Ja vēl pieskaitām obligāto «patriotisma dozu», kuru gan ar nekādiem formāliem mērītājiem noteikt nevar, sanāks tas nepatīkamais žurnālistisko atraugu atsitošais filmas-apsūdzības tips, kas spriestspējīgam skatītājam ja ne gluži līdz ūkai, tad tuvu tai. Cits jautājums - cik mums ir to «spriestspējīgo», kas skatās latviešu dokumentālo kino? Tad nu, kā saka pazīstamais Čehova varonis, - _tut i verķis_/te nu ar' grozies…
Nemākslota emocionālā iesaiste
Režisores Ināras Kolmanes un vēsturnieka Ulda Neiburga kopīgi veidotā stundu ilgā dokumentālā filma Pretrunīgā vēsture aizskar veselu gūzmu regulāri aktuālo Latvijas XX gadsimta vēstures «pikantēriju» - neērtos datumus - 16. martu, 9. maiju un (daļēji) 4. jūliju, turklāt pretenciozi cenšoties vienā maisā iebāzt gan politisku žurnālistiku (reportāžfilmējumi pie Brīvības un Uzvaras pieminekļiem patiešām rada to apdraudētības izjūtu, ka t.s. «krievi» un «patrioti» dzīvo divās dažādās ne tikai kopienās, bet valstīs, kuras, ir bažas, nekad nesatiksies, neraugoties uz jelkādu pilsoniskās integrācijas plānu), gan patlaban pasaulē hipermodīgo personīgo stāstu stāstīšanas manieri, kurā neuzbāzīgi tiek konfrontētas šīs tik dažādās «Latvijas vēstures» (un te, pat par spīti dažviet neērtajiem tīšā inscenējuma recidīviem no repertuāra «kā es kopā ar filmēšanas grupu apmeklēju savas bērnības vietas», filmas autoriem ar dzīvu, konkrētu cilvēku - latvieša Kurta Grīnupa, ebreja Edvarda Andersa un krieva Vitālija Ļeonova - privātajām liecībām izdodas filmā sasniegt nemākslotas emocionālas iesaistes un cilvēciskā apjomīguma patiesās virsotnes), gan pa druskai no kinematogrāfiskā simbolisma/poētisma, kura uzdevums būtu piešķirt konkrētajam vēstījumam pārpasaulīgas līdzības dimensiju. Kadri gan ir vizuāli izteiksmīgi, tomēr uzsvērtais motīvs ar ābolu/cilvēku ripošanu vienā bedrē/vēstures maltuvē, nešķirojot pēc tautībām un uzskatiem, tāpat kā kinematogrāfā daudzreiz izmantotais panorāmējums pa nacisma/staļinisma upuru uzvārdu tūkstošu stabiņu rindām rādās drusku tā kā par banālu, sevišķi, ja turpat blakus ir tik jaudīgas triju filmas varoņu privāto stāstu epizodes - Grīnups par Amatu ielas NKVD mocīšanas pagrabiem, kur raudāt sāk nevis Kurta kungs, bet gan šo baismo stāstu klausītājs, Anderss lietū pie Liepājas meklē nošauto ebreju grāvjus ar piebildi «vismaz pēdējais skats, ko viņi savā mūžā redzēja, bija skaists - Baltijas jūra» un Ļeonovs, kurš, apmeklējot Salaspili, pastāsta, kādēļ viņam viena kāja mazāka un kā te pats redzējis trīsgadīgās māsiņas līķi, atpazīstot pēc apakšbiksiņām. Varbūt esmu pārlieku emocionāls, bet mani līdz raudām uzrunā tieši šādas «vēsturiskās detaļas», un tādu filmā ir daudz.
Ko tas krievs te dara?
Filmas autoriem daudzējādā ziņā izdevies bez patosa nodemonstrēt vismaz vienu neērtu patiesību - to, ka ar šīm pretišķajām pieredzēm, ar tik neiespējami dažādajām Latvijas vēsturēm jāsadzīvo ne tikai Latvijai piederīgajiem karalaika bērniem - žiperīgajam Kurtam, gudrajam Edvardam un jaukajam Vitālijam, kuru «latviešu mamma», pēc Salaspils pieņemot ganos, spītīgi sauca par Viktoru, bet arī mums. Un ir grūti nošķirt, kur beidzas franču eksistenciālistu populārā teiciena «elle - tie ir citi» robeža un sākas «elle - tie esam mēs paši» teritorija. Baidos, ka atdalīt šīs maksimas attiecībā uz Latvijas XX gadsimta vēsturi neizdosies nekad. Citādi pēc filmas beigām turpat uz ielas neatskanētu pieklājīgas latviešu pusmūža skatītājas piktais «nesaprotu, ko tas krievs te vispār dara?» Mīļā, viņš te dzīvo un, jo ātrāk to sapratīsi, jo ātrāk beigsies karš. Pretrunīgā vēsture neļauj dzīvot ilūzijās, ka elle ir - citi.