Kādu laiku strādājāt Sīrijā par vēstnieka padomnieku, esat, tā teikt, izstaigājis diplomātisko korpusu diezgan plaši. Ar ko nodarbojaties tagad?
Sīrijā sāku strādāt 2008. gadā, tie faktiski bija pēdējie gadi manā diplomātiskajā karjerā. Mēs tur atvērām vēstniecību, un, vēl pirms sākās visi šie nemieri, es pārgāju strādāt uz privāto sektoru - banku.
Varbūt vajadzēja palikt?
(Smejas) Jā, tad, kad Sīrijā sākās konflikti, daudzi paziņas tieši tā arī jokoja - Vugar, vajadzēja turpināt strādāt, varbūt nebūtu sācies karš.
Tagad jūs strādājat bankā.
Bankā strādāju līdz 2014. gada beigām un tad izlēmu paiet nedaudz malā. Tagad ļoti pieprasīts ir tā sauktais pārmaiņu menedžments, un es strādāju divos virzienos - finanšu konsultācijas un publiskās attiecības.
Azerbaidžānas valūta manats ir līdzvērtīgs vienam eiro. Februārī notika valūtas devalvācija. Kādu ietekmi tas atstāja uz cilvēku ikdienu?
Šeit vairāk ir jāizceļ psiholoģiskais faktors. No brīža, kad pirms kādiem 10 līdz 15 gadiem Azerbaidžāna sasniedza stabilitātes periodu, manata vērtība faktiski nebija mainījusies. Manats bija spēcīgs. Lai noturētu tā vērtību, valdība veica dažādus pasākumus.
Vietējie gan runā, ka šī vērtība tika uzturēta mākslīgi.
Tas ir tāds relatīvs jēdziens. Ko nozīmē mākslīgi? Jebkurā valstī valdība ir tā, kas izlemj, kas notiek ar tās nacionālo valūtu. Tajā brīdī, kad vērtība tika samazināta, visiem bija milzu pārsteigums, nervozitāte un arī neziņa par to, kas notiks tālāk. Tas bija negaidīti. Tagad visi it kā ir nomierinājušies, bet prognozēju, ka drīz manats tiks devalvēts otrreiz.
Kāpēc tas tika darīts?
Lai motivētu eksportu. Eksportētājiem manata devalvācija ir ļoti izdevīga, importētājiem - tieši pretēji. Iedomājies, tiek atvesta prece, un tev par to ir jāmaksā vairāk. Tieši tagad mans darbs vairāk ir saistīts ar uzņēmumiem, kas cenšas sev atvērt eksporta ceļus.
Kā jūs vispār vērtējat Azerbaidžānas attīstību pēdējos gados?
Pirmkārt, ir grūti salīdzināt ilgtermiņā. Es esmu dzimis padomju laikos un ļoti labi atceros, cik ļoti mēs pretojāmies padomju varai, un atceros, kāda tolaik bija šī zeme. Kad Baku satiekos ar ārzemniekiem, viņi jau pirmajā mirklī cenšas dot novērtējumu tam, ko redz, kritizējot, kāpēc šeit kaut kas ir netīrs, kāpēc te kaut kas nav salabots. Ļoti viegli ir kritizēt, tomēr, ja mēs skatāmies salīdzinošās kategorijās un to pašu vietu vērtējam pēc tā, kā tā izskatījās pirms, piemēram, 15 gadiem, tad tas ir liels progress.
Ir daudz slāņu, un katrs no tiem attīstās dažādos tempos. Piemēram, izglītība. Izglītība sākas no bērnudārza, un ir jāpaiet vienai paaudzei, lai to ieviestu pilnībā un otrā paaudze reāli izjustu vēlamo rezultātu. Mēs vēl meklējam to modeli, kas mums ir vispieņemamākais.
Dzirdēju, ka Azerbaidžānas galvenais fokuss patlaban ir tieši izglītība, ir atvērts liels skaits jaunu skolu.
Jā. Vairāk gan ir nevis atvērto, bet renovēto skolu. Bija daudzas skolas provincēs, kam nebija gaismas. Saprotiet, Azerbaidžāna nav tikai Baku. Cilvēki, kas iebrauc Baku, saka, ka te ir iespaidīgi, tiklīdz izbrauc no Baku, šausmās atkaras žoklis. Ir tā dziļā robeža starp «te - Baku» un «tur - ārpus Baku». Godīgi sakot, man labāk patīk «tur - ārpus». Lielākā problēma ir, ka cilvēki mentāli netiek līdzi izmaiņām.
Kā tas izpaužas?
Piemēram, uzņēmējdarbība. Biznesa vadībā ienāk jauna paaudze. Iepriekš tie, kas mēģināja attīstīt uzņēmējdarbību, bija ar padomju laika domāšanu. Viņi biznesu vadīja padomju laika stilā. Labi, Azerbaidžānā to var darīt, bet, tiklīdz tu gribi savu uzņēmējdarbību paplašināt un izvērst starptautiskā līmenī, tu konstatē, ka viņi runā pilnīgi citā valodā. Mūsu padomju laika biznesmeņi nesaprot, kā veikt pārrunas ar starptautiska līmeņa uzņēmējiem, viņi nezina, kā ieiet tirgos ārpus Azerbaidžānas. Tas viņus spiež pieņemt darbā menedžerus ar jaunu domāšanu. Arī es, sniedzot konsultācijas, viņiem saku - ja tu mēģini attīstīt biznesu pretēji otras puses noteikumiem, tu nekad nekļūsi par daļu no Eiropas, pasaules vai globālā biznesa.
Jums joprojām ārkārtīgi liela daļa darījumu notiek skaidrā naudā. Kā vērtējat, vai tas ir labi?
Ir plusi un mīnusi. Kad 2007. gadā bija ekonomiskā krīze, Azerbaidžānā visi priecājās, ka mums tā iet secen. Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka Azerbaidžānas tirgus nebija piesaistīts pasaules finanšu tirgum. Mums bija ļoti maz banku ar ārzemju kapitālu. Pat bankas Kazahstānā bija vairāk atkarīgas no ārpasaules. Azerbaidžānā tagad strādā 43 bankas. Kā jums liekas - tas ir maz vai daudz?
Ja runa nav par filiālēm, tad tas ir daudz.
Jā, tas ir daudz. Bet, ja skatāmies perspektīvā, tad pirms desmit gadiem banku skaits bija apmēram 200, pirms 20 gadiem Azerbaidžānā darbojās ap tūkstoš banku.
Un kā tās spēja sadalīt tirgu?
Nu, mums bija apmēram tā. Viens paziņa saka otram: «Dzirdēji, Aļona ir atvērusi banku?» Otrs atbild: «Tiešām? Un kāpēc tad lai es nedarītu tāpat?» Tagad ļoti stipri pie tā piedomā, un liekas, ka drīzumā šis skaitlis samazināsies līdz 25 bankām.
Kādas vēl ir Azerbaidžānas prioritātes? Izglītības tēmai jau nedaudz pieskārāmies...
Vēl mums īpaši sāk izcelties informāciju tehnoloģijas (IT). Uzņēmumi ir sapratuši, ka tieši IT ir tas, kas viņu biznesu var pacelt citos līmeņos. Protams, var darīt visu kā pa vecam, bet sāk parādīties tā apziņa, ka IT palīdz izdarīt krietni ātrāk un vairāk.
Kā Azerbaidžānā tiek uztverta Latvija?
Azerbaidžānā strādā vairākas Latvijas bankas, kas iemantojušas lielu popularitāti - Baltikums, Rietumu banka -, ir arī vairākas līzinga kompānijas. Mūsu uzņēmēji ir ieinteresēti sadarbībā ar Latviju.
Mūsu importa datos tas īsti neparādās - 2014. gadā Latvijas imports veidoja 1,9 miljonus eiro. Tas patiesībā ir maz.
Jā, tas ir teju nekas. Domāju, ka lielā mērā pie tā vainojams lielais attālums. Būtu jāparādās kādiem spēcīgiem uzņēmējiem, kas šo ceļu vai kanālu varētu pavērt. Padomju laikā Azerbaidžāna bija augļu un ziedu eksportētājs nr. 1. Mēs aizpildījām visu Krieviju. Un tagad, kad tu aizbrauc uz tirgu Maskavā, redzi, ka tur ir pat tāda kā Azerbaidžānas mafija, proti, tur joprojām ir pilns ar Azerbaidžānas produktiem. Kā padomju laikā viņi tur iesēdās, tā joprojām sēž. Viņi šo tirgu ļoti labi pazīst. Domāju, ka to mierīgi varētu pavērt arī Latvijai. Mūsu augļi un dārzeņi izceļas ar to, ka patiešām ir ekoloģiski tīri. Mūsu lauksaimnieki vispār neizmanto nekādu ķīmiju, ļaujot visam augt dabiskos apstākļos.
Mums tā jau sāk kļūt par problēmu.
Jā, tā ir daudzviet. Tāpēc šos produktus ļoti novērtē. Tajā pašā laikā nupat ziņās rādīja, ka Azerbaidžāna lielos vagonos iekrāvusi milzīgu apjomu augļu un dārzeņu un uz Krievijas robežas šie vagoni tika apturēti. Tagad simtiem tonnu vienkārši pūst vagonos.
Arī Latvijai šī situācija ir pazīstama. Mēs to vairāk saistījām ar politiku.
Vispār Latvijas piena produkti ir vienkārši izcili. Nekur citur tik garšīgus neesmu ēdis.
Nevar nepieskarties arī jūsu iekšpolitikai. Valdošā vara nav mainījusies jau gadiem. No 1993. gada valsti vadīja Geidars Alijevs, 2003. gadā stafeti pārņēma viņa dēls. Opozīcija faktiski nepastāv, un tas liek uzdot daudz jautājumu arī par demokrātijas vērtībām. Cilvēkus tas apmierina?
Tas viss, protams, ir jāvērtē salīdzinošās kategorijās. Ja paskatāmies, kas Azerbaidžānā tagad ir opozīcijā, tad redzam tos pašus cilvēkus, kas deviņdesmitajos gados bija pie varas. Viņi tā izgāzās, ka neviens viņus vairs redzēt negrib. Es pats nezinu, ko izdarītu, ja viņi nāktu atpakaļ pie varas.
Vai nav kādas labākas alternatīvas opozīcijai?
Kur? Nav.
Bet kāpēc nav?
Tas ir tikai mans viedoklis, bet es redzu, ka opozīcija ir ļoti noslēgta, un, ja es, piemēram, gribētu tur iesaistīties, mani nepieņemtu, jo mentāli esmu pavisam cits cilvēks. Pat skatoties fotogrāfijas, jūs redzat, ka opozīcijā nav neviena gados jauna cilvēka. Viņi visi ir veci arī domāšanā. Tagad ir parādījies internets - nu, tad izmantojiet to! Jūs taču varat izdomāt kaut ko jaunu un gudru, ko pateikt.
Kā jūs uztverat Alijeva režīmu?
Ir atkal jāatskatās vēsturē. Pirms Alijeviem iepriekšējie vadītāji valstī radīja milzu haosu. Viss, ko cilvēki vēlējās, bija stabilitāte. Haoss tika radīts ne tikai cilvēku ikdienā, bet arī valstiskā mērogā - mēs zaudējām teritorijas. To nedrīkst aizmirst. Protams, sēžot šeit, Baku, to nevar just, bet tur, ārpusē, ir karš, katru nakti notiek apšaudes un iet bojā cilvēki. 20% mūsu teritorijas ir okupēta. Ja nebūtu Alijeva, kas to visu apturēja, mēs zaudētu vēl vairāk teritorijas un cilvēku. Iedomājies, sabiedrībā ir haoss, valsts robežas ir izšķīdušas, tavi cilvēki no okupētās teritorijas ir izdzīti - tagad viņi dzīvo mājās un dzīvokļos, bet vēl pirms 15 gadiem viņi visi mitinājās teltīs. Jūs pieminējāt demokrātiju. Bet vai jūs apzināties, ko tā sevī ietver, cik lielai atbildībai zem tās jābūt? Cilvēki jau neizprot demokrātijas būtību. Viņi domā, ka tas nozīmē - dari, ko gribi. Un tas var novest pie haosa, anarhijas. Lai būtu demokrātija, ir jānodrošina apstākļi un līdz tai ir jānonāk evolucionāri. Cilvēkiem ir jābūt iekšēji gataviem.
Taisnība. Arī Eiropai mēdz būt problēmas ar galējībām, kas saistītas ar kaut kādu noteiktu izpratni par demokrātiju.
Esmu strādājis Eiropā, un patlaban nemaz negribu ar šo vietu sevi asociēt. Jā, mēs tagad esam orientēti uz Eiropu, bet ir skaidri redzams, ka Eiropa ar savām vērtībām nespēj izturēt to stresa testu, kam patlaban iet cauri. Man ir nesaprotams tas, ko Eiropa izdarīja ar Grieķiju, tas, kāda attieksme patlaban valda pret bēgļiem. Imigrantu jautājumam ir gājusi cauri arī Azerbaidžāna - mūsu valsts robežu šķērsoja miljoniem patvēruma meklētāju, un mēs redzējām, kā mūsu acu priekšā viss bruka. Notika arī sadursmes. Patvēruma meklētāji ieradās Baku un pilsētā sāka ganīt aunus un govis. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi iepriekš bija pieraduši dzīvot kopā ar govīm un auniem. Tur, kur tagad ir viesnīcu rajons, vēl pirms pieciem desmit gadiem bija ganības. Tu taču nevari aiziet un viņiem pateikt - aizvāc savus aunus! Viņiem taču arī ir tiesības uz brīvību.
Jūs kritizējat Eiropas attieksmi pret bēgļiem. Kādā veidā tad mums šo situāciju vajadzētu risināt?
Kad strādāju Sīrijā, vietējo cilvēku labestība bija acīmredzama, patiešām. Viņi ir ļoti viesmīlīga tauta. Tajā pašā laikā - Eiropa nespēj izkontrolēt, ko tā laiž pāri savām robežām. To situāciju ir radījušas personas, kas sevi dēvē par islāmistiem. Kad runāju par šo tematu, vienmēr saku - paskatoties uz musulmani, nespried par islāmu. Vispirms paskaties uz islāmu un tad nosodi musulmaņus. Paskaties, ko saka islāms, kādam ir jābūt musulmanim. Tas, ko viņi dara Sīrijā, Irākā, tas, ko izdarīja Parīzē, tas vispār neietilpst nekādos rāmjos. Arī pie mums, kad bija haoss, viņi nāca un sacīja, ka ir patrioti. Kāds tu esi patriots, ja nāc un nogalini cilvēkus? Kāds tu patriots, ja uz ielas piekauj cilvēku, lai kādam parādītu, cik stilīgs esi?