Nupat uzmanību piesaistīja divi savstarpēji pretrunīgi vēstījumi. Domnīca Certus uz savu pasākumu bija uzaicinājusi Igaunijas Valsts ieņēmumu dienesta vadītāju, viņš pavēstījis, ka «ieņēmumi nav galvenais, svarīgākais ir darba vietas, lai uzņēmumi paliktu un strādātu valstī». Vismaz tā ziņo domnīcas pārstāvji, kuri uztur tās mikroblogošanas vietni internetā. Tajā pašā dienā izplatījās ziņas par iniciatīvu ļaut mūsu pašu VID bez brīdināšanas bloķēt interneta tīmekļa vietnes darbību, ja tajā konstatēta Latvijas teritorijā nereģistrēta saimnieciskā darbība. Tātad pilnīgi pretēja attieksme - mūsējie uz aizdomu pamata ātri nosmacē govi un pēc tam stāv un brīnās, ka tā vairs nav slaucama... Nemaz nerunājot par to, ka ir ļoti daudz piemēru, kad Latvijas iedzīvotājiem būtiska satura interneta vietnes reāli darbojas no ārvalstīm (tostarp - Krievijas). Līdz tādam biznesam VID «maigās rokas» neaizsniedzas, vien līdz vietējiem, kas bijuši par slinku emigrēt? Secinājumi, kā saka, acīmredzami.
Un tajā pašā laikā lasām, ka vēl nupat septembra sākumā 100 lielāko nodokļu parādnieku nesamaksātais valsts budžetam bija 293,732 miljoni eiro. Ķeram tik blusas, bet ziloņiem liekam mieru? Vai apturam arī lielos un parādus norakstām zaudējumos?
Ne mazāk absurda ir iniciatīva par solidārās atbildības ieviešanu ģenerāluzņēmumam vai apakšuzņēmumam būvniecības nozarē. Primitīvi runājot, ja tavs uzņēmums būvē māju un ir nepieciešams piesaistīt tos, kuri specializējušies jumta seguma ieklāšanā, kanalizācijas, elektroinstalācijas vai sakaru sistēmu uzstādīšanā, tātad izdarīs darbus kvalitatīvāk par pašu «universālajiem meistariem», tu būsi līdzatbildīgs par katru gadījumu, kad kāds no apakšniekiem nebūs nomaksājis kādu nodokli. Vai valsts ir devusi tiesības vienam uzņēmumam «onlainā» kontrolēt otra grāmatvedību? Nē, bet kuru gan no tiem, kas šādi «pārfutbolē» savu mazspēju ēnu ekonomikas apkarošanā, tas interesē?
Ir daudz nācies runāt ar uzņēmējiem par to, vai vērts palikt Latvijā, vai varbūt biznesu pārcelt uz valsti, kur tam daudz labvēlīgāki apstākļi. Manāms, ka palicēji pamatā sevi mierina ar domu, ka gan jau viss sakārtosies arī Latvijā, gan jau kontrolējošās valsts institūcijas reiz mainīs savu attieksmi, uzņēmējus sāks uztvert par partneriem, nevis a priori blēžiem. Taču tas «gan jau reiz» kaut kā nepienāk un nepienāk... Varbūt jāved tie stingrākie kontroles ierosinātāji un ieviesēji kursos uz Igauniju? Bet varbūt katram jāliek izveidot pašam ko līdzīgu skolēnu mācību uzņēmumam, lai saprot, kur nauda rodas?