm. Kā Jāņos aplīgojuši ciemu no viena gala līdz otram. Un kas varot būt skaistāks par ganos iešanu!
«Man vajadzēja zināt, kad govis izslaukt, vajadzēja cūkas pabarot. Kad man bija septiņi gadi, mamma veļu tikai izvārīja un man vajadzēja mazgāt - bija pieņemts mazgāt divas reizes. Kūtsmēsli jāmēž, malka jācērt, pļavā siens jāgrābj. Man bija tāds darba prieks! Un kā vecākajai - atbildības sajūta par mazākajām māsām,» stāsta Biruta Krūze, neslēpjot nožēlu, ka mūsdienu jauniešiem nav šādas pieredzes. «Tagad atnāk mājās, apsēžas pie datora un sēž. Bez šaubām, mūsdienu tehnoloģijas ir liels ieguvums, bet līdz ar tām ir arī savi zaudējumi. Jā, ganos nav jāiet, malka nav jāskalda, tomēr tas disciplinē, veido raksturu,» uzskata Biruta. Viņa uzsver arī gadskārtu tradīciju nozīmi: «Tās bijām noplicinājuši, bet prieks, ka pamazāk sāk jau atdzimt. Arī jaunatne kļūst ieinteresētāka.»
Darba gaitas Biruta sākusi Rīgā, 1. klīniskajā slimnīcā, bērnu piena virtuvītē. Pabeigusi diētas māsu kursus, strādājusi par diētas māsu. Pēc tam pabeigusi pārdevēju kursus - strādājusi rūpniecības preču uzņēmumā, līdz uzsākusi darbu A. Popova Rīgas radiorūpnīcā pie konveijera. «Mans ceļš rūpnīcā sāka iet uz augšu - kļuvu dispečere, pēc tam meistare, un man radās neērta sajūta, zinot, ka turpat sēž zēni, kuri konkrētajā jomā saprot vairāk par mani. Aizgāju mācīties uz Elektromehānisko tehnikumu,» motivāciju apgūt radiotehniķa specialitāti atklāj Biruta Krūze. Tolaik viņa dzīvojusi Ķekavā, bet dzīvesbiedru Osvaldu darbavieta pārcēlusi uz Zaķumuižu pie Ropažiem, kur uzcelta jauna putnu fabrika - viņš kļuva tās direktors. Darba gaitas radiorūpnīcā Birutai beigušās. Zaķumuižā viņa bijusi ēdnīcas vadītāja, līdz ģimene atkal mainījusi dzīvesvietu - uz Ādažiem.
Saņemt dzīves prieku
Par ādažnieci Biruta sevi sauc jau gandrīz 30 gadu. Desmit gadu viņa ir Ādažu Pensionāru biedrības vadītāja. Biruta tā arī saka - «mani pensionāri». «Man patīk, ka cilvēkiem varu darīt ko labu, un, ja tas viņus apmierina, man ir liels gandarījums,» uzsver Biruta, «bet tas, kas man nepatīk - tā ir nodevība. Un skaudība nepatīk. Divas ļoti sliktas īpašības cilvēkā.» Par nodevības sūro garšu Biruta gan atsakās runāt: «Tas nav tā vērts. Labāk eju uz priekšu un saņemu no dzīves prieku.»
Pensionāru biedrībā Biruta organizē izstādes, rokdarbnieču tirdziņus, raksta projektus, dibina kontaktus ar citām senioru organizācijām. Birutai Krūzei pieder arī ideja šovasar Baltijas ceļa 25. gadskārtā Ādažos organizēt Lietuvas, Latvijas un Igaunijas senioru tikšanos - konferenci. «Toreiz 23. augustā tas bija tik patriotisks notikums! Mēs gājām uz mērķi un to panācām. Atceros to emocionālo saviļņojumu,» saka seniore. Viņa nodibinājusi kontaktus ar Kauņas un Tartu senioriem un cer, ka pasākums izdosies. «Aicināsim ne tikai seniorus, arī jauniešus, aicināsim Baltijas ceļa organizatorus, lai jaunajai paaudzei stāsta, kāpēc tas bija vajadzīgs. Būs arī koncerts, viesiem ekskursija. Bet galvenais mērķis ir jauniešiem palīdzēt veidot izpratni par vēsturiskajiem notikumiem.»
Nauda nedara laimīgu
Pašas ģimenē Birutai ar jaunajiem esot laba saprašanās, viņa priecājas par jaunās paaudzes patstāvību un, veidojot attiecības, uzskata - vislabākais nedarīt otram to, kas pašam nepatīk. «Mūsu ģimenē nav strīdu. Ir nianses, kad nepiekrītu otra domām vai kāds nepiekrīt manām, bet mums notiek diskusijas. Nevaru iedomāties sevi pasakām otram kādu riebīgu vārdu,» atzsīst Biruta.
Kopā ar dzīvesbiedru Osvaldu Biruta aizvadījusi vairāk nekā 50 gadu. Taujāta, kas ir stipras ģimenes pamatā, seniore nešaubās: «Uzticēšanās. Ja nav iespējams uzticēties, kāpēc vispār kopā jādzīvo? Jo tieši neuzticēšanās dēļ rodas skandāli, pārmetumi.»
Vienīgais, par ko sūrojas Biruta - ka laika visam, ko gribētos darīt, atliekot maz, pat televīziju viņa neskatoties jau vairākus gadus: «Vienmēr esmu bijusi ļoti enerģiska un aktīva, kādreiz nodarbojos ar sportu - aizrāva ūdensslēpošana, airēšana. Ar laivām braucām. Tagad kopā ar biedrības senioriem nūjoju, dejoju senioru deju kolektīvā. Man tā patīk darboties virtuvē un mazdārziņā, bet vakaros pačubināties ar rokdarbiem - re, šī ir manis pašas izšūtā rokassomiņa (Biruta rāda līdzpaņemto košo somu - red.). Esmu sākusi papildināt savas vācu valodas prasmes - tas dod tādu kaifu! Es turpināšu mācīties, tas tiešām ceļ pašapziņu. Vakaros pie datora arī ir jāpasēž. Vispār nav laika atslābt!»
Laimīgas dzīves atslēga noteikti nav balstīta uz naudu, uzskata Biruta Krūze. «Finanses ir vajadzīgas, bet tās vien nedara dzīvi laimīgu. Bieži taču redzam, ka lielas finanses - gluži pretēji - dzīvi dara nelaimīgu. Uzticēšanās, savstarpēja mīlestība un ticība sev, tam, ko tu dari - tas padara laimīgu.»