Kolekciju izdevās saglābt
Līvānu rūpnīcas kādreiz deva darbu tūkstošiem cilvēku, māju būves kombināts vien nodarbinājis 1700 cilvēku. 90. gadu sākumā, pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad ražotnes viena pēc otras tika likvidētas gan izejvielu trūkuma, gan noieta tirgu zuduma dēļ, pilsētā iestājās bezdarbs. Vairāku uzņēmumu privatizācija beidzās bēdīgi. Arī no kādreizējā lepnuma - Līvānu Stikla fabrikas - palikušas tikai skumjas atmiņas. Tās ziedu laikos darbinieku skaits bijis ap 1200. Bijušais Līvānu mērs Visvaldis Gercāns gan vērtē, ka domes vadība, redzot, ka īpašnieks neiegulda investīcijas ražošanas uzturēšanā, esot mierīgi sagaidījusi rūpnīcas slēgšanu un tad «rādīja ar pirkstu uz sliktajiem vāciešiem, ar kuriem tā arī nebija izdevies satikties». Investoru darbība stikla rūpnīcā bijusi neveiksmīga, viņi arī nemitīgi vainojuši strādājošos, ka tie esot sliņķi un dzērāji. «Mums visu laiku stāsta, ka mūs laimīgus darīs investori un investīcijas. Diemžēl pa šiem 20 gadiem neesmu sastapis nevienu investoru, kas klajā laukā uzbūvētu ražotni un dotu darbu. Visi šie saucamie investori nāk šeit ar mērķi pārņemt jau esošas materiālas vērtības, uzņēmumus pa lēto,» situāciju skarbi vērtē Saeimas deputāts Jānis Klaužs, kurš investorus sauc par zombijiem - izēd uzņēmumu no iekšpuses, nenokārto saistības un pamet. Tieši tā, pēc viņa teiktā, noticis ar Vācijas uzņēmumu Herner Glass, kuri 2001. gadā pārņēma toreiz jau maksātnespējīgo a/s Līvānu stikls, tomēr jaunais uzņēmums SIA Lettglass nepārtapa par veiksmes stāstu. Gandrīz detektīvsižeta vērta ir stikla muzeja 4000 priekšmetu kolekcijas saglabāšana pašvaldības īpašumā. Tiesa, pagaidām aplūkot to nevar, bet telpas, kur ekspozīcija atradīsies, jau tiek iekārtotas.
Līvānu rūpnieciskā zona, kas kādreiz atradusies Jersikas pagasta teritorijā, šobrīd ir kontrastu pilna - te ir gan tukši korpusi, gan jaunas ražotnes, kas ienākušas jau neatkarības laikā. Piemēram, 1997. gadā dibinātā konditorejas ražotne Adugs, kurā 25. janvārī pabija ekonomikas ministrs D. Pavļuts. «SIA Adugs ražotne mani pozitīvi pārsteidza ar savu lielo vērienu, kā arī vadības mērķtiecību un biznesa apgriezieniem. Šķita, ka uzņēmuma vadībai viss ir skaidrs un sakārtots tā, lai bez liekas ārišķības izcili darītu savu darbu un uzvarētu skaudrajā konkurences cīņā ar poļiem un lietuviešiem,» Dienai atzina D. Pavļuts. Viņš arī pabija degvielas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumā RNS-D, kuru slavē par spēju attīstīties un konkurēt ar lielajiem starptautiskajiem tīkliem degvielas mazumtirdzniecības biznesā, kur valda ļoti smaga un sīva konkurence. «SIA RNS-D ir gatava mainīties, lai šajā tirgū izdzīvotu un piedāvātu patērētājiem augsta līmeņa servisu un kvalitāti,» vērtē ministrs. Viņš atzīst, ka vēsturiski veidotās industriālās teritorijas Līvānos šobrīd ir nolaistā stāvoklī, tomēr rūpniecības potenciāls pilsētai ir milzīgs. «Uzņēmējiem Līvānos noteikti būtu, kur izvērsties. Vai tas tā notiks, ir jautājums par to, kā pašvaldība, valsts un investori spēs salāgot savus investīciju un attīstības plānus. Līvāni, līdzīgi kā, piemēram, Talsi un Saldus, var kļūt par industriālās attīstības paraugu, rādot, ka modernas rūpniecības attīstība ir iespējama arī ārpus lielajām, reģionālajām pilsētām,» vērtē D. Pavļuts.
Skatoties oficiāli pieejamo Līvānu uzņēmumu sarakstu, tas šķiet visai garš, bet jāņem vērā, ka lielākā daļa ir salīdzinoši nelieli uzņēmumi. Novadā kopš 2006. gada darbojas Līvānu Inženiertehnoloģiju un inovāciju centrs, piesaistot biznesa inkubatoram jaunus uzņēmumus. Savukārt 2010. gadā dibināta novada pašvaldības un uzņēmēju konsultatīvā padome, kurā darbojas trīs pašvaldības pārstāvji un septiņi novada uzņēmēji. Savos labajos paveiktajos darbos padome ierakstījusi ierosinājumu sarīkot Ziemassvētku tirdziņus, novada uzņēmumu datu bāzes izveidošanu, kā arī sabiedriskā transporta maršruta izveidošanu uz Līvānu rūpniecisko zonu. Apspriesta arī ideja par profesionālās izglītības iestādes nepieciešamību Līvānos.
Unikāla ražotne
Šobrīd Līvāni ir mājvieta vairākiem uzņēmumiem, kas sevi pierādījuši eksporta tirgos, tostarp divi uzņēmumi ražo optisko šķiedru izstrādājumus. SIA Z-Light strādā praktiski tikai eksportam, un uzņēmuma produkcija tiek izmantota ļoti dārgas, specifiskas aparatūras ražošanā. Uzņēmuma vadītājs Daumants Pfafrods, kurš 2011. gadā bija izvirzīts arī Latvijas lepnuma balvai par mecenātismu, norāda, ka viņam no pašvaldības īpaši neko nevajag - lai tikai ļauj strādāt. Rūpnīcas pirmsākumi ir 1979. gadā, kad tika pieņemts lēmums par slēgta tipa optiskās šķiedras ražotnes izveidi Līvānu stikla rūpnīcas paspārnē, bet to ražošana sākās 1983. gadā. Runājot par Z-Light produkcijas noieta tirgiem, D. Pfafrods uzsver, ka uzņēmums strādā samērā šaurā nišā, tomēr šķiedras pielietojuma laiks ir ļoti plašs. Iekārtas, kurās izmanto Līvānos ražoto optisko šķiedru, ir ļoti dārgas. Savukārt iekārtas, uz kuras ražo šķiedru, pamatā rada uz vietas pašu mehāniskajā cehā. «Tirgū var nopirkt iekārtas telekomunikāciju šķiedras ražošanai, bet mūsu specifika ir ļoti smalkas šķiedras ražošana - no 50 mikroniem, kas ir divas reizes plānāka par cilvēka matu,» skaidro D. Pfafrods.
Vaicāts, kā atrast darbiniekus, D. Pfafrods atzīst, ka resursu praktiski nav, strādāt brauc no citiem Latvijas reģioniem, arī rīdzinieki. «Te ir diezgan liela bezcerība, cilvēki brauc prom. Drīz te būs smuki sakopti pagalmi, bet dzīvos tikai pensionāri, nebūs, kas strādā,» viņš skeptiski prognozē. Lai gan, apmeklējot rūpnīcu, šķiet, ka tajā nav īpaši daudz darbinieku, tas ir mānīgs priekšstats, jo viņi strādā divās maiņās, kopskaits tuvojas simtam. Vaicāts par atalgojumu, D. Pfafrods nenosauc konkrētu summu, bet saka, ka arī apkopējai neesot jāpūlas ar dārzeņu audzēšanu, lai nodrošinātu iztiku, bet augsti kvalificētie darbinieki atvaļinājuma laikā nedomā, kur piepelnīties, bet gan, uz kurām ārzemēm šoreiz aizbraukt. Taču, runājot par darbinieku atrašanu, uzņēmējs skarbus vārdus netaupa izglītības sistēmai un zinātnei un atklāti saka, ka ministrs Roberts Ķīlis varētu būt vēl radikālāks savās reformās.
Klauža logi
Līvānos daudzkārt pieminētais Saeimas deputāts Jānis Klaužs ir SIA Līvānu mājas un logi līdzīpašnieks. Tiesa, ziemas sezonā te darbi notiek salīdzinoši mazākā intensitātē. «Privatizācija te bija visskarbākajā formā - ieguldījām 11 miljonus krievu rubļu 1993. gadā. Tā bija noma ar izpirkšanu - ja nenomaksāsi, tevi izmetīs ārā. Attīstījāmies lēni, toties bez kredītiem,» atceras J. Klaužs, kam uzņēmumā šobrīd pieder 38% kapitāldaļu. Produkcijai noiets ir gan Latvijā, gan citās valstīs. J. Klaužs un viņa kolēģis - uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Surgunts - stāsta par Mežotnes pils logiem un durvīm, kā arī sešām durvīm Melngalvju namā, kas tapušas Līvānos. Igaunijas tirgus iekarots, kad tur bankrotējusi Glaskek koka logu ražotne. Mājas būvētas arī tālākās valstīs, piemēram, Francijā. Uzņēmums ir gatavs ražot pēc pasūtījuma arī latviskajai mentalitātei svešāka dizaina logus un durvis, un arī tādi pasūtījumi ir bijuši, atzīst A. Surgunts.
Vēl viens ar J. Klaužu saistīts objekts, ap kuru vijas līvāniešu baumas, ir veikals Maxima XX, kas savulaik ienācis bankrotējušā veikala Elvi telpās. J. Klaužs atzīst, ka pats ir braucis pie lietuviešu veikalu tīkla vadītājiem un pierunājis viņus ienākt pilsētā. Taču J. Klaužs noliedz runas, ka zemes gabalu lielveikala celtniecībai īpašumā ieguvusi ar Klauža dēla Mārtiņa Klauža biznesa partneri saistīta firma. Taču arī pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Vaivods atzīst, ka liels veikals pilsētai ir bijis nepieciešams.