Sava veida meditācija
Par ilgstošu un nozīmīgu profesionālo ieguldījumu Valijas kundze saņēmusi balvu Baltais zvirbulis, kuru piešķir Rīgas dome. Arī koristes savu diriģenti mēdz dēvēt par zvirbulīti - vienmēr ņipra un moža. Vienmēr eleganta. «Labs izskats un nezūdoša jaunība ir manai dzimtai raksturīgs mantojums, tā sakot, gēnos,» smej Valija. Sejas maskas kundze nelieto, pie friziera aiziet reizi mēnesī, pa reizei pati uztinot kādu matu rulli, toties katru rītu cītīgi vingro. «Lai iekustētos, cenšos ne dienu neiztikt bez vingrošanas. Vēl mundrumu uztur tas, ka aizrautīgi interesējos par pasaulē notiekošo.» Tomēr pāri visam ir dziedāšana. «Tā ir kā sava veida meditācija. Dziedot aizmirstas visas nebūšanas un sāpes. Pēc dziedāšanas cilvēks atgriežas pie risināmajām problēmām pozitīvi uzlādēts.» To, ka dziedāšanai ir dziedinoša funkcija, diriģente pieredzējusi neskaitāmas reizes. «Vēlēšanos dziedāt man mamma ielika šūpulī, viņa bija liela dziedātāja, lai gan pēc profesijas - šuvēja. Mamma ielika šūpulī arī vēlmi mācīties,» stāsta Valija. Kopš bērnības viņa meklējusi iespēju mācīties dziedāt, tomēr sapņa piepildījums nav nācis viegli. «Cesvaines ģimnāzijā neuzņēma korī, jo man neesot pietiekami izteiksmīga balss,» atceras diriģente. Vēlāk gan esot izdevies sevi pierādīt. «Madonas vidusskolas korī mani uzņēma. Piedalījos 1. koru festivālā, kas Rīgā notika pēc Otrā pasaules kara. Biju arī pirmo pēckara Dziesmu svētku dalībnieku vidū.»
Ja nav lemts?
Ap gadiem divdesmit Valija bija cieši apņēmusies apgūt ar mūziku saistītu specialitāti. Pēc Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas beigšanas sākusi strādāt Madonas mūzikas skolā, kur bērniem mācījusi dziedāšanu, darbojusies koros. «Cesvaines korī biju diriģenta palīdze, pianiste, kormeistare, arī vairākos apkārtējo pagastu koros aicināja par kora diriģenti. Dziedāju Madonas dziedāšanas skolotāju un kultūras darbinieku korī, kas guva panākumus Latvijas mēroga skatēs,» izklāsta Valijas kundze. Vēlme turpināt izglītošanos Valiju Ezeriņu mudinājusi meklēt jaunus izaicinājumus. «Mūzikas vidusskolu pabeidzu izcili un biju pārliecināta, ka konservatorijā Maskavā iestāšos bez grūtībām. Bet tur bija milzīga konkurence, vienkārši neizturēju konkursu. Tā bija liela vilšanās, pēc tam piecus gadus ar mūziku nenodarbojos vispār, likās, ja nav lemts, tad nav! Bet, laikam ejot, emocijas pierima. Sapratu, ka jāatgriežas darbā, kas saistīts ar mūziku,» atceras Valija. Vēlāk viņa jau studēja konservatorijā Rīgā neklātienē muzikāli pedagoģiskajā nodaļā, kur galvenā specialitāte bija diriģēšana.
Tur pieņem visus...
Par rīdzinieci Ezeriņas kundze kļuvusi tikai vecumā pāri 60. «Auklēju mazbērnus un drīz vien pēc pārcelšanās uz dzīvi Rīgā jau dziedāju korī Kokle. Kad mainījās kora vadība, vecos dziedātājus palūdza aiziet. Teica: «Ejiet uz Mazo ģildi, tur ir tāds koris Sudrabotā gaisma, tajā pieņem visus!» Divreiz nebija jāsaka, devos uz kori, kurā pieņem visus!» smaida diriģente. 1992. gadā iestājusies šajā korī un jau pēc gada diriģējusi kora koncertus. Un tā jau 18 gadu! Korī ir mazliet vairāk par 30 dalībniecēm. «Septiņdesmit gadu vecas dziedātājas - tā ir mūsu kora jaunatne,» joko Valijas kundze. Vecākā dalībniece esot 87 gadus veca, bet korī neesot vecuma reglamenta. Repertuārs daudzveidīgs, jo Valijai «negribas ar ziņģēm vien dzīvot». Dzied klasikas skaņdarbus, opermūziku, tautas dziesmas. «Dziesmā vissvarīgākais ir saturs un jēga. Novicināt diriģenta zizli jau ir tas vienkāršākais, bet jāuztver, jāizdzied tas, par ko dziesmā stāstīts.» Vai Valijas dēls un meita ir tikpat muzikāli? «Meita pret muzikālo izglītību izturējās ar aizrautību, dēls - ar skepsi, sacīja, ka netic tam, ka muzikālā izglītība viņam varētu noderēt. Meita pabeidza Jāzepa Mediņa Mūzikas skolu un tagad ir gudra, vērīga mana darba kritiķe. Dēls izvēlējās tehnisko zinātņu jomu. Bet tad, kad viņam sarežģījās dzīve un viņš palika viens, sāka dziedāt korī. Dziesmas un mūzika noder grūtā brīdī.»