Nu šādu aparātu vietā viņa dzīvē stājušies industriālie roboti, ko izmanto rūpnīcās. Dāvis autoražotnē Daimler Vācijā tos pēta un pilnveido, turklāt jau ar ražošanā ieviestiem rezultātiem. Šajā lauciņā tapis arī viņa RTU aizstāvētais doktora darbs, un par to Dāvis šogad saņēmis Vernera fon Sīmensa Izcilības balvu un stipendiju. Tā janvārī tika pasniegta arī vēl deviņiem citiem Latvijas jaunajiem eksakto jomu pētniekiem.
Māca robotiem bremzēt
V. fon Sīmensa (vācu izgudrotāja, rūpnieka, Siemens dibinātāja) Izcilības balvu pirmoreiz pasniedza Vācijā 1997. gadā par godu Siemens 150 gadu jubilejai, bet kopš 2000. gada to konkursā piešķir arī Latvijā, lai mudinātu studentus pētīt aktuālus jautājumus, izstrādāt novatoriskus risinājumus. Uz balvu var pretendēt RTU un LU studenti un absolventi, kuri aizstāvējuši maģistra vai doktora darbu jomā, kas saistīta ar Siemens darbības nozarēm, vīziju, principiem, vērtībām. Šogad balvu saņēma seši jaunie maģistri (Dace Lauka (Eihvalde), Laura Pastare, Maksims Gavrilovs, Mihails Lisicins, Zane Zelča un Virgīnija Liepiņa) un četri jaunie doktori (Mihails Ščepanskis, Baiba Švalbe, Justs Dimants un Dāvis Meike). Viņi savos pētniecības darbos meklē risinājumu izejvielu atkārtotai izmantošanai, tā mazinot vides piesārņojumu, piedāvā alternatīvas enerģētikas jomā, kas var paaugstināt Latvijas energoneatkarību, kā arī materiālu un procesu efektivitātes uzlabojumus.
Dāvis savā doktora darbā Energoefektivitātes paaugstināšanas metožu izstrādes augsti automatizētās robotu ražotnēs meklē iespējas, kā industriālie roboti varētu patērēt mazāk enerģijas - patlaban katrs to tērē tik, cik aptuveni trīs mājsaimniecības. Ja rūpnīcā ir tūkstošiem robotu, tad pat 1% ietaupījuma ir daudz. Dāvis paskaidro ar vienkāršu piemēru: ja mēs, braucot ar auto, redzam luksoforā sarkano gaismu, tad diez vai brauksim «gāzi grīdā», lai strauji bremzētu pēdējos metros. Tā vietā jau laikus laideni samazināsim ātrumu, lai lieki netērētu degvielu un nedeldētu bremzes. Savukārt industriālie roboti drīzāk izvēlas pirmo variantu, ja vien viņiem «nemāca» darīt citādi. «Ir dažas tēmas, kas saistītas ar robota bremžu manipulāciju, ko pēc mana pētījuma ieteikuma robotu ražotājs ir ieviesis kā jaunas funkcijas savās sistēmās. Tās šodien tiek izmantotas vairākās ražotnēs pasaulē - Vācijā, ASV, Ķīnā, Dienvidāfrikā.» Dāvis strādā arī pie robotu simulācijas standartizācijas - robotu enerģijas patēriņš šodien de facto jau tiek simulēts pēc šī standarta. Doktora darbā Dāvis sācis pētīt arī līdzstrāvas sistēmas, kam ražošanā ir daudzsološa nākotne. Tagad tas tiek turpināts ES projekta formā pētniecības konsorcijā AREUS, kurā piedalās arī RTU, Daimler un Siemens.
Praksē uz Vāciju
Jau vidusskolas sākumā Dāvim bija skaidrs, ka viņš studēs elektrotehniku. Intereses dzīts, 10. klasē pat bija nopircis grāmatu par elektrotehnikas teorētiskajiem pamatiem, no kuras tobrīd daudz nesaprata, toties RTU 1. kursā jau mācījās gan no tās, gan pie tās autoriem profesoriem Dūmiņa un Purviņa.
Nopietnu grūdienu studijās Dāvis piedzīvoja, Erasmus ietvaros pamācoties Vācijā. «Sākumā vēlējos doties uz jebkuru vietu Dienvideiropā, kur varētu arī labi atpūsties. Bet profesors L. Ribickis ieteica Āhenes Universitāti, Vācijas nr. 1. universitāti inženierzinātnēs. Nojautu, bet tikai tur uz vietas pārliecinājos, ka tas bija grūtākais ceļš,» Dāvis stāsta un atceras pārpildīto universitātes bibliotēkas lasītavu pat vasaras vidū, jo jāmācās bija nopietni.
Vēlāk Vācijā Dāvis atkal nokļuva, kad meklēja iespējas izstrādāt maģistra darbu. Pirms tam viņš jau bija pastrādājis par elektronikas inženieri Cemex cementa rūpnīcā Brocēnos, kur gan drīz saprata, ka vēlas nevis apkalpot un uzturēt automatizācijas iekārtas, bet piedalīties to izstrādē. Tāpēc Dāvis riskēja, aizgāja no darba un pieteicās praksē uzņēmumā Daimler AG Vācijā, nezinot, ko darīs pēc šiem dažiem mēnešiem. «Mans prakses vadītājs bija doktorants, kurš pētīja automobiļu elektronikas arhitektūras variantus. Ļoti specifiska tēma autoražotājiem, tomēr viņš meklēja kādu, kam ir pieredze elektronikā, iemaņas programmēšanā un datormodelēšanā. Kaut arī pati auto industrija man bija sveša, šādas iemaņas man bija. Tas bija laiks, kad mācījos valodu, meklēju kontaktus saistībā ar savu aizraušanos - robotiem un ražošanas tehnoloģijām - un domāju: kādēļ gan es nevarētu kā doktorants pievērsties zinātniskajam darbam... tajā pašā uzņēmumā?» Dāvis iepazinās ar Daimler robotikas nodaļas vadītāju, kurš piedāvāja doktoranta vietu uz trim gadiem - šādas īpašas vakances Vācijas uzņēmumos domātas zinātniskā darba izstrādei. Dāvis ieguva laiku industriālo robotu pētniecībai, bet nu turpina strādāt Daimler arī pēc doktora darba tapšanas.
Robotikas skaistums
Robotika ir multidisciplināra nozare, kura apvieno mehāniku, elektrotehniku un elektroniku, un tieši tas Dāvi šajā jomā aizrauj. Savulaik viņš bija starp tiem studentiem, kas Latvijā aizsāka robotikas sacensības, un tagad priecājas, ka RTU komanda nesen uzvarējusi pat Japānā - robotikas maču dzimtenē. «Tiesa, rūpniecībā ar vārdu «robots» gan saprot ko citu nekā to, kas redzams robotikas sacensībās,» Dāvis piebilst.
Viņš stāsta, ka lielajā Daimler koncernā vakances ir atvērtas globālajam darba tirgum, taču uz tām jāiztur nopietns konkurss. «Toties pēc tam jaunos darbiniekus sūta uz projektiem dažādās koncerna nodaļās. Piemēram, man bija iespēja piedalīties jaunās Mercedes-Benz C-klases ražošanas uzsākšanā ASV, kā arī projektā kravas automobiļu ražošanā Daimler Trucks rūpnīcā.»
Patlaban Dāvis strādā nodaļā, kas nodarbojas ar jaunu ražošanas tehnoloģiju prototipēšanu un industrializāciju, savu nākotni saista ar privāto sektoru, taču negrasās pamest arī zinātnisko lauciņu. Tāpat viņš ir gatavs kādreiz uzņemties kādas inženieru vai pētnieku grupas vadību starptautiskajā tehnoloģiju biznesa vidē, tomēr priecātos, ja bāzes mītne būtu Latvijā.