Eiropas Komisija patlaban nopietni pievērsusies autortiesību regulējuma modernizēšanai attiecībā uz digitālo publicēšanu, lai to piemērotu mūsdienu prasībām. Pagaidām, veicot publicēšanu digitālajā vidē, korekti atrisināt autortiesību jautājumus ir laikietilpīgs un grūts process, un tas attur daudzus inovatīvus izdevējus piedāvāt digitālajā vidē plašāku saturu. Autortiesību normatīvais regulējums Eiropā izveidojies XIX/XX gadsimta mijā, kad bija daudz lēnāka informācijas aprite, bet internets bija vēl tālas nākotnes jautājums. Šobrīd vērojama tendence, ka cilvēki, kuri iepazīstas ar internetā pieejamo saturu, grib paši ar savu viedokli un savu pieredzi piedalīties šī digitālā satura veidošanā.
ES līmenī tiek diskutēts arī par to, ka patlaban, lai kādu darbu izmantotu digitālajā vidē, nepieciešams saņemt atļauju no autora vai no autortiesību turētāja. Piemēram, ja kāds paša veidotam sava ceļojuma videomateriālam fonā grib ielikt muzikālu darbu, tad legāli izdarīt to gandrīz nav iespējams. Daudzi interneta lietotāji būtu gatavi nelielu naudas summu samaksāt, lai rīkotos legāli, ja vien būtu pietiekami ērts norēķinu veids. Tāpēc ES līmenī tiek runāts par to, ka plašāk jāievieš sistēma, ka, jau darbu radot, autors nosaka, kādas tiesības atdod. Teiksim, publicē savu literāro darbu, muzikālo kompozīciju vai fotogrāfiju un ļauj citiem to izmantot ar nosacījumu, ka izmantojot tiek norādīts autors. Tādā gadījumā interneta lietotājam, kurš vēlas darbu izmantot, nav pa visu pasauli jāmeklē autors, lai saskaņotu lietošanu, jo pie konkrētā darba nepārprotami norādīts, ka autors šo darbu atļāvis izmantot, tikai jānorāda autora vārds.
Kopumā ES līmenī nostiprinās izpratne par to, ka digitālā vide ir ekonomiskās attīstības dzinējspēks, bet Eiropa no vairākiem citiem pasaules reģioniem atpaliek un neizmanto savas iespējas. Autortiesības ir viena no šīm problemātiskajām jomām. ASV autortiesību regulējums ir brīvāks. Eiropā pastāv arī dažādi reģionālie ierobežojumi, piemēram, ir raidorganizācijas BBC saturs, ko var skatīties Lielbritānijā, bet nevar skatīties Latvijā.
Šogad atklājāt literatūras oriģināldarbu digitālās krātuves Letonika.lv lasītavu. Lai to izveidotu, arī bija jārisina komplicēti autortiesību jautājumi?
Pirmkārt, ir ļoti svarīgi respektēt darbu autoru tiesības. Otrkārt, tiešām nevar noliegt, ka nereti digitālā vide saistās ar pirātismu un ar satura kopēšanu. Digitālajā vidē ir daudz pirātisku darbu. Tāpat kā pirātiskas filmas, arī pirātiskas grāmatas e-vidē ir. Interneta pirātisma problēma ir visā pasaulē, ne jau tikai Latvijā. Tie, kuri vēlas izmantot tehnoloģijas ļaunprātīgi, izmanto pašus jaunākos veidus un iespējas. Internetā nav robežu. Serverus var izvietot dažādas valstīs, var slēpt īstās interneta adreses, un pret to grūti cīnīties. Tomēr arī digitālajā vidē var nodrošināt korektu, autortiesības pilnībā respektējošu latviešu literatūras ievietošanu. Mums ir veiksmīga sadarbība ar Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūru/Latvijas Autoru apvienību (AKKA/LAA), un esam atraduši modeli, kādā veidā sadarboties. Slēdzām līgumu ne tikai ar AKKA/LAA, bet arī ar autoriem par to, ka viņi piekrīt savu darbu izmantošanai.
Treškārt, autoriem nevajag baidīties no digitālās vides. Līgumattiecības ar autortiesību aģentūru nodrošina, ka autori saņem atlīdzību par darbu izmantošanu digitālajā vidē, turklāt tieši ar digitālās vides palīdzību iespējams sasniegt daudz plašāku lasītāju loku nekā tikai ar izdevumu papīra formātā.
Ar šo literatūras digitālo krātuvi vēlamies padarīt latviešu literatūras klasiku un zelta fondu pieejamu plašam lasītāju lokam, jo īpaši skolu jauniešiem. Bieži tiek runāts, ka jaunieši ļoti daudz laika pavada digitālajā vidē un maz lasa grāmatas, bet ir skaidri redzams, ka digitālās tehnoloģijas attīstīsies aizvien vairāk. Tāpēc, manuprāt, jānodrošina labs saturs digitālajā vidē. Ir jāiet soli pretī jauniešiem un jāiedod jauna forma saturam, kas nenoveco.
Ar šo projektu gribat likvidēt stereotipu, ka mūsdienu jaunieši lasa ļoti maz?
Jā, tas ir kļūdains stereotips. Paradoksāli, bet ir tā, ka jaunieši digitālajā vidē lasa patiešām daudz. Jauniešus es gribētu saukt par digitālās vides iedzimtajiem. Viņi lasa milzīgu informācijas apjomu sociālos portālos. Vecākā un vidējā paaudze atšķirībā no jauniešiem vēl atceras laiku, kad nebija interneta, nebija sociālo mediju, bet varēja brīnišķīgi pavadīt laiku, dodoties pie dabas, tiekoties ar draugiem, lasot grāmatas. Daudzi no jaunākās paaudzes pat nezina, ka brīvā laika pavadīšanai ir alternatīvas internetam.
Drukātās grāmatas daudzos jauniešos rada iespaidu, ka tas ir kaut kas vecmodīgs, garlaicīgs, ka tā ir obligātā literatūra, tās saistās ar mocībām - nākamajā dienā jānodod sacerējums vai eseja un kaut kas ātri jāizlasa. Nevar arī noliegt, ka iegādāties grāmatas nav lēts prieks un it sevišķi sarežģīti lielu eksemplāru skaitu ir nodrošināt skolu bibliotēkām. Piemēram, 30 skolēniem vienlaicīgi jālasa kāda Gundegas Repšes grāmata, kas ir skolu literatūras programmā, bet izdota apmēram pirms 20 gadiem, skolas bibliotēkā ir pāris eksemplāru, tāpēc skolēni šo grāmatu tā arī neizlasa. Savukārt digitālajā vidē nav ierobežojumu tam, cik daudzi cilvēki vienlaicīgi var lasīt kādu darbu.
Ar kādu grāmatizdevēju attieksmi sastapāties, strādājot pie šī projekta?
Mēs esam digitālie izdevēji, un kā izdevēji mēs runājām ar autoriem. Ja runā par grāmatniecības biznesu, ar Letonika.lv projektu mūsu mērķis nav pelnīt. Komercprodukti, piemēram, Tildes birojs un dažādi specializēti mašīntulkošanas risinājumi, ir tas, ko mēs pelnām.
Vai tad nav runa par grāmatām, kuras jau reiz iznākušas drukātā formātā?
Taisnība, mūsu digitālajā krātuvē nav pirmpublicējumu, bet, kā jau minēju, autortiesību aspektus un kopumā juridiskās attiecības ar autoriem mēs korekti risinām, ja nepieciešams, piesaistot AKKA/LAA.
Jautāju tāpēc, ka savulaik bija projekts e-bibliotēka, kas ne tikai sastapās ar asu kritiku, bet arī nonāca līdz tiesas zālei, turklāt tieslietu ekspertu viedoklis nebūt nebija vienprātīgs visās niansēs.
Manā ieskatā, e-bibliotēkas veidotāji bija ieguldījuši ļoti lielu darbu, bet juridiski īsti korekti visi jautājumi nebija atrisināti. Bija centieni izmantot tās tiesības, kas publiskajām bibliotēkām piešķirtas ar Autortiesību likumu, respektīvi, publiskās bibliotēkas drīkst padarīt darbus pieejamus lasītājiem, neslēdzot līgumus ar katru autoru, tomēr e-bibliotēka īsti nav tas pats, kas publiskā bibliotēka.
Mēs rīkojamies citādi - savu ieceri sākām ar to, ka sazinājāmies ar AKKA/LAA, lai būtu droši, ka varam atrast juridiski korektu risinājumu un nodrošināt autoriem pienākošos atlīdzību.
Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā joprojām niecīga ir e-grāmatu popularitāte?
Ir vairāki iemesli. Ne visiem cilvēkiem, kuri gribētu lasīt e-grāmatas, ir pieejami e-grāmatu lasītāji. Turklāt e-grāmatas nav būtiski lētākas par drukātajām grāmatām, tāpēc cilvēks, kuram patīk lasīt grāmatas, nevar ietaupīt naudu, ja izvēlas e-grāmatas, nevis grāmatas papīra formātā. Domāju, ka pamazām Latvijā e-grāmatu izplatība pieaugs, jo šāds process jau notiek daudzviet pasaulē.
Saistībā ar nepieciešamību veidot ES vienoto digitālo tirgu, lai paaugstinātu Eiropas konkurētspēju, tiek runāts arī par nepieciešamību stiprināt tulkošanas tehnoloģijas.
Nenoliedzami valodu barjera rada problēmas jebkāda vienotā ES tirgus attīstības kontekstā. ES ir 24 oficiālās valodas, bet kopumā Eiropā tiek lietots vismaz 80 valodu, protams, tas rada šķēršļus komunikācijā. Latvijā par valodu daudz runā kultūras un nacionālās identitātes kontekstā, bet valodai ir arī liela ekonomiskā nozīme. Vispār Eiropai raksturīgi, ka ar valodu lietošanu tiek saistīts sociālais un emocionālais konteksts. ASV valodu barjeru uztver kā biznesa problēmu un, ja ASV uzņēmums grib palielināt savu tirgu Eiropā, tad domā, ar kādu tulkošanas risinājumu palīdzību to izdarīt un cik daudz šie risinājumi izmaksās.
Piekrītat apgalvojumam, ka angļu valodas kā starptautiskās saziņas valodas loma Eiropā jau sāk mazināties?
Tā tiešām ir, angļu valodas loma samazinās, jo pieaug citu valodu lietošanas apjomi. Turklāt Briseles ierēdņu retorikā bieži dzirdētais apgalvojums, ka angļu valoda ES valstīs atver ikvienas durvis, vispār ir pārspīlējums. Ja kāds uzņēmums grib sniegt savus pakalpojumus visā Eiropā, tad, piedāvājot informāciju tikai angliski, tiek ļoti ierobežots pakalpojumu lietotāju skaits. Pētījumi rāda, ka tikai 38% eiropiešu pārvalda angļu valodu tādā līmenī, lai kaut nedaudz varētu sarunāties. 62% eiropiešu vispār nesaprot angļu valodu un nerunā tajā. Turklāt 46% eiropiešu runā tikai savā dzimtajā valodā. Ir valstis, kurās ir īpaši izteikts tas, ka to iedzīvotāji runā tikai savā dzimtajā valodā, piemēram, Ungārija un Itālija.
Latvija uz Eiropas fona ir izņēmums, mūsu valstī vairāk nekā 90% iedzīvotāju pamatlīmenī var sarunāties vismaz divās valodās - ne vienmēr viena no šīm divām valodām ir angļu valoda, tā var būt vācu vai krievu, varbūt arī franču valoda, bet tādu Latvijas iedzīvotāju, kuri var sazināties tikai vienā vienīgā valodā, ir ļoti maz. Turklāt Latvijā ir samērā liels skaits iedzīvotāju, kuri prot sazināties ne tikai divās, bet arī trīs valodās - visbiežāk latviešu, krievu un angļu. Prasme sazināties trijās valodās - uz citu ES valstu fona tas ir daudz.
Ja Latvijas uzņēmums grib piedāvāt savus pakalpojumus, piemēram, Ungārijā, kur daudzi iedzīvotāji angliski nerunā, tas nozīmē, ka pakalpojums jātulko ungāru valodā?
Jā, un tas ir dārgi un komplicēti, un, ja runa ir par digitālo pakalpojumu, par informāciju, kas mainās, piemēram, mājaslapā, tulkošana jānodrošina nepārtraukti, un tas ir ļoti komplicēti, pat neiespējami. Tehnoloģijas ir tās, ar kuru palīdzību var daudz ko atrisināt. Tehnoloģijas var mazināt valodu barjeru. Piemēram, ja cilvēks meklē kādu produktu, kam apraksts ir spāņu valodā, tad tiek piedāvāts arī produkts, kuram apraksts ir angļu valodā, jo prasmīgi tiek nodrošināti mašīntulkošanas pakalpojumi.
Jāņem vērā - saņemot informāciju par produktu nesaprotamā svešvalodā, cilvēks šim produktam nepievērš uzmanību.
Jā, tā ir, bet, ja interneta pakalpojums nodrošina automātisko tulkojumu, tad, pat ja es meklēju latviski informāciju par kādu produktu, interneta programma piemeklēs informāciju par mani interesējošo produktu citās valodās. Pētījumi rāda, ka vairāk nekā 40% eiropiešu neiegādājas produktus un neizmanto pakalpojumus, ja informācija par tiem nav viņu dzimtajā valodā. Secināts arī, ka ļoti daudz mazo un vidējo uzņēmumu pārdod preces, virzot tās tirgū, tikai izmantojot savu dzimto valodu un angļu valodu.
Ieviest mašīntulkošanas risinājumus katram uzņēmumam atsevišķi ir dārgi. Mēs uzskatām, ka, tāpat kā Eiropa veido dzelzceļa infrastruktūru, ostu infrastruktūru un telekomunikāciju infrastruktūru, būtiski ir izveidot arī digitālo infrastruktūru valodas atbalstam. Nosacīti tas būtu google tulkotājs Eiropas variantā, kas būtu bez maksas un būtu drošs, ka tiek saglabāta informācijas konfidencialitāte.
Mašīntulkošana tulku cilvēku nekad neaizvietos, bet optimāls variants ir tāds, ka jebkurš var pieslēgt savai mājaslapai mašīntulkošanu, un, lai tas notiktu, mājaslapā jāiekopē tikai dažas rindiņas, tad automātiski tiek pieslēgts tulkotājs, kas nodrošina nepieciešamo mašīntulkojumu. Ja šādu mašīntulkošanas sistēmu varētu attīstīt un tajā izmanot daudzviet Eiropā dažādās datu krātuvēs apkopoto informāciju, tas būtu svarīgs sasniegums un būtisks atbalsts gan privātajam, gan publiskajam sektoram.