Kas brauks? - Neviens
Uz jautājumu, kas brauks uz šāgada Baltijas pērli, jābūt gatavam saņemt atbildi - neviens. Festivāla rīkotāji jau pirms vairākiem gadiem secinājuši, ka aicināt viesus - īpaši dīvas un «dīvus» - ir dārgs un nepateicīgs prieks. Viņi vēlas lielus honorārus, piedodiet, nav jau te Kannu vai Venēcijas festivāls, kurp doties ir pagodinājums, bet province. Turklāt atdeve no zvaigznē ieguldītā finansējuma ir visai netverama. Tālab pēdējos gados Baltijas pērle atsvabinājusies (vai vismaz neakcentē) no apzīmējuma «kinoaktieru festivāls», tā atteikusies no konkursa un kļuvusi tikai un vienīgi par filmu skati. Pasaulē šāds festivālu formāts eksistē - tos dēvē par festivālu festivāliem, uzsverot, ka to veidotāji piedāvā «otrreizēju servisu» - proti, rāda filmas, kas jau ir izraudzītas un atlasītas, filmas, kas ir uzvarējušas vai vismaz radījušas rezonansi lielajos Eiropas kinofestivālos. Šādu «festivālu festivālu» uzdevums un ambīcija nav meklēt jaunus talantus, rīkot konkursa programmas, bet gan atvest «lokālai publikai» filmas, kas visdrīzāk «normālā kinodistribūcijā nenonāks». Un, ja ar dažiem izņēmumiem arī nonāks, tad tām piesaistīt publiku būs ļoti grūti - kā zināms, Latvijas, precīzāk, Rīgas, skatītājs atvērts nekomerciālajam kino kļūst tikai festivālu formāta ietvaros. Tad, Arsenāla un Baltijas pērles laikā, mēs redzam gan pilnas zāles, gan kņadu ap tām filmām, kuras, iespējams, startējot individuāli, žēlīgi nīktu uz ekrāna brēcoši tukšā zālē. Tāda nu ir latviešu skatītāja īpatnība.
Latvijas īpatnības
Bez īpatnībām, protams, neiztiek arī Latvijas festivālu rīkotāji - kaut šī raksta uzdevums nav pievērsties divu laikā ļoti tuvu notiekošo kinofestivālu Baltijas pērle un Arsenāls pozīcijai un opozīcijai, skaidrs, ka par šo tēmu būs jārunā un jādomā. Pirmkārt, Arsenāls ir deklarējis, ka notiks katru gadu, arī Baltijas pērle (ar retiem izņēmumiem) notiek katru gadu - abi rudeņos. Abi pretendē uz valsts krietni sarukušo finansējumu, kaut, protams, piesaista arī Eiropas fondu un sponsoru līdzekļus. Lai cik paradoksāli tas arī skanētu globālā pirātisma un digitālās tehnoloģijas ērā, kinofestivālu rīkošana ir dārgs prieks. Vienas filmas izrādīšanas tiesības un kopijas īre (1-2) seansiem maksā aptuveni 1000-1500 eiro. Tulkošana, transports, publicitāte - rēķiniet paši.
Ar piegādi mājās
Ja runājam par šāgada Baltijas pērles programmu, pēc «festivālu festivāla» formāta kritērijiem vērtējot, tā ir izcila. 11 filmas no šāgada Kannu festivāla jums būtībā atsvērs nepilnu nedēļu, kas būtu pavadīta Kannās, tik jau ar īpašu servisu - vairs nav jāpārdzīvo līdzi konkursa dramaturģijai, skatoties mazāk veiksmīgākos konkursantus. «Pa tiešo» jūsu uzmanībai tiek piedāvāta Zelta palmas zara ieguvēja - Taizemes brīnums Tēvocis Būnmē, kurš spēja atcerēties savas iepriekšējās dzīves, franču filma Turneja, kuras režisors Metjū Amalriks saņēma balvu par labāko režiju, irāņu režisora Abasa Kiarostami Itālijā filmētā Pareizā kopija, kas atnesa labākās aktrises balvu Žiljetai Binošai. No Kannu festivāla programmas uz Rīgu ceļo arī XX gs. 60. gadu kino modernista, franču jaunā viļņa ģēnija Žana Lika Godāra izaicinošais, formā avangardiskais darbs Filma Sociālisms (Film Socialisme), populārā britu režisora Stīvena Frīrsa sociālā komēdija Tamāra Drū, kā arī šāgada Kannu festivāla noslēgumā izrādītā filma - itāļu režisores Džūlijas Bertičelli filma Koks. Tā ir emocionāla drāma ar franču aktrisi Šarloti Geinsbūru galvenajā lomā, kuras atveidotā varone un viņas bērni tic, ka mirušais vīrs un tēvs ir iemiesojies kokā. Baltijas pērle ir atvedusi arī amerikāņu kino dzīvā klasiķa Frānsisa Forda Kopolas pēc ilgas pauzes veidoto filmu - Tetro (2009), kas Kannās tika demonstrēta pērn u. c.
Baltijas pērle ir dinamiski noreaģējusi arī uz septembrī notikušo Venēcijas kinofestivālu - vēl vienu prestižu pasaules kinoskati. No Venēcijas ir atvests čehu sirreālisma klasiķa animatora Jana Švankmaijera jaunākais darbs Pārdzīvot savu dzīvi. Teorija un prakse, kā arī stila virtuozes amerikāņu režisores Džūlijas Teimores (Frīda, Pāri Visumam) filma Vētra. Teimore ir radījusi oriģinālu Šekspīra lugas ekranizāciju, Prospero lomu uzticot britu kino granddāmai, oskarotajai Helēnai Mirenai. (Programmā ir vēl viena izcila H. Mirenas loma - filmā Pēdējā stacija viņa spēlē Ļeva Tolstoja sievu.) No pērnā gada Venēcijas festivāla programmas Baltijas pērle piedāvā franču filmu Lurda un psiholoģisko drāmu meistara Patrisa Šero filmu Vajāšana, kurā galvenajās lomās ir trīsdesmitgadnieku paaudzes franču zvaigznes - neaprēķināmības enerģiju iemiesojošais Romāns Dirī un neirotiskā Šarlote Geinsbūra, leģendārā dziesminieka Serža Geinsbūra meita. Pašam Geinsbūram savukārt ir veltīta nedaudz sirreālā biogrāfiskā drāma Serža Geinsbūra varonīgā dzīve. Šī ir viena no filmām, kas pārstāv Baltijas pērlē dāsni piedāvāto biogrāfisko filmu žanru. Par to sīkāk skat. Normunda Naumaņa rakstā.