«Vēsturiski draudžu īpašumā var būt lielas materiālās un mākslas vērtības, kas zagļiem ir kārdinošas. Skaidrs, ka zaglis nav kurš katrs - arī cilvēki, kuri nav reliģiozi, nekad nezags ne no sakrālas, ne laicīgas telpas. No reliģiskā viedokļa cilvēkus agrāk zagt baznīcā atturēja, vienkārši sakot, bailes no Dieva soda. Acīmredzot tās ir gājušas mazumā,» skaidro reliģiju pētniece Agita Misāne.
Viņasprāt, zagšana no baznīcas parāda sociālo normu spēka mazināšanos, cilvēkiem samazinās iekšējās barjeras pret likumu pārkāpšanu: «Manta tāda pati kā citur, un, iespējams, zagļiem šķiet, ka baznīcā to ir vieglāk paņemt. Viena lieta, ko esmu novērojusi, kas nebija manāma pirms 20 gadiem, - sievietes iet pie dievgalda ar rokassomiņu, un acīmredzot viņām ir pamats tā darīt.»
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns uzskata, ka zādzības no baznīcām «liecina gan par lielo nabadzību, kas daudzus cilvēkus dzen bezcerībā, gan arī par to, ka sekularizācijas process baznīcu ēkām noņem sakralitāti, ar kuru cilvēku apziņā šīs ēkas bija apveltītas agrāk». Viņš gan piebilst, ka šī nav Latvijai unikāla problēma, ar to reliģiskās kopienas saskaroties arī daudzās citās valstīs.
Arī D. Beitnere to atzīst: «Krīze ir brīdis, kad nedarbojas likumi. Pasliktinoties sociālekonomiskajai situācijai, sabiedrība degradējas arī morāli. Mēs redzam, ka visaugstākie ierēdņi apzog valsti, un kāpēc mums pret to cīnīties - tas izplatās kā domino efekts. Tie, kas normālos apstākļos nezagtu, šinī gadījumā zog.» Viņa gan piebilst - kad tiek sasniegta kritiskā robeža, ir iespējams, ka sabiedrība saņemas un maina savu morālo stāju.