Arī tukšs dzīvoklis Alūksnes pusē, kuru grūti izīrēt. Ar Ivetu tiekos pie Dublinas lidostas, taču viņai nav līdzi koferi mājupceļam. Atgriezties Latvijā viņa vēl negrasās. Mugurā ir darba drēbēs, jo viņa ir ceļā uz darbu - augļu bāzi Rušā, kas ir pusstundas brauciena ar autobusu attālumā no Dublinas lidostas. Te tikties mums izdevīgi.
Kādēļ izšķīrāties doties uz Īriju?
Nevarēju bērnus izskolot un pabarot. Tobrīd jau biju šķīrusies no vīra. Divus gadus «uz grupas sēdēju» pēc muguras operācijas, un man neļāva strādāt. Es jau brīnījos - ar savu veselību četrus gadus Īrijā pēc tam uz lauka nostrādāju. Brīdī, kad tiešām ir bezizeja, visu var izturēt. Pirms tam vēl Latvijā biju strādājusi par pastnieci, saņēmu kādus 20 latus. Man arī agrāk bija saimniecība.
Valsts atbalsts ģimenei Latvijā?
Kapeikas par pieciem bērniem. Laikam kādi 30 lati varēja būt kopā pabalstos.
Pirms desmit gadiem vēl tik daudzi nebrauca uz Īriju. Kā sadūšojāties?
Toreiz nebrauca daudz. Otrreiz jau es noteikti to neizdarītu un to, ko es vispār pārdzīvoju... Kad te bija nelegālās strādāšanas laiks, kad cilvēkus uz ielām tvarstīja, sūtīja atpakaļ... Tad vajadzēja darba atļaujas, nevarēja tā vienkārši iebraukt kā tagad. Nevarēja zināt, vai tevi ielaidīs valstī atpakaļ vai neielaidīs. Pirmo gadu man nebija darba atļaujas, tikai otrajā gadā uztaisīja. Aizbraucot man Latvijā palika bērni, jo bērnus līdzi nevarēja… (Acis pieriešas asarām.) Sirds ļoti sāpēja.
Kur dabūjāt naudu biļetei?
Aizņēmos. Maza nauda tā nebija. Man jau arī nauda bija bērniem jāatstāj.
Kam Latvijā bērnus atstājāt?
Meitai. Viņai tad bija 17 gadu, pati vēl mācījās. Man nebija variantu, kā viņus uzturēt. Mazākajam dēlam bija 10 gadu, otram - 14 gadu. Vēl divi dēli pie tēva dzīvoja.
Angļu valodu zinājāt?
Pilnīgi nevienu vārdu nezināju. Pat ne «labdien», ne «uz redzēšanos». Man pazīstamais no Alūksnes teica - neko jau nevajag, tikai iekāp lidmašīnā un brauc. Līdzi man bija tikai darba drēbes, domāju - es jau nekur tāpat neiešu.
Jūsu pirmais lidojums?
(Pasmaida.) Jā. Viss notika pirmo reizi. Arī pirmo reizi bērnus atstāju vienus pašus. Mans pazīstamais teica, ka man sarunājis darbu zivju fabrikā. Taču atbraucot vīlos - nebija darba. Mani uzreiz aizveda pie latviešiem, sākumā nemaz nebija tādas sajūtas, ka esmu uz svešu zemi atlidojusi. Rudenī vispār bija grūti darbu dabūt - [ar paziņu] meklējām siltumnīcās, bet jau beidzās sezona. Atradām uz lauka. Bija jāvāc, jāmazgā un jāpako kartupeļi, burkāni, puravi.
Teicāt, ka pirmo gadu bez darba atļaujas strādājāt.
Nākamajā gadā nokārtoju darba atļauju. Kad nebija [atļaujas], bija jāslapstās, nevarēju uz Dublinas centru, veikaliem braukt. Tvarstīja cilvēkus, vairākus pat deportēja. Mani nenoķēra, saimnieks jau parasti pabrīdināja, kad uz ielas labāk neiet. Sargājāmies, vairāk mājās sēdējām.
Vai pirmā nauda likās liela?
Tā man bija ļoti liela nauda, kādu Latvijā mēnesī nebiju saņēmusi, - par pirmajām divām dienām samaksāja 140 eiro. Atceros, aizgāju uz veikalu un līdzināju cenas ar Latvijas cenām. Pirmo algu aizsūtīju bērniem.
Sanāk, ka aizbraucāt no vienas valsts laukiem uz otras laukiem strādāt.
(Pasmaida.) Taču Latvijā ieej savā dārziņā, paravē un ej gulēt. Bet šeit, kad ieraugi tos laukus… Vai sniegs snieg, vai lietus līst, jāstrādā. Darbalaiks bija nenoteikts, pa 70 stundām nedēļā. Parasti - kā pulksten 6 sāka, 23 beidza. Sākumā man maksāja sešus eiro stundā, pēc tam pakāpeniski pielika par 50 centiem. Uz lauka strādājām 30 cilvēki, ļoti daudz latviešu, bija arī baltkrievi. Protams, šādu stundu darbs veselību ietekmēja - man tagad plānota operācija rokai. Pirmos gadus visi dzīvojām vienā mājā, kādi 12. Tādā vidē jau [angļu] valodu nevar iemācīties. Tikai tagad esmu ko puslīdz apguvusi.
Vai cilvēki, strādājot tik «trakas» stundas, nesalūst?
Ir cilvēki, kas nodzeras. Taču mēs visi labi satikām. Mums gan bija nešpetns saimnieks, vietējais - katru ceturtdienu mums visiem ar viņu bija jāiet uz krogu dzert. Ja neiesi, varēja no darba atlaist. Jādzer, cik varēja, bet mēs reizēm šmaucāmies. Jameson jādzer. Man kā cilvēkam, kas iepriekš nekad nebija dzēris, tas bija šausmīgākais laiks. Kāpēc viņš tā darīja, nezinu, varbūt domāja - ar iebraucējiem var darīt, ko grib.
Kā ar bērniem uzturējāt kontaktus?
Zvanīju viņiem, tolaik jau no datora neko nesapratu. Laika gan bija maz, jo, kad strādā no 6 līdz 23, tad esi priecīgs, kad tiec gultā. Drīz bērni sāka pārcelties šurp. Vecākais dēls, tolaik 21 gadu vecs, atbrauca jau nākamā gada aprīlī. Pārējiem teicu - deviņas klases noteikti Latvijā jābeidz, tad tikai var braukt. Kopš 2006. gada ar dēliem īrējam māju - tagad vecākais un jaunākais dēls dzīvo pie manis un man ir arī mazmeitiņa. Vēl viens dēls dzīvo triju minūšu gājienā, otrs 20 minūšu braucienā. Visi dēli strādā. Ja viņi būtu Latvijā palikuši, nezinu, kā būtu.
Kāpēc meita uz Īriju nepārcēlās?
Viņai Latvijā ir draugs. Pa šiem gadiem viņa Latvijā arī beidzot dabūjusi darbu, bet ne savā profesijā. Izmācījās par 1.-4. klašu skolotāju, bet Alūksne ir Alūksne.
Kad Īrijā darba stundas kļuva cilvēcīgākas?
Pirmos četrus gadus bija tās garās darba stundas zemnieku saimniecībā. Es saimnieku iesūdzēju tiesā par to, ka viņš nebija maksājis nodokļus, atvaļinājumu nebija maksājis. Tiesā saskaitīja stundas un pateica - es taču esmu nostrādājusi nevis četrus, bet astoņus gadus. Mana advokāte bija šokā. Saņēmu vairāku tūkstošu eiro kompensāciju un par to mājā logus ieliku, izremontēju istabas. Tagad es strādāju augļu bāzē, pakoju mandarīnus, nektarīnus. Pirms tam kādu laiciņu mājās pasēdēju. Krīzē bija grūti atrast darbu.
Kā ir būt bezdarbniekam Īrijā?
Man maksāja bezdarbnieka pabalstu 200 eiro nedēļā un vēl arī istabu apmaksāja. Puika bija nepilngadīgs, vēl mācījās, un valsts ļoti nāca pretī - man kā vientuļajai māmiņai maksāja pabalstu. Latvijā attieksme būtu - pati sadzemdēji bērnus, pati par to atbildi.
Cik tagad strādājot sanāk augļu bāzē nopelnīt?
Ap 300 eiro nedēļā. Par māju es maksāju savu daļu - 250 eiro mēnesī. Kopā par māju jāmaksā 1000 eiro.
Kā ar veselības aprūpi Īrijā?
Labi. Man medicīna ir par velti. Ja nokļūst slimnīcā, uzreiz tulku sagādā - latviešu valodas vai vismaz krievu.
Vai domājat par braukšanu atpakaļ uz Latviju?
Es pagaidām nedomāju [braukt], arī dēli netaisās. Man jau ļoti gribas atpakaļ, bet nu, kad padomāju, ka darba visdrīzāk man nebūs... Gribētos pa Latvijas mežu pastaigāt, pasēņot. Bet šogad es arī Īrijā mežā lasīju sēnes. Uz Latviju cenšos braukt regulāri, pagājušajā gadā biju divas reizes, šogad neesmu bijusi.
Vai jūtat, ka Latvija grib jūs atpakaļ?
Latvijā solīt jau viņi sola, ka tagad visi aizbrauks un viss viņiem būs. Bet nu arī - cik es darbā ar cilvēkiem runāju, neviens netic Latvijas valdības solījumiem. Mēs jau aizbraucām projām, lai izdzīvotu, uzturētu savas ģimenes. Un tie astoņi lati, ko Latvijā maksā par bērnu, nav prāta darbs.
No kā baidāties, atgriežoties Latvijā?
Ka nevarēšu izdzīvot, ka būs man kapeikas atkal jāskaita. No tā visvairāk bail. Man ir zināma ģimene, kas aizbrauca uz Latviju un pēc gada bija atpakaļ.
Tagad runā par repatriācijas pabalstiem aizbraucējiem (Ls 500 mēnesī ceļa izdevumiem un pusgadu 90% no minimālās algas, ja uzreiz neatrod darbu).
Pārcelšanās pabalstu vēl var saprast, bet nu ar 130 latiem mēnesī būtu daudz par maz. Ja Latvijā varētu darbu dabūt par vismaz 500 latiem mēnesī, tad es brauktu.
Varbūt esat pieradusi pie cita dzīves līmeņa?
Tā ir, desmit gadu nav viena diena. Ka varu normāli izdzīvot, protams, aizejot uz veikalu, padomāju, ko pirkt, bet neskaitu kapeikas.